M. Ibrahimbekovs: LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS

Vecmāmuļa turpināja: ja jau huligāni vairs nebaidās uzbrukt paša pilsētas milicijas priekšnieka dēlam, tātad ar viņiem nekādi vairs nevar tikt galā, šie huligānf zaudējuši jebkādu mēra sajūtu, tādā pilsētā vispār ne­vajag dzīvot — tagad tik ašāk jāsavāc mantas un jā­pārceļas uz dzīvi kaut kur citur, kur vēl pastāv likumu un kārtība, piemēram, uz Maskavu vai Ļeņingradu. Be2 apstājas pukodamās, vecmāmiņa vēlreiz no kartupeļu miltiem savārīja man svaigu klīsteri, un mēs trijatā salīmējām ļoti jauku jaunas konstrukcijas pūķi, izman­tojot rasējumus no «Junij tehņik». Mēs gatavojāmies iet un pūķi palaist, bet vecmāmuļa iebilda; viņa uzska­tīja, ka no mūsu mājas neviens cilvēks nedrīkst aiziet, nepaēdis pusdienas.

Vecmāmuļa piezvanīja Ļenas māmiņai un paziņoja, ka Ļena paliks pie mums uz pusdienām. Es par to no­priecājos, jo man nepatīk ēst vienam, par viesiem es vienmēr priecājos. 2ēl vienīgi, ka tie pie mums iero­das visai reti, mūs apcierao tikai dažas kaimiņienes — vecmāmuļas draudzenes — un mani biedri. Vairāk ne­viens nenāk, nav tā kā agrāk.

Vecmāmuļa atļāva Dimam iet, jo viņš parādīja somu ar kartupeļiem un augļiem un zvērēja, ka viņu ar visu somu mājās gaidīt gaida. Pēc viņa aiziešanas es nodo­māju: Dima, protams, nemūžam neteiks savam tēvam, ka mēs šodien viņa dēļ sakāvāmies, arī es Dimas vietā to nekad nedarītu, taču interesanti — vai Dimas tēvam būtu patīkami to dzirdēt vai arī, gluži otrādi, viņš sadusmo­tos? Varbūt Rasulovs, uzzinājis, ka dēls viņu aizstāvē­jis, beigtu to dauzīt dienasgrāmatas un vispār dažādu sīkumu dēļ? Kas to lai zina. Taču viens kas tiesa: kopš tās dienas Vova vairs nemuldēja ne vārda par Dimas tēvu, kaut arī tas, tāpat kā agrāk, katra mēneša sā­kumā uzstājās gan pa radio, gan televīzijā. Es zinu skaidri, ka Vova tagad klusēja nevis aiz bailēm, mums taču toreiz neizdevās viņu piekaut, plūkšanās beidzās, var teikt, neizšķirti, turklāt Vova nav bailīgs, ar vienu kautiņu viņu neiebiedēsi. Es vēl neesmu ticis skaidrībā, kas tur īsti slēpjas.

Savu tēvu man gan nekad nav nācies aizstāvēt. Pa­tiesība sakot, tādas vajadzības nekad nav bijis. Tas tā­pēc, ka mans tētis nav tāds kā Dimas tēvs, ne tikai Dimas, visā mūsu klasē, varbūt pat visā skolā nevie­nam nav tāda tēva kā manējais. Reizēm man šķiet, ka daudzi mūsu zēni vēlas būt tādi kā viņš. Es pats, pie­mēram, ļoti gribētu, liels izaudzis, būt līdzīgs viņam. Kad mēs ar tēti aizbraucam uz pludmali — diemžēl tas notiek visai reti, trīs četras reizes pa vasaru —, visi man pazīstamie zēni noskatās viņam pakaļ. Un ne tikai zēni vien. Tas arī saprotams. Mans tētis ir slaida auguma — metrs astoņdesmit astoņi centimetri, tā rakstīts viņa karaklausības apliecībā, es pats redzēju, bet tas nozīmē, ka ar zābakiem kājās tētis ir vēl ga­rāks, vismaz metru deviņdesmit. Katram taču skaidrs: karaklausības apliecībā jāraksta precīzi dati, tāpēc cil­vēkam, mērot garumu, jābūt ne tikai bez zābakiem, kam ir pamatīgas zoles, jābūt pat bez zeķēm, ar kai­lām kājām.

Kad tētis ir izģērbies, viņš izskatās pēc svarcēlāja, jo viss viņa ķermenis veidots no spēcīgiem muskuļiem. Ja viņš saliec roku elkonī, nu — saliec tāpat vien, ne­vis speciāli savelk muskuļus, zem plānās ādas izveido­jas liels kamols. Varbūt viņam nav tik pamatīgi mus­kuļi kā pašiem slavenākajiem svarcēlājiem, kurus rāda pa televīziju, toties viņam ir normāls, pat tievs viduk­lis un plati pleci, turpretī visi svarcēlāji, lai gan mus­kuļoti un stipri, ir ar lieliem vēderiem un gaļīgu krūšu muskulatūru. Drīzāk jau tētis izskatās pēc vingrotāja, ļoti spēcīga vingrotāja, patiesībā viņš arī ir ļoti stiprs, tikai ar to nekad nelielās. Atceros, reiz mūsu mājā at­veda seifu. Mēs ar vecmāmuļu bijām šausmīgi izbrīnī­jušies — kā tad tā, ne no šā, ne no tā pēkšņi atved seifu. Divi vīri ar lielām grūtībām nolaida to no sma­gās automašīnas kravas kastes, pēc tam ar troksni un skaļām klaigām uzvilka pa trīs pakāpieniem uz lieveņa, atpūtās un tikai tad ienesa seifu priekšnamā. Te vīri to atstāja, jo nekādu citu norādījumu viņi nebija saņē­muši, bet vecmāmiņai, kā izrādījās, nebija ne mazākā priekšstata, kur dzīvoklī jāatrodas seifam. Kad tētis pārradās no darba, viņa pirmais jautājums bija: kāpēc krāvēji nav uznesusi seifu otrajā stāvā viņa kabinetā, bet atstājuši to priekšnamā pašā vidū. Vecmāmiņa jutās aizskarta, viņa bieži apvainojās par tēta vārdiem un atbildēja, ka agrākajā dzīvoklī, viņas nelaiķa vīram, tas ir, manam vectēvam, vēl dzīvam esot, viņiem labā­kās mēbeles vienmēr bijušas taisītas no Karēlijas bērza koksnes, stāvējis pat flīģelis, bet seifa nav bijis, taču, runājot pavisam atklāti, viņa līdz pat šai dienai nav dzirdējusi, ka dzīvoklī var atrasties seifs; kur tam būtu jāstāv, viņa nekad nav zinājusi un tagad, vecumdienās, nejūt arī nekādu vēlēšanos to uzzināt.

Beigās vecmāmuļa teica — viņa vienmēr pašu gal­veno saka beigās —, ka abi krāvēji ir atstājuši savu adresi un telefonu, ja kādreiz vēl ievajadzētos viņu pa­līdzības, un viņiem rīt no rīta var piezvanīt un palūgt, lai viņi atnāk un uznes seifu otrajā stāvā.

Tētis klusēdams noklausījās, ko vecmāmuļa runā. Svešam cilvēkam liktos, ka viņš klausās uzmanīgi, taču es zināju, ka tā nav, ka viņš nedzird gandrīz nevienu viņas vārdu, jo domā ko citu. Bet ko?

Viņš noklausījās visu, ko vecmāmiņa stāsta, un ne­teica neko, lai gan bija skaidri redzams, ka vecmāmuļa gaida viņa atbildi. Viņš tikai pamāja ar galvu. Kad vec­māmiņa izgāja virtuvē klāt galdu, tētis novilka formas svārkus, piegāja pie seifa un, apņēmis to ar abām ro­kām, pacēla sev uz krūtīm. Viņš neapstājās nevienu reizi — ne uz kāpnēm, ne otrā stāva gaitenī —, aiz­nesa dzelzs skapi uz savu kabinetu un nolika to tajā vietā, kur tas stāv vēl šodien.

Tagad šajā seifā glabājas kaut kādas vēstules un fo­togrāfijas, pistole, ne tā, kuru mans tētis nēsā makstī pie sāniem, bet cita, arī «TT», tomēr savādāka, un vēl kaut kādi dokumenti. Kad uzzināju, ka otru seifa at­slēgu tētis atdevis vecmāmiņas glabāšanā, es sāku šau­bīties par šo dokumentu siepenumu. Bet varbūt tētis domā, ka mūsu vecmāmiņai var visu uzticēt?

Nezinu, es nekad nezinu, ko tētis domā, kamēr viņš pats to nepasaka. Naudu seifā tēvs neliek, tā glabājas viņa rakstāmgalda vidējā atvilktnē, un vecmāmiņa gan­drīz katru dienu ņem no turienes tēriņam. Šī atvilktne, tāpat kā visas pārējās, kā arī galdu, skapju un kumo­des durtiņas nav aizslēgtas. Vecmāmiņai nepatīk no­ņemties ar atslēgām. Es vienmēr esmu brīnījies, kāpēc viņa seifu tur aizslēgtu. Droši vien baidās, ka es pa­ņemšu pistoli.

Šajā seifā ielikta arī tēva karaklausības apliecība. To es paguvu uzmanīgi lappusi pēc lappuses izlasīt, pirms seifu aizslēdza. Patiesību sakot, neko jaunu par tēvu es neuzzināju, arī pirms iepazīšanās ar šo apliecību man nebija nekāds noslēpums, ka tētim ir četrdesmit viens gads, ka viņš ir pulkvedis, par drošsirdību apbalvots ar diviem ordeņiem un zelta pulksteni. Tomēr bija ļoti patīkami un interesanti to visu izlasīt apliecībā.

Cik jauki, ka ir tāds tētis. Varēja taču gadīties arī tā, ka man ir pavisam citāds tēvs, tas jau nav atkarīgs no cilvēka, kāds ir viņa tēvs, to izvēlēties nav iespē­jams. 2ēl vienīgi, ka viņš tik reti dzīvo mājās. Vai ne­būtu labi, ja viņš katru dienu pusdienotu mājās reizē ar mums? Gandrīz ikviena mana klasesbiedra mājās pie pusdienu un vakariņu galda sēžas visi reizē, bet mums tā nav nekad. Arī pašlaik, piemēram, vecmāmiņa uz­klāj galdu četriem cilvēkiem, bet pati gandrīz droši zina, ka tētis neieradīsies. Reiz es jautāju, kāpēc viņa tā dara, vai viņai patīk katru reizi uzlikt uz galda lieku šķīvi un citus galda piederumus, bet vecmāmiņa man paskaidroja, ka pieklājīgās mājās galdu noteikti klāj visiem, vienīgi tad ne, ja kāds ir aizbraucis vai speciāli brīdinājis, ka neieradīsies uz pusdienām.