M. Ibrahimbekovs: LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS

Es apsvēru, kas iznāktu, ja tētis katru reizi brīdi­nātu, ka viņš pusdienās neieradīsies, viņam taču būtu daudz izdevīgāk speciāli piesacīt tajās reizēs, kad viņš varēs ierasties. Vecmāmiņa droši vien par to bija do­mājusi jau agrāk, pirms es jautāju, jo pastāstīja man, kā jābūt pieklājīgās mājās un kā viss bijis viņas ģi­menē, kad vectēvs vēl dzīvoja.

Vispār viņai patīk atcerēties tos laikus, kad vectē­tiņš vēl bijis dzīvs. Viņa stāsta ļoti interesanti, bet man šķiet, ka svešus cilvēkus mans vectētiņš sevišķi neinte­resē, tāpēc es ieslēdzu televizoru un mēs ar Ļenu sā­kām skatīties raidījumus, kamēr vecmāmiņa klāja galdu. Es biju ieslēdzis īstajā brīdī, jo rādīja multiplikācijas filmu «Mauglis», kas man ļoti patīk. Tiesa gan, pavi­sam nesen es izlasīju grāmatu «Mauglis», un tā man likās daudz interesantāka nekā šī filma. Ir kādas divas vai trīs multiplikācijas filmas, kuras skatos ar lielu patiku, — «Bonifācija brīvdienas», «Nu, pagaidi!» un «Brēmenes muzikanti». Šīs filmas bieži rāda pa televī­ziju, bet es nezinu nevienu cilvēku, kuram būtu apni­cis tās skatīties. Esmu gatavs tās noskatīties katru dienu. Taču arī «Maugli» mēs tagad skatījāmies ar lielu patiku, jo Ļena nebija šo grāmatu lasījusi, tāpēc filmai sekoja ar sevišķu interesi, bet, kad Banderlogi nozaga Maugli, viņa no bailēm pat aizvēra acis — tas ari saprotams, jo meitene taču nezināja, ka vēlāk viss būs kārtībā un Bagira, Balu un Kaa Maugli izglābs. Lai arī Ļena ir gudra meitene, tomēr viņa ļoti maz lasa grāmatas, vienīgi to, ko skolā uzdod, pat «Trīs muske­tierus» līdz šim laikam nav izlasījusi. Viņa gan apgalvo, ka šo grāmatu nav nemaz ko lasīt, jo saturu viņa jau zinot — to es viņai atstāstīju.

Mēs vēl sēdējām pie televizora, kad pēkšņi pārradās tētis. Kāda necerēta laime! Ļena pie mums pusdienos, un tētis arī pārnācis! Esmu ievērojis, ja no rīta cilvē­kam neveicas, tad bieži pēc tam uz vakara pusi sāk iet labāk, kā, piemēram, šodien. Tētis sasveicinājās ar mums un uzkāpa otrajā stāvā pārģērbties.

Tikko viņš bija pārnācis, televizors mani vairs nein­teresēja. Mēs ar Ļenu izgājām nomazgāt rokas un tad sēdāmies pie galda, arī tētis pa to laiku nonāca lejā no otrā stāva. Viņš jau bija nomazgājies un pārģērbies, jo visu dara ļoti veikli. Arī civilais tērps viņam labi piestāv, kaut visu laiku liekas, ka tā ir militārā forma.

Vecmāmuļa novēlēja mums labu ēstgribu, un mēs sākām pusdienot. Pie galda tētis ar mums gandrīz ne­runāja, bet man šausmīgi gribējās, lai -viņš ar mums patērzētu, es sāku gudrot, ko viņam uzprasīt, kā iesākt sarunu, taču neko nevarēju izdomāt. Ēdām klusēdami, pat mēs ar Ļenu vairs nepārmijām ne vārda. Pēkšņi tētis pats ierunājās, turklāt par ļoti interesantu tematu.

— Vai jums patīk cirks? — viņš jautāja Ļenai.

Manuprāt, Ļenai ārkārtīgi glaimoja, ka tētis viņu uz­runāja ar jūs, aiz sajūsmas viņai nosarka pat ausu ļi­piņas.

— Reizēm aizeju, — Ļena atbildēja un, mazliet pa­domājusi, piebilda: — Ļoti patīk.

— Tad ir pavisam labi, — tētis noteica. — Šodien avīzē bija paziņojums, ka ieradusies liela cirka trupa ar jaunu programmu un svētdien notiks pirmizrāde. Es jūs abus ielūdzu. Vai vecāki jums atļaus apmeklēt svētdien dienas izrādi?

— Ai, protams! — Ļena izsaucās. — Vecāki man at­ļauj visu.

— Patiešām? — tētis brīnījās.

— Visu, — Ļena apgalvoja. — Ja es ko lūdzu, viņi vienmēr atļauj.

Meitene sāka uzskaitīt, ko visu vecāki viņai atļauj, bet es jau manīju, ka tētis viņā nemaz neklausās, atkal domā kaut ko citu.

Es gudroju, vai tētis pats arī ies kopā ar mums uz cirku vai neies. Tomēr laikam ies gan, jo viņš taču skaidri un gaiši pateica, ka ielūdz mūs; kas gan ielūdz bērnus uz cirku, bet pats neiet?

Drošības dēļ gribēju viņam to pajautāt, bet viņš pie­cēlās no galda, pateicās vecmāmiņai par pusdienām un devās uz savu kabinetu. Nedzēra pat tēju. Vecmāmiņa viņam aiz muguras noteica: «Veseli ēduši!» — taču ne tādā balsī, kā viņa parasti saka man, pateica pieklājīgi, bet vēsi.

Pēc viņa aiziešanas es sadrūmu, man vienmēr ir skumji, kad tētis aiziet. Nekādi nevaru pierast pie tā, katru reizi uznāk grūtsirdība. Un neko tur nevaru da­rīt.

Mēs ar Ļenu izgājām pagalmā, gribējām palaist pūķi, bet bija pavisam satumsis, tāpēc norunājām atlikt uz rītdienu. Protams, pūķis uzlidotu arī tagad. Taču kāds labums, ja viņš uzlido, bet mēs to neredzam? Ļena ierunājās, ka viņa labāk ies uz mājām mācīties, bet rīt atnāks agrāk, tūlīt pēc skolas, un tad mēs palaidīsim pūķi.

Es gāju pavadīt Ļenu, un pa ceļam mēs runājām, kaut ātrāk paietu šīs divas dienas, vēl labāk, ja to vis­pār nebūtu un svētdiena būtu jau atnākusi. Es vēl vien­mēr domāju, vai tētis nāks uz cirku vai ne, bet Ļenai par savām šaubām neteicu.

Pēkšņi Ļena atcerējās, ka nav pateikusies manam tē­tim par ielūgumu un tas ir ļoti nepieklājīgi. Mirkli padomājusi, viņa nolēma, ka to var izdarīt arī svētdien cirkā. Meitene bija pārliecināta, ka tētis noteikti nāks ar mums kopā.

— Vai tev patīk mans tētis? — es vaicāju Ļenai.

— Tavs tētis?

Mūsu klasē visiem zināms — ja Ļena kaut ko pār­jautā, tad viņa vai nu negrib, vai arī nezina, ko atbil­dēt.

— Tavs tētis man patīk, protams, — Ļena atbildēja.

Taču es jutu, ka viņa blēdās un kaut ko negrib teikt.

— Kas tev patīk viņā? — es neatlaidos.

— Viss patīk, — Ļena atsaucās. — Patiešām, goda, goda vārds, itin viss. Tikai viņš ir tāds skarbs. Viņa klātbūtnē nemaz negribas runāt. (Ha, viņai negriboties runāt, pati tarkšķēja viņa klātbūtnē kā žagata, bet ta­gad apgalvo, ka negriboties runāt.) Kad tavs tētis ir klāt, — Ļena turpināja, — man nez kāpēc sāk likties, ka esmu kaut ko sliktu izdarījusi: vai nu neesmu iemā­cījusies, vai arī viņš dabūjis zināt, ka vakar mēs aiz­bēgām no bioloģijas un aizgājām uz kino.

— Kāpēc tev tā liekas? — es >r!nījos. Nekad nevar zināt, ko Ļena atkal pateiks.

— Liekas — un viss, — Ļena ietiepīgi atkārtoja. — Ari ar tevi viņš sarunājas pavisam dīvaini. Visu laiku cieš klusu, bet, kad ierunājas, tad tā diezgan sa­vādi. Tieši kā ar pieaugušu cilvēku. Mans tētis ar mani gan nekad tā nerunā.

— Kā tad tavs tētis ar tevi sarunājas? — es jautāju.

— Manējais runā ar mani pavisam citādi, — Ļena atteica sapņainā balsi. Es jau zināju, ka tagad viņa sāks fantazēt. — Pirmkārt, mans tēvs ļoti priecājas, mani redzot, viņš nevienu reizi nav aizgājis uz darbu, neat­vadījies no manis, katrā ziņā viņš pienāk, paceļ mani gaisā un noskūpsta. Es esmu izaugusi un kļuvusi diez­gan smaga, tomēr viņš katru dienu mani paceļ un no­mutē, arī tad, ja esmu saņēmusi divnieku. Otrkārt, gandrīz katru dienu viņš piezvana no darba un runā ar mani, it sevišķi, ja zina, ka esmu mājās viena, un allaž apvaicājas, kā es jūtos. Treškārt, par visu vairāk pasaulē viņam patīk pastaigāties ar mani pa pilsētu.

Ļena vēl ilgi uzskaitīja — «ceturtkārt», «piektkārt», «sestkārt».

Viņa var runāt bez pārtraukuma, kamēr viņu neap- stādina. Es gāju meitenei līdzās un domāju, ka viņa, protams, daudz ko piefantazē, tomēr šķiet, ka lielākā daļa ir taisnība. Tas laikam ir ļoti patīkami, ja tēvs izturas tik mīļi pret tevi.

Man ienāca prātā, ka mans tēvs ne reizi nav pacēlis mani un nav noskūpstījis, lai gan tas viņam nemaz ne­būtu grūti izdarāms, viņš taču ir daudz spēcīgāks par Ļenas tēvu. Vismaz piecpadsmit reizes stiprāks, varbūt pat vēl vairāk. Arī tāpat vien pastaigāties pa pilsētu viņš ar mani nekad nav gājis, pat ja nepieciešams aiz­iet uz veikalu man kaut ko nopirkt, tad vecmāmiņa nāk man līdzi. Tiesa gan, tādos gadījumos tētis vecmā­miņai vienmēr piedāvā mašīnu un mēs ar to braucam uz veikalu, bet tik un tā man patiktu daudz labāk, ja viņš nāktu kopā ar mani.