Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

2.

Otrdienu un ceturtdienu rīta stundās veterinārārstam Indulim Rācenājam bija apmeklētāju un pacientu pieņem­šanas laiks. Uzvilcis mugurā balto virssvārci, viņš pame­ta skatienu sienas spogulī un apmierināts sev uzsmaidīja. Pretī raudzījās nedaudz apaļīga, gluda trīsdesmitgadnie- ka seja ar brūniem viegli viļņotiem matiem un tumšām ūsiņām padegunē. Viņš apzinājās, ka ir glīts vīrietis, ne velti spridzīgā kultūras nama direktore Jautrīte sastopo­ties aizvien mīļi uzsmaidīja, gribēja iesaistīt dažādos pa­sākumos, viņam nācās atrunāties ar nevaļu. Eh, būtu vēl puiša cilvēks! Bet Rudīti krāpt negribējās, viņa tik laba, piemīlīga un bez sievas atbalsta mazais ģimenes uzņē­mums izputētu. Rudīte ne tikai palīdzēja darbā, viņa rū­pējās par kārtību un tīrību veterināriecirkņa un aptiekas telpās. Privātā prakse un aptieka nedeva tik daudz ienā­kumu, lai varētu algot apkopēju.

Durvju zvaniņa iešķindēšanās pārtrauca Induļa apce­rīgās domas. Tūlīt ielīgoja Brigenu Valija, dūšīga sieva ap gadiem četrdesmit. Viņai vajagot lopbarības kaļķi, govij piens gaužām rūgts kļūstot. Abi devās blakustelpā, kur In­dulis bija iekārtojis aptieku ar pašām nepieciešamākajām zālēm, kādas laukos vajadzīgas. Šaubīdamies un ilgi prā­todams, vai tā nebūs iesaldēta nauda, atveda dažas pakas suņu un kaķu barības. Drīz atklājās, ka vajadzīgs papildi­nājums. Suņiem paredzēto pirka nedaudz, galvenokārt pa- gastvecis Ansis Jukumsons savam pelēkajam vilkam, bet Whiskas un Kite kat labprāt iegādājās centra māju iedzī­votāji. Laikam peļu un žurku visiem ņaudētājiem un mur­rātajiem nepietika.

Nostājies aiz aptiekas letes, Indulis izbrīnā iepleta acis - nelielos maisiņos safasētais kaļķis neatradās parastajā vie­tā, bet pavisam citā plauktā. Arī medikamentu pudelītes un burciņas nestāvēja līdzenās rindās kā zaldātiņi. Kas sa­jaucis kārtību? Varbūt Rudīte, sestdien putekļus slaucīda­ma, kravājusies un nav nolikusi vietā? Bet vakar, kad ņē­ma zāles cūku potēšanai Mazjānlšu fermā, nekādu nekārtību neievēroja. Tas likās savādi, taču prātot nebija laika. Valijai vajadzēja arī gumijas cimdus un barības pie­devas vistām, vairs negribot lāgā dēt. Kamēr visu salūko­ja un apkalpoja pircēju, uzgaidāmā telpā bija ienākusi Le­jasmeijeru Liene un nolikusi uz grīdas prāvu, melnu iepirkumu somu.

- Dakter, ar manu Tobīti tomēr ir cauri, - viņa bēdīgā balsī pavēstīja. - Tev bija taisnība, kad teici, zāles vairs nelīdzēs, jādod žēlastības šprice. Ne vairs ēd, ne dzer, pa­staigāt arī nevar, pakaļkājiņas velk līdz kā nolēmētas. Ir jau ar vecums, pilni divpadsmit gadi. Cilvēkam pati skais­tā bērnība, bet sunītim mūža vakars. Tad nu stiepu šurp. Lai nav vairāk nabagam jāmokās, - Lienei iedrebējās balss, lakatiņa stūrī noslaucīja acis.

- Tad tik bēdīgi ar tavu Tobīti? - Valija līdzjūtīgi pašū­poja galvu. Viņa nebija izgājusi laukā, bet palikusi stāvam. - Tāds ņiprs suņuks bija. Es savu Lesi pa brūtgānu laiku turu šķūnī iespundētu. Vienreiz skatos, lielie suņi sētā kaujas un plēšas, mazais Tobītis sēž pie durvīm un smilkst.

- Jā, kad jaunāks bija, mēdza klenderēt apkārt, - pie­krita Liene. - Dažreiz pāris dienas bija prom, mājā pār­nāca pavisam kaunīgs.

Atstājis abas sievas par suņiem spriežot, Indulis atgrie­zās aptiekā. Jāpaņem šļirce un listenona ampula. Vienā aptiekas stūrī stāvēja balts ledusskapis. Pašā apakšējā plauktā tālāk no saldēšanas kameras viņš turēja medika­mentus, kam glabāšanas temperatūra noteikta no + 2 līdz 8°C. Vēl iepriekšējā rītā pirms braukšanas uz Mazjānl- šiem tur redzēja trīs neatvērtas listenona kārbiņas oriģi- nāliesaiņojumā, katrā piecas ampulas. Tagad tajā stūrī pil­nīgs tukšums. Varbūt pats neviļus pārvietojis citur? Drudžainā steigā Indulis pārmeklēja ledusskapi. Visas citas zāles bija, tikai listenons pazudis. Viņš juta, ka uz pieres izspiežas auksti sviedri, pakrūtē savelkas ciets ka­mols un kājas sāk drebēt. Vai tiešām nozagts?

Vienā lēcienā viņš bija pāri telpai, atrāva aizkaru un ie­raudzīja, ka logs vienā pusē tikai pievērts, palikusi pirk­sta platuma sprauga, bultiņa atbīdīta. Ak, kādēļ pažēloja naudu, neiegādājās restes! Līdz šim Cusnakciemā nopiet­nas zādzības nebija notikušas. Kāds pagrabs patīrīts, no kādas kūtiņas pazudušas pāris vistas. Sveši ļaudis te maz apgrozījās, vietējie pārāk labi viens otru pazina, lai uzdro­šinātos iekārot cita mantu.

Satraukts un nelaimīgs viņš atgriezās uzgaidāmajā tel­pā, atvainojās Lienei, atklājis, ka nav vairs līdzekļa suņa iemidzināšanai. Tūlīt braukšot uz pilsētu un atvedīšot.

- Vai Tobītis jānes atpakaļ? - Liene gari novilka. - Viņš tomēr smags, knapi atstiepu.

- Somu ar sunīti noliksim procedūru istabā, - Indulis īsi attrauca, to paņemdams.

Šai mirklī ienāca Rudīte. Viņa neviļus bija dzirdējusi In­duļa vārdus par braukšanu uz pilsētu, vaicāja, kādēļ.

- Man nav vairs listenona, - viņš bija strups vārdos. - Šim sunītim vajadzīgs.

Valija un Liene bija vēl tepat, abas snaicīja kaklus, juz- damas, ka noticis kas neparasts, centās saklausīt katru vārdu.

- Kā nav? - Rudīte skaļi brīnījās. - Vēl vakar redzēju ledusskapī. Tu kārtīgi apskatījies?

- Kādam labpaticies paņemt. Neprasi vairāk, pats ne­kā nezinu. Pieliec aptiekas durvīm uzrakstu SLĒGTS. Va­jadzēs taisīt inventarizāciju. Varbūt vēl kas pazudis.

- Kam tās nāves zāles bija vajadzīgas? - Rudīte pabrī­nījās.

Liene un Valija reizē izgāja no veterināraptiekas un ār­pusē apstājās. Šis jaunums bija jāapspriež. Dakterim nā­ves zāles izgaisušas.

- Vai šorīt dzirdēji, ko Kurzemes radio ziņoja? - Valija noprasīja. - Mūsu bijušais priekšnieks Steigutu Gusts pa īstam pazudis. Smalki apstāstīja, cik šis vecs un garš, kā­das drānas mugurā bijušas. Kā sestdien no mājas izgājis, vēl nav atgriezies.

- Nedzirdēju gan, - Liene atteica. - Tajā laikā kūtiņā kopos. Kur šis varēja pazust? Savām acēm redzēju, kā sest-

Drudžainā steigā Indulis pārmeklēja ledusskapi. Visas citas

zāles bija, tikai listenons pazudis.

dien mežā iegāja, polišam, lai, pateicu. Ak nav vēl pārnā­cis? Ka tikai ar tām daktera nāves zālēm kāds nav nošpri- cējis. Esot viegla nāve, tā dakteris teica, kad viņnedēļ par Tobīti runājām. Vienreiz noraustās un aizmieg.

- Gustavs tāds lāga cilvēks bija, saticīgs. - Valija nopū­tās. - Žēl viņa. Varbūt vēl atrodas? Ja pa radio izziņots.

- Kaut Dieviņš dotu. Tak īstas ticības man nav. Jau ce­turtā diena. Nu vienreiz Mirdzai ir par ko brēkt un vai­manāt. Kādu skandālu toreiz sacēla dažu puķu dēļ! It kā šai dzīvība būtu apskādēta.

Telefona zvans izrāva Andri no snaudulīgā klusuma, kas arī šajā dienā valdīja viņa kabinetā. Zvanīja no rajona po­licijas pārvaldes. Tikko pie viņiem bijis Cusnakciema ve­terinārārsts Rācenājs ar ziņojumu, ka viņa aptiekā noti­kusi ielaušanās un zādzība. Zaudējuma apmērus pirms inventarizācijas vēl nevarot noteikt, bet jau tagad zināms, ka pazuduši bīstami medikamenti. Pašlaik neviens opera­tīvais darbinieks tur nevar aizbraukt. Rajona viņā malā savās lauku mājās noslepkavoti divi veci cilvēki, izmeklē­tājs devies turp. Ar zādzību savā ciemā jātiek galā Andrim. Ja radīsies sarežģījumi un neskaidrības, viņam sniegs va­jadzīgo palīdzību.

No prieka Andris gandrīz palēcās gaisā. Beidzot būs īsts darbs! Zādzības atklāšana vērtējama pakāpi augstāk ne­kā laulības pārkāpēja izsekošana, kas turklāt nekādus re­zultātus nebija devusi. Viņš steidzās uz veterināro iecir­kni, taču tur nācās uzgaidīt, kamēr no pilsētas puses pieripoja Induļa mašīnīte. Izdzirdis, ka Andrim uzdots iz­meklēt šo zādzību, Indulis nopriecājās, taču tūlīt atvaino­jās, ka nāksies vēl uzgaidīt. Vispirms jāpaveic savs darbs, Lienes sunītim jāpalīdz nokļūt labākos medību laukos.