Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

- Lai izskatītos pēc dabiskas nāves. Steigutam bija sli­ma sirds, to daudzi zināja.

- Pie velna, kam viņa līķis bija vajadzīgs!

- Tieši to tev vajag noskaidrot.

- Tas ir galīgi pa tukšo. Prasi, kam gribi, visi apgalvo, ka Steigutam ienaidnieku nav.

- Mana intuīcija saka, ka tomēr jāmeklē mežā. Pēdējās pēdas taču veda tajā.

- Ja vien ar līkumu neatgriezās ciematā, - Andris no­rūca, atminēdamies Meždangu Zaņa teikto. - Bet no cie­mata izkūpēja zilās tālēs. Vai mums tiešām cita temata sa­runām šovakar nav?

Zaiga uzmeta lūpiņu un ierāvās savā dīvāna kaktiņā. Viņa tik ļoti gribēja palīdzēt Andrim izdibināt šo dīvaino pazušanu, arī Mirdzai. Ja izstāstītu viņai par bunkuru un abas ietu to meklēt? Aptuvenu virzienu Zaiga zināja. Bet ja tiešām tur atradīs Steigutu? Varmācīgā nāvē mirušu? No tāda skata viņai kļūs nelabi. Varbūt tomēr viss beig­sies labi un jau rītdien Mirdza saņems kādu ziņu? Nevar cilvēks tā paslēpties, ka neviens par viņu nezinātu.

3.

Trešdienas rītā, visu pārdomājis, Andris nāca pie slē­dziena, ka Steiguta pēdas tomēr jāmeklē pilsētā. Zaigas teiktais par veco bunkuru mežā tikai iedomas un fantāzi­ja. Viņš sēdās golfiņā un brauca uz slimnīcu.

Terapeite Rita Grāvīte, ko laimējās sastapt, atcerējās slimnieku Gustavu Steigutu. Arī viņa bija redzējusi tā at­tēlu televizora ekrānā, lūgumu sniegt ziņas par pazudu­šā atrašanās vietu.

- Vasarā divas nedēļas pie mums ārstējās, pēc tam sirds atkal darbojās normāli. Viņu mocīja arī augstais asinsspie­diens, izrakstīju mājās lietojamās zāles. Tā spiediena dēļ viņam uz gadu, ja nemaldos, piešķirta trešā grupa. Kā viņš varēja pazust?

- Tieši to es gribu noskaidrot. Sakiet, kā viņš izturējās slimnīcā? Nemēģināja te dibināt romantiskas attiecības? Ar kādu māsiņu vai slimnieci?

- Par to man grūti spriest. Sieva ieradās vairākkārt, bi­ja ļoti norūpējusies par viņa veselību.

- Varbūt palātas biedri kaut ko novērojuši? Ja varētu kādu no tiem sastapt? Radušās aizdomas, ka viņš slēpjas pie kādas sievietes.

- Hm, tas tā varētu būt. Neskatoties uz slimību un sa­viem piecdesmit gadiem, Steiguts bija brašs un izskatīgs vīrietis. Arī laipns, runīgs, tāds var iepatikties sievietei. Aizvedīšu jūs uz reģistratūru, paskatīsimies slimnieku kar­tītes, kas ar viņu tajā laukā bija kopā.

Noskaidrojās, ka Steiguts gulējis sestajā palātā, viņam bijuši trīs kaimiņi. Par vienu ārste teica, tas tūlīt atkrīt, dzīvo tālu laukos, kluss, nerunīgs vīriņš. Otrs atmiņā pa­licis savas kašķības dēļ, nācis pie viņas sūdzēties par mā­siņām, kas pārāk sāpīgas šprices durot, sanitārēm, kas lai­kus tīru dvieli neiedod, par ūdeņaino un negaršīgo ēdienu. Tik aizņemts ar sevi, ka citus pat neievēroja. Atlika vie­nīgi Arnolds Dīķeris, vīrs pensijas gados. Daktere iedeva Andrim viņa adresi.

Dīķeris dzīvoja pilsētas nomalē nelielā koka mājiņā ar blīvu dēļu žogu un dārzu aiz tā. Izdzirdis, ka jaunais po­licists grib iegūt ziņas par Gustavu Steigutu, tūlīt laipni aicināja istabā, kur virs rakstainā dīvāna pārklāja sakrauts vesels kalns izšūtu spilventiņu. Tumšo kumodi un galdu klāja tamborētas sedziņas.

Drīz nāsīs iesitās tīkama kafijas smarža, tad ienāca pa­dzīvojusi sieviete, piedāvāja drēgnajā laikā apsildīties ar karstu dzērienu, žigli saklāja galdu, tad pameta Andri ar savu vīru divatā. Arī Dīķeris redzējis Steiguta ģīmi tele­vizorā, taču pārāk daudz nebrīnījās par pazušanu. Teica tāpat kā Meždangu Žanis un kā arī Andris domāja - pa- mucis no sievas.

- Sieva braukāja pie Gustava ik pārdienas. Viņš seviš­ķi iepriecināts nebija. Pasmējās, ka šā laulības kuģis at­kal atlīgojis. Bija pats ogu laiks, zemenes veda spaiņiem. Ēdām paši, cienājām māsiņas un sanitāres, tika arī dak­terei viņas tiesa. Tikai naudu sieva nedeva. Kad bija no­runājis telekarti tukšu un prasīja latus jaunai, brīnījās, kā, pāris reizes uz māju piezvanot, varējis tik daudz notērēt. Tad viņš palūdza meitai, kas vienreiz bija atnākusi ciemos, pagādāt jaunu karti. Viņa tūlīt aizgāja uz kiosku un atne­sa. Gustavs gandrīz katru vakaru kāpa lejā, kur automāts, un ņēmās runāt. Kam zvanīja, to gan nezinu, tikai sapra­tu, ka sievišķim.

- Vai slimnīcā uz kādu dāmu meta acis? - Andris pra­sīja.

- Te jau nebija, uz ko skatīties. Terapeitiskajā vecenes vien. Ar māsiņām gan pajokojās, bet tās skraidīja kā šau- dīklas, vai viņām laiks apstāties un lieku vārdu parunāt. Iegrūž zāles, šprices, ja vajadzīgs, pieliek pie sistēmas, tas viss. Uz pusotru slodzi strādājot, citādi alga nesanākot. Ar māsiņām viņš amizieri nedzina. Tā, kurai zvanīja, laikam dzīvoja kaut kur tālāk. Manuprāt, Steiguta sievai nav ko meklēt un nervus bendet, gan pārnāks. Cik tad ilgi mīlē­sies? Nav jau vairs jauneklis, kas no tā vien varētu pār­tikt.

Andris viņam piekrita. Izdzēra tasīti kafijas, noskrauk- šķināja dažus garšīgus cepumus un devās prom. Atkal vel­tīgi notērēts laiks. Kaut varētu iestāstīt Mirdzai, lai no­gaida, liekas mierā!

Kamēr Andris pilsētā centās izdibināt Gustava sirdslie­tas, pa Cusnakciemu kā sausā kūlā iesprukusi uguns skrē­ja valodas, viena trakāka par otru. Lopu dakterim nozag­tas 150 kastītes ar nāves zālēm, pa mežu klīst maniaks, kas nolēmis visus ļaudis nogalēt. Steiguts viņa pirmais upuris. Bet varbūt kāds nelietis grib nobendēt Melderu Aldonas cūčus? Skauģu taču netrūka.

Kad pirms gadiem desmit kolhoza ferma palika bez īpaš­nieka, to neviens vietējais negribēja ņemt. Puikas jau bi­ja sākuši logus dauzīt un garnadži durvis un aizgaldu dē­ļus stiept prom, kad nezin no kurienes uzradās enerģiska sieva Aldona Meldere. Viņai laimējās dabūt bankas kredī­tu, drīz atkal Mazjānīšu kūtīs rukšķēja un kvieca dzīva radība. Kādu laiku viņai veicās labi, bet šajā vasarā sāka žēloties, ka parādu nasta žņaudzot nost. Vairs nevarēja strādniekiem algu laikus izmaksāt. Vissāpīgāk to izjuta Dainuvīte, trūcīga triju bērnu māmiņa. Tāpat kā savulaik Jautrīte, arī viņa bija pamukusi no dzērāja vīra. Tikai Jaut­rītei bija izglītība, iedzīve un skaistums, bet Dainuvītei vie­nīgi trīs bērneļi. Sākumā jutās apmierināta, Mazjānīšos dabūja darbu pie cūkām, saimniece atvēlēja gabaliņu ze­mes kartupeļiem, pat sēklu iedeva, trīsstāvīgajā daudzdzī­vokļu mājā pagasts ierādīja dzīvokli, turpat blakus arī kū­tiņu, kas ilgi nestāvēja tukša, jo drīz Dainuvīte iegādājās dažas vistiņas.

Fermas īpašniece bija paskarba, tomēr godīga sieva, pra­sīja no strādniekiem kārtīgu darbu. Redzēdama, ka Dai­nuvīte cenšas, atveda un uzdāvināja vairākus maisus ar bērnu drēbēm un apaviem. Viņai tos vairs nevajadzēja, bēr­ni jau lieli. Sākumā drēbītes bija taupījusi mazbērniem, bet laiki un mode mainījās, atvasītes tādus nevalkāja. Pro­tams, to Dainuvītei neteica. Dainuvīte bija priecīga, jutās pateicīga un nekurnēja, kad iepriekšējā algas dienā Aldo­na tikai desmitnieku maizītei iedeva, pārējo solīja pēc mē­neša. Kad arī tad nevarēja pilnībā norēķināties, piesolīja trīs ņiprus sivēnteļus un maisu sausā vājpiena pulvera, lai pati audzē sev gaļas lopiņus. Kartupeļu viņai pietika un sivēni auga, astītes gredzenos griezdami. Dainuvīte rē­ķināja, ka tos kārtīgi nobaros, vienu pašiem, tos divus va­rēs pārdot. Savas neērtības centra mājā tomēr bija, kūti­ņa atradās patālu, aiz mazdārziņiem un parka. Projektētāji laikam bija sprieduši, ka ar kūts smakām nedrīkst maitāt ekoloģiski tīro Cusnakciema gaisu.