Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

Drīz beidzās apstrādātie lauki un pļavas, abās pusēs ce­ļam slējās augsti koki, tad kreisajā pusē parādījās nokrau­tas baļķu grēdas, aiz tām plašs izcirtums. Tālumā rūca mo- torzāģi. Ceļš kļuva vēl sliktāks, traktoru riteņu un kāpurķēžu sagraizīts. Andris tikai ar otro ātrumu spēja kulties uz priekšu. Nebija saprotams, kur jānogriežas uz

Ozoldangām, traktori ievilkuši savas trases vairākās vie­tās. Pēkšņi savandītais ceļš beidzās, tālāk tas tecēja gluds un līdzens, varēja manīt vieglo autiņu riteņu un zirga pa­kavu nospiedumus. Andris kāpināja ātrumu un drīz atra­dās pretī augstai pelēcīgai ēkai, kam vietām apmetums no­brucis, atsegdams sarkanus ķieģeļus. Tālāk varēja manīt dažas sīkākas ēkas. Virs mājas šīfera jumta slējās skurste­nis un gaisā cēlās zilgani dūmi. Beidzot viņš būs atradis meklēto grēcinieku.

Jau pēc īsa brīža Andris piedzīvoja kārtējo vilšanos. Mā­jās sastaptais vecais vīrs gluži baltiem matiem un bārdu, kā izkāpis no pasaku grāmatas, pateica, ka šīs ir Meždan- gas. Ceļu uz Ozoldangām meža zāģeri galīgi izmuļļājuši, nav brīnums, ka pabraucis garām.

Piedāvājis Andrim krēslu, Meždangu Žanis apsēdās vi­ņam pretī. Galds noklāts avīžu lapām, uz tām sabērtas ozo­lu zīles, kāda daļa izlobīta no biezajām mizām. Uz Andra jautājumu, ko ar zīlēm darīs, Žanis atteica, ka izkaltēs, ap­grauzdēs, tad samals kafijai. Ja pieliek cigoriņus rūgtu­mam, iznākot varen garda. Viņš gribēja zināt, kādēļ poli­cists meklē Ozoldangas. Vai zāģeri kādu negantību nostrādājuši? Viņam rādoties godīgi ļautiņi.

- Mani interesē nevis zāģeri, bet sieviete, kas uzturas Ozoldangās. Kas viņa, vai sen te ieradusies? Varbūt tikai sestdien?

- Sieviete? - vecais vīrs brīnījās. - Vai tur kāda sievie­te? Sašiņš nāk ik rītus pēc piena, viņš šiem tāds kā pavārs skaitās. Ne vārdiņa nav bildis, ka kāds vīrs sievu būtu lī­dzi atvedis. Kā viņai vārds?

- To es pats gribētu zināt. Vienīgi tas skaidrs, ka viņa kopā ar Gustavu Steigutu kaut kur tuvumā apmetusies. Domāju, ka Ozoldangās.

- Nē, tur tak nav rūmes. Divas nelielas istabiņas, ķēķī- tis. Mežzinis Vilmai lūdza un viņa atvēlēja savu māju mež­strādniekiem, kamēr mūsu cirsmā strādā.

- Bet varbūt viņi te, pie jums? - ar vāju cerību balsī An­dris pavaicāja. - Tā sieviete un Steiguts?

- Nē, kopš mana sieviņa aizsaulē, nav te nevienas brun- čainas radības. Dzīvoju viens pats ar saviem kustonīšiem. Vai tad Steigutu Gusts no sievas aizlaidies? Tagad ar po­liciju jāmeklē? - Žaņa acis iedzirkstījās ziņkārē.

- Tā laikam noticis, - Andris drūmi piekrita, izstāstīja par iepirkumiem veikalā un savām aizdomām.

- Jā, ar tādiem cienastiem iet tikai meitās, - Žanis pie­krita. - Bet mūsu apkārtnē tādas jumpravas nav. Gan tur­pat ciemā būs kādu noskatījis. Neticu, ka kājām caur me­žu kūlās, viņš tak ilgus gadus bija iecirkņa priekšnieks kolhozā, ar mašīnu vien braukāja. Gan pameta mazu lī­kumiņu mežā, tad gar upītes malu un caur veco muižas parku atgriezās ciematā. Cik ilgi šis pie brūtes slapstīsies? Atgriezīsies pie pielaulātās sieva kā suns, asti kājstarpē iežmiedzis, kaunīgs līdīs atpakaļ. Kaut šī pārāk barga ne­būtu!

Andris šaubījās, vai šādi mierinājuma vārdi derēs Mir­dzai, bet skaļi to neizteica. Atvadījies no Meždangu Žaņa, devās atpakaļ uz ciematu, pie sevis pukodamies par veltī­gi izniekoto laiku un notērēto benzīnu. Debesis arī vairs nebija tik koši zilas kā no paša rīta, pamalē pulcējās pelē­ki mākoņi, solīdami lietu.

No Sallijas uzzinājis, ka neviens viņu nav meklējis, An­dris izjuta reizē atvieglojumu un sarūgtinājumu. Nevaja­dzēja kādam cilvēkam viņu ilgi gaidīt, bet ja viņš vispār še lieks? Šajā ciemā, kur nekas nenotika? Varbūt Steiguts jau atgriezies? Piezvanīt? Bet ko teiks Mirdzai, ja viņa vēl nav? Roka, kas jau sniedzās pēc telefona, noslīga atpakaļ.

Darba diena, kurā nekas prātīgs nav padarīts, beidzot bija galā un Andris devās mājās. Uzkāpis otrajā stāvā, brī­di pavilcinājās, tad piezvanīja pie Steigutu durvīm, kaut patiesībā gribējās doties augšā.

Mirdzai bija apsarkušas acis un nikna, griezīga balss, kad uz jautājumu, vai Gustavs pārnācis, atbildes vietā sā­ka ķērkt:

- Meklēt viņu vajag, nevis nākt un par mani ņirgāties. Kā var pārnākt, kad kaut kur guļ sasiets, aplaupīts? Var­būt jau miris. Biju arī rajona policijas pārvaldē, iesniegu­mu personīgi iedevu. To, ko šorīt jums atstāju, varbūt ti­kai pastardienā nosūtīsiet. Tie poliči tādi pat ņirgas kā jūs. Smējās par mani, ja sākšot katru vīru meklēt, kas brīvso- lī aizgājis, degvielas mašīnām nepietikšot. Cita lieta, ja bū­tu līķis, tad ņemtos skaidrot, kas nomušījis un kāpēc. Lī­ķi viņiem vajag, dzīvu līķi, tas tak ārprāts!

- Neuztraucieties tik ļoti, Steigutes kundze, - Andris viņu mierināja, tikko spēdams novaldīt smaidu, pārāk jo­cīgi izklausījās tas "dzīvais līķis". Bet cilvēks lielā satrau­kumā vārdus neizvēlas, pagrābj, kuri tuvāk gadījušies.

Vienu sīku pavedieniņu šās dienas laikā izdevās uztaus­tīt, varbūt tas aizvedīs līdz vēlamajam rezultātam. Nedo­mājiet tūlīt to ļaunāko. Ja līdz rītam jūsu dzīvesbiedrs ne­parādīsies, zvanīšu uz Kurzemes radio, lai izziņo par Steiguta pazušanu. Man tikai vajadzētu sīkāku viņa ap­rakstu. Vecumu, izskatu, kā bija ģērbies.

- Jā, tūlīt visu pateikšu. Ņemiet un pierakstiet. Gan kāds cilvēks viņu būs redzējis, zinās, kur atrodas.

Vēlāk viņi ar Zaigu pārrunāja savādo Steiguta pazuša­nu un abi piekrita Meždangu Zaņa izteiktajām domām: viņš slēpjas pie savas sirdsdāmas. Zaiga tikai šaubījās, vai tepat Čusnakciemā. Vasarā, kad ārstējās slimnīcā, varēja tur iepazīties ar kādu skaistu māsiņu un aizlaisties pie tās.

- Tādā gadījumā viņš brauktu ar mašīnu, - Andris ie­bilda. - Pilsēta pārāk tālu.

- Mirdza pamanītu, ka viņš dzen mašīnu laukā no ga­rāžas. Tā taisni pretī viņu logiem. Cilpas mezdams, pa ap­linkus ceļiem pagāja gabaliņu tālāk uz šosejas pusi un tur dāma sagaidīja savā autiņā. Visu to varēja norunāt pa te­lefonu. Manuprāt, ļoti loģisks izskaidrojums.

- Iespējams, ka tieši tā noticis. Tikai tas visu vēl vairāk sarežģī. Nevar taču pārbaudīt visu slimnīcas sieviešu kār­tas personālu. Un ja tā bijusi kāda paciente? Ne sevišķi slima, bet pievilcīga? Klau, man liekas, ka laukā līst, - An­dris paraudzījās satumsušajā logā.

- Jā, nupat uznācis pamatīgs gāziens, - Zaiga piekrita.

Steiguts naktī nebija atgriezies, un nākamajā rītā An­dris zvanīja uz Kuldīgu, lai nodotu sludinājuma tekstu. Turpat blakus klusiņām šņukstēja Mirdza. Nabaga Gus­tavu laikam trieka ķērusi, tagad guļ mežā bezpalīdzīgs zem aukstām rudens lietus lāsēm. Arī viņu bija sasniegušas va­lodas, ka Liene redzējusi Gustavu mežā ieejam. Kas viņu tur atradīs? Sēņu laiks garām, bez vajadzības neviens pa mežiem neblandās.

Šādai varbūtībai Andris neticēja, tomēr Mirdzai apso­līja, ka, ja tiešām nekādu ziņu tuvākajā laikā par zudušo nebūs, paskatīsies arī mežā. Viņš bija pārliecināts, ka nekāda nelaime Steigutu nav piemeklējusi, vienīgi pamu- cis no sava valdonīgā slotas kāta.

Andris, ar Mirdzu parunājies, devās uz pagastmāju un domāja, vai viņu atkal gaida tikpat pelēcīga un vienmuļa diena kā pelēkās debesis virs galvas, smagu lietus māko­ņu pietūkušas? Viņš vēl nezināja, ka šajā rītā viss mainī­sies, miegainais ciems sakustēsies kā skudru pūznis, ku­rā iekritis vēja nolauzts lapains koka zars.