M. Ibrahimbekovs - LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS

Vispār mūsu klasē ikvienam ir kāda pastāvīga vai pagaidu iesauka. Arī skolotājiem tāpat: piemēram, matemātikas skolotājs mums iekristīts par «Vārītu Rā­ceni», tāpēc ka viņš katram, kas izsaukts pie tāfeles un neprot atrisināt uzdevumu, saka vienu un to pašu: «Te taču nav nemaz ko domāt, tas ir vienkāršāk nekā vā­rīt rāceņus.» Vēstures skolotāju nez kāpēc sauc par Limpopo, neviens neatceras, kurā klasē mēs viņu esam sākuši tā saukt, citi apgalvo, ka viņš visu mūžu tā dē­vēts, bet, kāpēc tieši tā, — to neviens nezina, kāds sakars mūsu skolotājam ar Limpopo. Biologu par Sus- ļiku vien dēvējam, taču atliek tikai paskatīties uz viņu, lai saprastu, kāpēc viņš tā iesaukts.

Tomēr līdz šim vēl neesmu dzirdējis, ka arī kāda skolēna tēvs būtu guvis iesauku. Skaidrs, ka Dimam ir ļoti nepatīkami. Reiz pirms fizkultūras stundas ģērb­tuvē, kad tur atradās tikai zēni, es teicu, ka mūsu rī­cība ir negodīga, un visi man piekrita, ka tā patiešām nav laba. Visi, tikai Vova ne. Viņš atcirta, ka sauks citus tā, kā pats gribēs. Un viņa ģīmis tobrīd bija tik riebīgs — tieši tāds, kas prasīt prasās, lai pa to iegāztu. Es jau taisījos to darīt, bet apķēros, ka runa ir nevis par manu, bet gan Dimas tēvu. Dima šo sarunu dzir­dēja, bet klusēja.

Vispār man nemaz nepatīk kauties. Mūsu klasē gan­drīz visi ir savstarpēji mērojušies spēkiem kaut vai vienu reizi. Es gan ne: pie manis neviens nekad nelien. Tā ir sagadījies, ka neviens no mūsu klases sen nav man uzmācies, visi zina, ka man nepatīk kauties. Bet tagad es eju Dimam līdzi, lai piedalītos kautiņā. Kas gan es būtu viņam par draugu, gandrīz vai vienīgo, ja grūtā brīdī atteiktos palīdzēt?

Kad pienācām pie skolas, Dima man izklāstīja savu plānu. Kā izrādījās, viņš pateicis Vovam, ka ieradīsies kopā ar mani, bet es nodomāju — Vova pats uzminē­jis, ka Dima pasauks līdzi mani, jo visi zina: Dimam bez manis nav neviena cita, ko paaicināt. Vova atbil­dējis, ka arī viņš nebūs viens.

Mēs iegājām skolas pagalmā un tūlīt ieraudzījām šos abus — Vovu un viņa draudziņu, man pilnīgi svešu zēnu; abi stāvēja un skatījās, kā astotā klase spēlē vo­lejbolu. Mūs pamanījis, Vova pasmīnēja un iečukstēja kaut ko savam biedram ausī. Viņi aizgāja aiz skolas ēkas, mēs darījām to pašu, tikai no pretējās puses. Tur starp skolas sienu un sētu ir tāda vieta, kura nav re­dzama pa logiem, un tur parasti notiek kautiņi. Pa ce­ļam Dima man čukstus atgādināja, ka cīniņā pats gal­venais ir pēkšņums, tāpēc nepieciešams, lai mēs sāktu pirmie, un piebilda, ka tūlīt bez kādas runas jāsāk kauties, viņš ņemšot priekšā Vovu, bet es otru zēnu.

Taču man nepavisam negribējās plūkties, un pēkšņi es sajutu vēderā aukstumu. Toreiz, kad pašiem labāka­jiem ceturtās un piektās klases audzēkņiem lika spēlēt koncertā par godu vecāku sapulcei, arī toreiz sajutu vēderā tādu pašu saltumu kā tagad. Kad piegāju pie klavierēm, biju pat aizmirsis, kas man jāspēlē. Labi, ka skolas direktors paziņoja: audzēknis izpildīs Leš- horna etīdi. Pats neparko nebūtu atcerējies!

Mēs piegājām viņiem pavisam tuvu, un mana sliktā jutoņa acumirklī izgaisa, tiklīdz ieraudzīju Vovas ne­kaunīgo ģīmi, es pat nožēloju, ka plūkšos nevis ar viņu, bet ar kādu svešu viņa draugu. Atvēzējos un no visa spēka cirtu ar dūri Vovas draugam pa galvu, mēr­ķēju pa degunu, bet trāpīju pierē, jo viņš pieliecās. Tā sākās mūsu plūkšanās.

Vovas draugs lāgā neprata kauties, visu laiku mēģi­nāja mani sagrābt ar rokām, bet es neļāvos, tāpēc ka tāda cīkstēšanās ir pats sliktākais, kas var būt. Un tad šausmīgi izbrīnījies pamanīju, ka pēkšņi man uzbrūk arī Vova. Es nemaz nenobijos, tikai, briesmīgi pār­steigts, tagad sāku plūkties ar diviem reizē. Vova, pro­tams, kāvās daudz labāk nekā viņa draugs, tūlīt sajutu mutē sāļu garšu un sapratu, ka viņš pārsitis man lūpu. Taču arī es divas reizes viņam labi trāpīju pa aci un pārsitu viņa draugam degunu. Pēc tam šis pats draugs tomēr pielavījās pie manis, satvēra ap vidu, un nu mēs novēlāmies uz asfalta. Vova ik reizi, kad es atrados virs viņa drauga, dauzīja ar dūri man pa muguru un pa galvu. Tas mani ārkārtīgi sadusmoja, bet es nevarēju neko izdarīt, rokas bija aizņemtas, tomēr es izmanījos un tā iespēru viņam ar kāju pa ceļgalu, ka viņš uzreiz saliecās. Šajā brīdī beidzot ieraudzīju Dimu. Viņš stā­vēja pie sētas, vicināja pīto somu virs galvas un klie­dza pilnā kaklā kā futbola spēlē: «Sadod! Vēlreiz sadod tam preteklim! Lieliski!» Pēc tam paskrēja sāņus un uzsauca Vovam: «Vai dabūji par Sniegu un Lietu? Ja nepietiek, dabūsi vēl!»

Vova metās viņam pakaļ, lēkdams uz vienas kājas, bet apstājās un atkal satvēra celi: laikam es biju viņam pamatīgi trāpījis, pēc tam iegāza man vēlreiz pa galvu, taču ne pārāk sāpīgi; acīmredzot viņš juta, ka plūkšanās jau iet uz beigām. Vienmēr pienāk tāds brī­dis, kad visi jūt — kautiņš beidzies. Kāpēc tāds mir­klis iestājas — tas man nav saprotams. Un tieši šajā brīdī pieskrēja Ļena, kāpēc viņa atradās šeit, tas man vēl līdz šai dienai nav skaidrs, parasti meitenes šeit nekad nenāk. Varēja taču atskriet brīdi vēlāk, tad viss jau būtu kārtībā, bet viņa piesteidzās tieši tad, kad mēs ar Vovas draugu vārtījāmies pa zemi un Vova zve­tēja man pa galvu. Ļena sagrāba Vovas draugu aiz ap­kakles un sāka šo raut no manis nost, bet Vovam uz­sauca: viņš to vien protot kā divatā uzbrukt vienam.

Vovam jau tā bija slikts noskaņojums, tagad viņš pavisam apjuka un nomurmināja, ka nevienam nav uz­brucis un netaisās uzbrukt, taču sevi piekaut gan ne­ļaušot, un ieteica Ļenai velti neapvainot cilvēkus, iekams nav noskaidrojusi patiesos apstākļus.

Ļena klusēja un ļoti aizdomīgi skatījās uz Vovu, bet viņš mulsa arvien vairāk, tas bija acīm redzams, pat man kļuva viņa žēl, tāpēc, kad bijām gabaliņu pagā­juši, es paskaidroju Ļenai, ka mēs ar Dimu pirmie uz- brukām Vovam un viņa draugam.

Ļena un Dima tīrīja man jaku, turklāt Dima mani lielīja, cik es bijis drosmīgs un kā tiem abiem sadevis. Viņš vēl piebilda, ka pats par vienu sekundi esot no­kavējis kautiņa sākumu savas somas dēļ, kurā nesis kartupeļus un augļus, jo meklējis, kur to nolikt: ja šo somu viņam kāds nozagtu, tad viņš mājās vairs ne­drīkstētu rādīties. No Dimas vārdiem izrietēja, ka es pa to laiku esot pamatīgi sadevis Vovam un tā drau­gam, tāpēc jebkāda iejaukšanās bijusi lieka un pat bīstama Vovam un viņa sabiedrotajam.

Dima sīki attēloja Ļenai katru sitienu, ko saņēmuši mani pretinieki, un aprakstīja, kāda rīt izskatīsies Vo­vas fizionomija — deguns uztūcis un zilumi zem kat­ras acs. Viņš runāja bez apstājas, sīki aprakstīdams kautiņu, un bez jēgas slavēja mani. Es zināju, kāpēc Dima ne mirkli neapklust: viņš baidījās, ka es vaicāšu, kāpēc viņš nav sācis kauties vienā laikā ar mani, kā bijām norunājuši. Taču es pat netaisījos to jautāt, it sevišķi Ļenas klātbūtnē. Tur nemaz nav ko jautāt, viss jau tāpat ir skaidrs.

Pie durvīm es nezvanīju, bet atslēdzu tās ar savu atslēgu. Mēģinājām nemanīti ielavīties manā istabā, lai vecmāmiņa mani neieraudzītu, taču mums tas neizde­vās, mēs viņu sastapām gaitenī. Ieraudzījusi manu lūpu, viņa tūlīt ievaidējās, pēc tam aizskrēja uz vir­tuvi, izņēma no ledusskapja gabaliņu ledus un lika man piespiest to pie mutes.

Ļena paskaidroja vecmāmiņai, ka man uzbrukuši ne­pazīstami huligāni, bet es neesot nobijies un ļoti dros­mīgi ticis ar tiem galā. Uz Ļenu var droši paļauties, viņa nav kā citas mūsu meitenes, re, neteica vis vec māmuļai, ka es sakāvos ar Jevtuhu. Biju aizmirsis viņu brīdināt, bet viņai pašai ienāca prātā, ko teikt un ko ne.