M. Ibrahimbekovs - LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS

Es gulēju un atcerējos šo sapni, lai gan, to darot, mani pārņēma ļoti nepatīkama sajūta. Biju jau saga­tavojies celties, bet šajā brīdī pēkšņi pār mani nāca kā apskaidrība: es sapratu kaut ko agrāk neizprotamu. Šī doma man iešāvās prātā uzreiz, nez kā līdz šim es to nebiju aptvēris. Pēkšņi es visu sapratu. Tas taču katram muļķim skaidrs. Es piecēlos, ātri apģērbos un noskrēju pa kāpnēm lejā.

Vecmāmiņa brīnījās, ka esmu piecēlies pats bez mo­dināšanas, un nopriecājās, kā viņa vienmēr dara no rītiem, mani redzot. Kad bijām novēlējuši viens otram labu rītu un es jau mazgājos, viņa man pastāstīja, ka tētis pārbraucis vēlu, rīta pusē, juties ļoti noguris un tāpēc labāk viņu nemodināt.

Es apsēdos pie brokastu galda un gudroju, kā labāk iesākt sarunu ar vecmāmiņu. Kā izrādās, reizēm ir ļoti grūti sākt runāt. Lai gan vecmāmiņa ir man tuvs cil­vēks, tomēr šajā dienā es nezināju, ar ko sākt. Ilgi domāju, gandrīz visu laiku, kamēr ēdu brokastis, bet pēc tam nolēmu, ka jārunā tieši.

Un tā es arī noprasīju:

— Vecmāmiņ, vai man ir audžutēvs vai īstais tētis? —

Pats tūlīt apķēros, ka esmu nepareizi jautājis, tāpēc ka var būt tikai audžubērni, nevis tēvi, tā ka es droši vien esmu audžubērns, tēvs nemēdz būt audžutēvs, tēvs var būt vai nu īsts, vai neīsts, trešās iespējas nav.

Runājot ar mani, vecmāmiņa nekad nepārtrauc savus darbus — viņa gan vāra pusdienas, gan lāpa zeķes, Feizēm pat tīra zivi vai cāli, neviens darbs viņai nav par traucēkli, lai sarunātos ar mani. Bet šoreiz tējkanna gandrīz izkrita vecmāmiņai no rokām — viņa ar to nāca pie galda, lai ielietu man tēju, — tik ļoti viņu pārsteidza mans jautājums. Viņa pat izbrīnā klusu jek liedzās, bet es tomēr sadzirdēju, nolika tējkannu uz Sjalda, pati apsēdās un vaicāja man:

— Mīļais bērns, kas ar tevi noticis? Kāpēc tu no paša rīta uzdod tādus muļķīgus jautājumus?

— Vecmāmiņ, — es teicu. — Neesmu vairs nekāds sīkais, tu man pasaki skaidri un gaiši — vai viņš ir mans īstais tēvs vai nav?

Vecmāmiņa paskatījās uz mani un pēkšņi sāka rau­dāt. Tā tik vien vēl trūka, lai manis dēļ vecmāmiņa tā satrauktos! Viņa droši vien domā, ka es ļoti pār­dzīvoju īstā tēva trūkumu, bet patiesībā es, tiklīdz no­skārtu šo faktu, pat nedomāju pārdzīvot. Galu galā tur nav nekā briesmīga, ja cilvēkam trūkst īstā tēva. Pats galvenais, lai no manis neko neslēpj. Turklāt viņš taču man nekad nedara pāri, izturas labi pret mani. Gandrīz kā īsts tēvs. Daudzi īstie dažkārt ir sliktāki. Tā es vec­māmiņai arī pateicu. Sacīju, ka nav ko ņemt galvā, lai viņa tikai pasaka, vai mans īstais tēvs ir dzīvs un kur viņš atrodas… Es skaidri zināju, ka mans īstais tētis ir daudz sliktāks nekā šis, tāpēc ka labāka cilvēka par manu patēvu nemaz nevar būt. Tomēr ir muļķīgi dzīvot kopā ar svešu cilvēku, kaut arī pašu labāko, ja pasaulē tev ir pašam savs tētis, kaut pats sliktākais!

To visu es izklāstīju vecmāmiņai, bet viņa pārsteigta skatījās uz mani, un pamazām viņas asaras nožuva. Viņa tās noslaucīja un mēģināja pat pasmaidīt.

— Tu runā muļķības, — vecmāmiņa teica. — Kā tev tas ienācis prātā?

— Redz, ka ir ienācis, — es attraucu. — Bet kāpēc tu neatbildi — jā vai nē?

Vecmāmiņa nopūtās, piecēlās un ielēja man tēju. Pēc tam aiznesa tējkannu uz virtuvi, nolika uz plīts, apsē­dās man blakus un teica:

— Viņš tev ir īsts, un tu viņam arī, un pasaulē nav divu tuvāku cilvēku par jums abiem.

Kad viņa to pateica, es nopriecājos. Tā īsti gan vi­ņai neticēju, tomēr ļoti nopriecājos, manī no prieka kaut kas saviļņojās.

— Vai tad tu neesi man pats tuvākais cilvēks?

— Protams, esmu, — vecmāmiņa atsaucās un iegrima domās, ilgi kaut ko prātoja, bet pēc tam teica: — Tā tu vairs nekad nerunā. — Pēc tam piebilda vārdus, ko es nekādi nevarēju saprast, un nezināju, ko domāt:

— Es jau zināju, ka tā kādreiz iznāks. — Un atkal nopūtās.

— Es tev tagad kaut ko pastāstīšu, — viņa teica,

— lai gan tu vēl esi par mazu, lai to saprastu. Tomēr tev tas jāzina, ja ar mani kas notiek, tev nebūs neviena, kas pastāsta, — vecmāmiņa to noteica klusu, it kā pati sev…

Man bija ļoti liela vēlēšanās pajautāt vecmāmiņai, kas īsti var notikt, kādēļ viņa nevarētu man pastāstīt, šķiet, ļoti interesantas lietas, bet tad nolēmu viņu ne­pārtraukt, pajautāt to vēlāk, kad viņa būs beigusi.

— Vai tu vectētiņu labi atceries?

Tā jau es domāju! Lai arī par ko mūsu vecmāmiņa runātu, viņa katrā ziņā atcerēsies vecotēvu! Jebkurā sarunā viņa to piemin kaut vai ar pāris vārdiem. Un vienmēr iznāk tā: ja vectētiņš būtu dzīvs, tad tagad viss būtu citādi, protams, daudz labāk. Reizēm tas sāk apnikt.

— Kā tad es viņu varu labi atcerēties, ja toreiz biju vēl pavisam maziņš! — es attraucu.

— Tu vēl tagad esi maziņš, — vecmāmiņa man iebilda un atkal sāka raudāt.

Atklāti sakot, es ļoti nožēloju, ka iesāku šo sarunu.

— Neraudi, — es teicu. — Lūdzu, neraudi! Es iešu uz skolu, ir jau laiks.

Vecmāmiņa noslaucīja acis un pēkšņi pateica ko tādu, kas mani pārsteidza — tas bija kas nedzirdēts, nekad mūžā es no vecmāmiņas neko tamlīdzīgu nebiju dzir­dējis, nevarēju pat iedomāties, ka vecmāmiņa ko tādu var pateikt. Es, protams, nebrīnītos, ja to pasacītu Ļena vai Jevtuhs …

— Tava skola nekur neaizbēgs, — vecmāmiņa teica.

— Bet par savu tēvu tu nekad nešaubies. Viņam rak­sturs tāds smags… Es taču savu mūžu uz viņu neesmu turējusi labu prātu. Bet ko nu tagad par to vairs ru­nāt, un tev ar to nav nekāda sakara.

— Kāpēc tu viņu necieti? — To nu es nebiju domā­jis, ka vecmāmiņa nemīl manu tēti. Starp viņiem vien­mēr valdīja labas attiecības. Tiesa gan, viņa nekad nav apgalvojusi, ka mīl viņu . ..

— Tas ir sens notikums, — vecmāmuļa teica un iegrima domās. — Kaut gan, taisnību sakot, šķiet, tas nebija nemaz tik sen, bet dzīve jau pagājusi… Toreiz nebija laimīgāka cilvēka par mani! Tavs vectētiņš vēl bija dzīvs, un mēs dzīvojām kā divi balodīši. Tagad to visu atceros un domāju — kungs dievs, vai tiešām kād­reiz tā bija, vai esmu to nosapņojusi… Tavs vectēvs bija visā pilsētā pazīstams cilvēks, par viņu labāka ārsta neatrast. Visi viņu pazina un cienīja. Arī abas ma­nas meitas bija skaistules, visa pilsēta mani apskauda. Labsirdīgas un kautrīgas. Tā mēs dzīvojām. Pēc tam uz­radās tavs tēvs. Man viņš nepatika jau no pirmās re­dzēšanas. Sākumā viņš likās tā nekas, kamēr neesi ielū­kojies viņā vērīgāk, tikai viņa skatiens tāds smags — kā vilkam. Arī tavam vectēvam viņš nepatika. Patie­sībā tavs vectēvs gribēja, lai viņa meita apprecas ar ārstu, lai znots būtu no viņa aprindām, ar viņa profe­siju. Bet tava māte par citu negribēja ne dzirdēt. Mēs mēģinājām viņu atrunāt, bet, kad redzējām, cik tas bez­cerīgi, atmetām ar roku.

Vectēvs mani mierināja, teica, ka tava tēva smagais raksturs ir saprotams, viņa dzīve jau no pašas bērnības bijusi grūta, ar prātu es to sapratu, tomēr mana sirds nespēja viņam pieķerties. Tavam tēvam dzīvē tiešām nebija paveicies. Viņš taču izaudzis bērnunamā — apaļš bārenis.. .

— No kā tad viņa vecāki miruši? — es jautāju, un mani pārņēma žēlums.

— Tas notika ļoti sen, — vecmāmuļa turpināja. — Mūsu pilsēta toreiz bija piecas reizes mazāka nekā šodien, un viss ļaudīm nāca ātri zināms.