Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

Arī Dainuvīte bija padzirdējusi par maniaku un nozag­tajām nāves zālēm. Sākumā viņu tas neuztrauca. Tepat aiz sienas blakus dzīvoklī jaunais policists. Ja naktī ielauz­tos, viņi visi četri kliegtu, saceltu briesmīgu traci. Ieskrie­tu policists un maniaku nošautu, vismaz sagūstītu. Bet ja viņš atnāk dienā? Darbā aizejot, bērnus dzīvoklī ieslēgt vairs nevar, lielākajam sākušās skolas gaitas. Jālūdz kai­miņienei Zaigai, lai pa reizei uzmet acis viņas dzīvoklim un bērniem.

Vakarā, pārnākusi no fermas, Dainuvīte iegāja pie Zai­gas, kura pašlaik kaut ko smaržīgu un garšīgu maisīja kat­liņā.

- To es varu, - Zaiga piekrita. - Bet šaubos, vai kāds gribēs tavus bērnus nomaitāt. Mans vīrs pārliecināts, ka tās ampulas vairs neatrodas mūsu ciemā.

Kamēr viņas runājās, ienāca Mirdza. Viņa gribēja zināt, vai Andrim izdevies ko saklaušināt. Zaiga papurināja gal­vu, neko neesot teicis. Pārbraucis no pilsētas un devies uz pagastmāju.

- Veltīgi viņš pilsētā meklē Gustava pēdas, - Mirdza sa­rūgtināta noteica. - Tās atrodamas vienīgi mežā. Es neticu, ka Gusts metis kaut kādas cilpas, ar līkumu manījies uz citu pusi.

- Bet cienasti, ko viņš veikalā sapirkās? - Zaiga iebil­da. - Viņš taču nesēdēja uz kāda celma un viens pats ne- tukšoja balzama pudeli.

- Esmu pārliecināta, to visu viņš nopirka man. Gribē­ja iepriecināt.

- Kādēļ negāja taisni mājās, bet ar visiem iepirkumiem līda mežā?

- Kādēļ pati nemeklējat ? - Dainuvīte pabrīnījās.

- Arī es Andri meklētu pati, - Zaiga piebilda.

- Man no meža vienmēr bijis bail. Viena pati nekad tajā neesmu gājusi, - Mirdza atzinās.

- Viņš man teica, ka galva sāpot, gribot izstaigāties, to izvēdināt. Bet mežā uznāca sirds vājums. Jārīko nopiet­na meklēšana, viss mežs jāizķemmē!

- Kādēļ pati nemeklējat? - Dainuvīte pabrīnījās. - Ja man būtu tik labs vīrs kā jums, dienām un naktīm pa me­žu skraidītu, kamēr sameklētu.

- Arī es Andri meklētu pati, - Zaiga piebilda.

- Man no meža vienmēr bijis bail. Viena pati nekad ta­jā neesmu gājusi, - Mirdza atzinās. - Iešu pie Freda, lai viņš norīko zemessargus meža pārmeklēšanai. Jau rītdien pat.

Ne Gustavs Steiguts pats rādījās, ne arī ziņu par viņu izdevās saņemt. Fredis pateica, viņa nervi vairs neturot Mirdzas kaukšanu, nākamajā dienā, kā viņa vēlas, neko vēl nevar saorganizēt. Steiguta meklēšana notiks piekt­dien. "Ja viņš tiešām tajā mežā, tad taču dzīvs vairs nav, diena uz priekšu vai atpakaļ, kāda tam nozīme," viņš sa­īdzis izmeta Andrim. Tas palocīja galvu. Viņam Gustavs ar visu noslēpumaino brūti un uzstājīgā Mirdza bija ap­nikuši. Tausties kā muļķis pa aklu tumsu. Neviena pietu­ras punkta. Piedevām vēl zudušās bīstamās zāles. Atlika vienīgi bruņoties ar pacietību un gaidīt, kur un kādi upu­ri parādīsies. Tad zinās, kurā virzienā jāmeklē vainīgais.

4.

Līdz piektdienas rītam nekāda ziņa par Gustava Stei­guta atrašanās vai slēpšanās vietu joprojām nebija saņem­ta. Pie pagastmājas ieradās ne tikai zemessargi un poli­cists, bet sapulcējās arī daudzi ciema iedzīvotāji, arī abi strādnieki no Freda gatera bija saņēmuši brīvdienu un at­nākuši. Tāds ļaužu pulks spēs visas taciņas izstaigāt, bie­zokņus izložņāt. Liene izteica pavisam savādu domu - ne tikai uz zemes jāmeklē, bet arī gaisā jāskatās, varbūt kā­dā priedes zarā karājas.

- Kas zina, varbūt Gustam bija nevis vienkārša, bet mir­stama kaite, dikti lielas sāpes cieta, - viņa skaļi prātoja. - Vai veltīgi pašā vasaras vidū, kad saulīte pa zemes virsu ripo, slimnīcas gultā vārtījās? Varbūt nabagam apnika istabā gai­dīt pēdējo stundiņu, ņēma un apmeta striķi kaklam?

- Nu gan tu vari muldēt! - Brigenu Jānis viņu apsau­ca. - Tad nebūtu bodē našķus sapircies, bet ar kārtīgu šņa­bi uztaisījis dūšu pirms došanās uz debesu valstību.

- Bet ja dzīves pēdējos brīžus gribēja saldināt? - iebil­da Valija.

- Būs nolēmis debesu brūtes ar balzamu un šokolādi ie­priecināt, - noņirdzās gatera jaunākais strādnieks Valdis.

- Tādus, kas sev galu dara, Dievs debesīs nelaiž iekšā, - Liene gudri noteica.

- Kā tik smalki zini, esi tur jau bijusi? - Valdis pasmē­jās, tad teica, šitā meklēšana priekš kaķiem. Bet, ja saim­nieks dienas maksu dod, var pablandīties pa mežu. Pagā­jušās sestdienas vakarā taču no gaisa nolaidies lidojošais šķīvītis un mazie, zaļie cilvēciņi Gustu ar visu nešļavu pa­rāvuši sev līdzi.

- Beidziet gvelzt aplamības, - dusmīgi viņus apsauca Astrīda, kura arī bija meklētāju pulkā. - Cilvēks droši vien pagalam, mēs tikai līķi atradīsim, ja vispār ko atradīsim.

Šajā brīdī viņiem tuvojās Mirdza, un zobgalīgās saru­nas aprāvās, bālo seju un sarkanās, saraudātās acis ierau­got. Visi saprata, ka tomēr tas nopietni. Fredis meklētā­jus sadalīja nelielos pulciņos, piekodināja tālu vienam no otra neizklīst. Kaut viņš īsti neticēja valodām par mania­ku, neliela piesardzība noderēja.

Meža nogabals starp lielceļu un upīti bija tikai nepilnu kilometru platumā, taču garumā stiepās līdz Rumpučcie- ma klajumam. Vietumis to šķērsoja šauras, zvēru iemītas taciņas, kas veda uz upītes pusi. Tās tuvumā bērzi nomai­nīja priedes, bet pašā krastā auga vareni melnalkšņi. Cil­vēki veltīgi snaicīja kaklus, koku zaros nekas nekarājās. Viņi gāja, ik pa brīžam sasaukdamies, un pēc krietnas stundas mežs bija šķērsots. Tā malā atkal visi sapulcējās.

- Veltīgi kājas lauzījām, te nekā nebija. Tikai vienu za­ķi iztraucēju, - Jānis nopukojās.

- Vismaz zinām, ka šeit nekā nav, - noteica Fredis. - Ie­sim atpakaļ, turpināsim meklēšanu ceļa otrā pusē.

- Vai nevar sākt šepat? - kāds vīrs noprasīja, bet Fre­dis atteica, ja redzēts mežā ieejam ciema tuvumā, tur jā­sāk meklēt pēdas.

- Kādas tur vairs pēdas, - noburkšķēja Jānis. - Pagā­jušas vairākas dienas, arī lietus lijis.

- Varēja kāds apģērba diedziņš krūmā ieķerties, izsmē- ķi zemē nomest, - Fredis sprieda, bet viņu pārtrauca Mir­dza, teikdama, ka Gustavs pīpēšanu atmetis.

Visi sapulcējās vietā, kur vienīgi avenājiem apaugušais garais uzbērums un vietējo ļaužu atmiņā saglabātais no­saukums "Bāņa līnija" liecināja, ka senos laikos te biju­šas sliedes. Maza lokomotīvīte platformas ar baļķiem no­gādāja līdz Desuciemam, kilometrus desmit tālāk, kur joprojām ir lielais dzelzceļš. Te sākās dižais mežs, kas, ap- liecis līkumu ap Rumpučciemu un Meždangām, turpinā­jās gar dzērveņu purva malu. Augstie koki uzkalniņos mai­nījās ar krūmu biežņām ieplakās. Caur vienu tādu izlauzušies, Andris un Zaiga bija atraduši vecā bunkura paliekas, bet tagad neatcerējās, kādā virzienā tas atrodas.

Aiz bāņa līnijas kādreiz bija plaša krautuve baļķiem. Lai ciemnieki ar atkritumiem izbeigtu piedraņķēt jebkuru vie­tu mežā, pagastvecis Jukumsons šeit ierādīja vietu izgāz­tuvei. Savestā draza ik pa laikam tika ar tehnikas palīdzī­bu sastumta kaudzēs, dedzināta, pēcāk smiltīm apbērta. Pēdējoreiz to izdarīja pirms Jāņiem.

Gribēdams taisnāk nokļūt mežā, Fredis veda meklētā­jus gar izgāztuves malu. Pēkšņi Tedis iesaucās:

- Pagaidi, neskrej tik ātri! Vispirms pārbaudīsim šito vietu. Ja Gusts nošpricēts un iekašāts gružos? - acis vi­ņam bija alkatīgi iespīdējušās, ieraugot izgāztuves malā veselu tīkliņu ar stikla alus pudelēm. Tām vēlāk varētu atnākt pakaļ. Katra pudele taču četru santīmu vērta.