Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

Sarunu Andris sāka aplinkus, apvaicādamies, kādi pa­sākumi notiek kultūras namā, kā ļaudis pavada brīvo lai­ku. Jautrīte, kas pirmajā mirklī, policistu ieraugot, bija stipri satrūkusies, kļuva drošāka. Pastāstīja, ka pirms gada, kad pametusi savu dzērāju vīru un te ieradusies, cie­mā valdījusi īsta tumsonība. Tagad darbojas divi kori - sie­viešu un jauktais, dramatiskais pulciņš, deju kolektīvs bērniem, etnogrāfiskais ansamblis, kas pulcē galvenokārt vecāko paaudzi. Pašlaik sākuši gatavoties Mārtiņdienas svinēšanai.

Telpa, kur viņi runājās, bija samērā dzestra, un Andris ievaicājās, vai kurināšanu vēl nav sākuši. To darīšot pēc nedēļas, pašlaik kurinātājai vēl bezalgas atvaļinājums. Zi­nādams, ka par kurinātāju strādā Mirdza, Andris it kā starp citu noteica, ka diezin vai bēdu sagrauztā sieviete spēšot strādāt. Vienīgi, ja viņas vīrs atradīsies. Nu bija iz­devība apvaicāties par Gustavu.

- Ja Mirdza nevarēs, dabūšu citu. Bezdarbnieku ne­trūkst, - Jautrīte vēsi atteica.

- Kad jūs pēdējo reizi redzējāt Gustavu Steigutu? - ne­spēdams izdomāt, kā izvaicāt par sirdslietām, tas tomēr bija pārāk delikāts jautājums, Andris tieši noprasīja.

Viņam likās, ka Jautrīte samulst, skatiens paslīdēja sā­ņus, atdūrās pret logu.

- Kādēļ man to vaicājat? - viņa paraustīja plecus. - Lā­gā neatceros. Varbūt Miķeļdienas tirgū.

- Šo jautājumu uzstādu pašlaik daudziem, kuri viņu pa­zīst. Varbūt tikāt ievērojusi, pret kuru dāmu viņš laipnī- gāk izturas?

- Kopš kura laika policiju interesē cilvēku intīmā dzīve?

- Kopš tā laika, kad šis cilvēks atrodas nezināmā prom­būtnē.

- Nekādas ziņas diemžēl jums nevarēšu sniegt, - Jaut­rītes balss ieskanējās cietāk, viņa piecēlās, un Andris sa­prata, ka jāiet projām. Šeit necienāja ar kafiju.

Nekādu skaidrību kultūras namā neieguvis, Andris so­ļoja uz veterināriecirkni un pārdomāja radušos situāciju. Veltīgi noslēpumaino dāmu meklēt Čusnakciemā, Meždan- gu Zaņa spriedums bija aplams. Iespējams, ka taisnība Zai­gai. Taču vai slims, saguris cilvēks varēja savaldzināt kā­du jaunu sievieti? Bet kādēļ pārliecība, ka jauna? Varbūt sastapis sev radniecīgu dvēseli un tad gadiem maza nozī­me. Šī varbūtība jāpārbauda, ja tuvākajā laikā nesaņems kādas ziņas par pazudušo.

Aptiekas preču klāsts nebija pārāk plašs, līdz pievaka­rei Indulis un Rudīte pabeidza inventarizāciju .Viņiem pie­palīdzēja Sandra, jo šajā dienā veikalā strādāja otra pār-

- Kad jūs pēdējo reizi redzējāt Gustavu Steigutu? -

Andris tieši noprasīja.

- Kādēļ man to vaicājat? - Jautrīte paraustīja plecus. - Lāgā neatceros. Varbūt Miķeļdienas tirgū.

devēja. Darbu beigusi, viņa aizgāja, un Indulis varēja An­drim pavēstīt, ka bez listenona ampulām vēl pazudušas 20 vienreizējas lietošanas šļirces un pudele ar medicīnis­ko spirtu, tur bijis apmēram litrs.

- Ja būtu pazudis tikai spirts, varētu vainot Tedi un Lu­di, - sprieda Indulis. - Bet viņi nevarēja zināt šā medika­menta iedarbību.

- Paņēma tas, kurš to zināja. Vai nevari atcerēties, kā­du dzīvnieku iemidzināšanai pēdējā laikā to lietoji?

Uz atmiņu nepaļaudamies, Indulis atnesa pacientu re­ģistrācijas žurnālu, ko abi izpētīja.

- Ar listenonu iemidzināju to dzelteno terjeru, ko Stieb- riņas kundze bija savākusi pilsētā, - Indulis stāstīja, pirk­stu kādam ierakstam pielicis. - Viņa ir skolotāja, atraitne bez saviem bērniem, liela dzīvnieku mīļotāja. Tas suns bē­dīgā izskatā klaiņojis pa autoostas teritoriju, kad maizes gabaliņu pametusi, kāri aprijis. Viņai kļuvis žēl izsalkušā dzīvnieka, atvedusi sev līdzi. Bet suņa dēļ drīz sākušās nepatikšanas un ķibeles. Saplosījis kaimiņiem gaili un se­šas vistas. To vēl pacietuši, atlīdzinājusi zaudējumus. Bet, kad uzbrucis bērniem, kas pie viņas atnākuši, vienam pui­šelim ieklupis stilbā, nācies likt pie ķēdes. Tad augām die­nām gaudojis, kaimiņi par to lamājušies. Raudādama at­nāca pie manis un lūdza, lai daru tam galu. Iespējams, viņa atradās aptiekā, kad ampulu paņēmu, labi neatceros. Bet es nemūžam neticēšu, ka Stiebriņas kundze būtu caur lo­gu līduši. Ar viņas sirmajiem matiem un vismaz deviņdes­mit kilogramiem svara. Nē, tas nav iespējams. Un kam vi­ņai listenonu vajadzētu?

Indulis šķirstīja žurnālu tālāk, aplūkoja kādu ierakstu un turpināja stāstīt:

- Nākamā bija Lūcija Vejzaķe. Viņas kaķītis izskrējis uz ielas, garāmbraucoša mašīna sakropļojusi, ciešot lielas mo­kas. Lūdza izdarīt žēlastības dūrienu. Arī viņa dāma jau gados, aptiekā pat neiegāja, nevarēja redzēt, no kurienes paņemu ampulu. Viņu aizdomās turēt nevar. Tāpat kā ve­co Lazdiņtēvu. Viņam neizdevās tikt vaļā no trim savas kuces bērniem, jaukteņus neviens lāgā negrib. Lūdza tos iemidzināt. Roka neceļoties mazās radībiņas uz jūrskolu sūtīt, bet barību visiem no savas pensijas nespēšot sagādāt.

- Varbūt tomēr brāļi Trimpliņi vainīgi? - Andris skaļi domāja. - Kāds viņiem šīs zāles pasūtījis? Spirtu paķēra lī­dzi tāpat, dūšas uztaisīšanai pēc veiksmīgi paveiktā darba?

- Iespējams tas ir, - Indulis piekrita. - Bet tādā gadīju­mā ampulas un šļirces nogādātas drošākā vietā ārpus mū­su ciema.

Vairāk Andrim nebija, ko vaicāt, un viņš sašļucis vilkās prom. Atlika vienīgi cerēt, ka rīts būs gudrāks par vaka­ru, tā viņš nodomāja, soļodams mājup.

Tajā pašā vakarā atklājās, ka Mirdza, nepaļaudamās ti­kai uz radioziņojumu, ar visu Gustava bildi aizšāvusies uz Rīgu. Par to, ka mašīnas dokumenti palikuši Gustava ka­batas portfelītī, nebēdāja, viņai pietika ar savām tiesībām, aizdedzes atslēgu un pārliecību, ka neviens policists ne­gadīsies ceļā. Viņai tiešām paveicās un Gustava attēls ar lūgumu sniegt par viņu kādas ziņas parādījās tālrāža ek­rānā, tikko sākās "Panorāma".

- Nelaimīgā Mirdza, man viņas tiešām žēl, - nopūtās Zaiga. Viņa bija iekārtojusies Andrim blakus uz dīvāna, lai abi kopā noskatītos vakara ziņas un pēc tam filmu. - Vi­ņa Gustavu tik šausmīgi mīl. Kad šis sācis ironizēt par vi­ņas apaļumiem, ka izplūdusi un mīksta kā pārrūgusi mīk­la bļodā, uzsāka izmisīgu cīņu ar saviem taukiem. To pati stāstīja, lepojās ar nomestajiem kilogramiem. Kur viņš tā varēja pazust?

- Ja es to zinātu, - Andris saīdzis atmeta. - Tagad uz mana kakla vēl jezga ar nozagtajām nāves zālēm.

- Vai tev nenāk prātā, ka abi noziegumi saistīti?

- Jā, brīžam man tā liekas, bet nespēju uztaustīt kopē­jo pavedienu. Tie gali kaut kā neiet kopā.

- Es nupat kaut ko iedomājos. Vai atminies, ka mēs, tikko te ieradušies, aizgājām uz mežu sēnēs? Apkārtne sveša, apmaldījāmies, beigās iekūlāmies tādā čūskulājā, ka knapi tikām laukā. Uzgājām vecu, pussabrukušu bunkuru.

- Mēs pat brīnījāmies, kā tikai dažus kilometrus no ap­dzīvotas vietas meža brāļi varējuši mitināties, - Andris pie­balsoja. - Laikam kara laikā ciemats nebija vēl tik blīvi apdzīvots, cilvēku krietni mazāk.

- Ja nu Steiguts ir tur? Sagūstīts, sasiets un iegrūsts bunkurā? - Zaiga pārtrauca viņa apceri.

- Ar iepirkumiem, kas domāti dāmas pacienāšanai, tā­dā biežņā nelīda, - Andris apstrīdēja.

- Bet ja viņu tur ievilināja? Sasēja un pameta, pēc tam ielauzās aptiekā, lai dabūtu zāles, ar ko nošpricēt.

- Bet kur te loģika? Steiguts pazuda sestdien ap pus­dienas laiku, aptieku apzaga naktī no pirmdienas uz otr­dienu. Ja gribēja viņu nogalēt, varēja vienkārši nosist, kā­dēļ tik ilgi gaidīja?