Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

Здесь есть возможность читать онлайн «Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīga, Год выпуска: 2000, Издательство: Lata romāns, Жанр: Юмористическая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Pie mums Čusnakciemā: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Pie mums Čusnakciemā»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Milda Geidāne
Pie mums Čusnakciemā
Dziļa meža vidū Cusnakciema kopā ar čusnakiem (kā tajā tālajā pusē sauc čūskas) dzīvo interesanti un visai kolorīti personāži. Bļaurigais Vējzaķu Fricis kritizē visu un visus,
Lejasmeijeru Liene cīnās ar savu kazu ganāmpulku, pagastvecis Jukumsons cenšas izcelt Čusnakciemu saulītē, kultūras druvas  kopēja Jautrīte (un ne tikai viņa) alkst  pēc stipra vīrieša pleca, bet palaidnīgie brāļi  Tedis un Ludis kā prazdami uzlabo savu  finansiālo stāvokli.
Tomēr Čusnakcierns nav nekāda pasaules mala. Te viss notiek Eiropas līmenī. Arī uz Čusnakciemu brauc ārzemnieki un partijnieki, te ir savi maniaki, arī te liek spridzekļus un gatavojas audzēt  strausus, Čusnakciemam ir pat savs Prusaku pētīšanas institūts. »
Čusnakciemā dzīve sit augstu vilni, un šajā  jezgā ar labsirdīgu smaidu noraugās  Miķelis Podiņš - rakstniece Milda Geidāne.

Pie mums Čusnakciemā — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Pie mums Čusnakciemā», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

- Tāpat vien. Ziņkārība moka, - Andris atbildēja izvai­rīgi.

- Apžēliņ, Gustavs tak pazudis. Jau no sestdienas, - sa­runā piepeši iekrita pircēja, kura bija vērīgi klausījusies. - Mirdza brēkdama skrien pa visu ciemu. Arī pie mana vecā vakar bija.

- Būs aizlaidies pie kādas brūtes. Ar visiem kārumiem, - Sandra pasmējās.

- Jā, tā var gadīties. Vēl jau itin sprauns, - pircēja piebalsoja, tad sāka minēt, kura viņu kā zivtiņu noķēru­si savā tīklā.

Sandra paraustīja plecus, viņai neesot ne jausmas. Ta­ču iepirkumi liecināja, ka pie dāmas devies. Ja pie veča ietu, būtu ņēmis šņabi un desas līkumu.

Tāpat domāja arī Andris. Kurā no mājām aiz meža mi­tinās Steiguta sirdsdāma? To derētu noskaidrot, pirms viņš Mirdzai pavēstīs, kur zudušais jāmeklē.

Atgriezies pagastmājā, viņš iegāja pie sekretāres Salli­jas, lūdza īsumā pastāstīt, kā sauc mājas aiz meža un kā­di cilvēki tajās dzīvo. Līdz šim ar tiem nav bijusi nekāda saskarsme.

- Droši vien arī turpmāk nebūs, - noteica Sallija. - Ja vien viņiem kāds razbainieks neuzbruks. Tie visi godāja­mi, cienījami ļaudis. Pati pirmā māja Mazrausīši. Tur dzī­vo Natālija, vientuļa pensionāre, pāri septiņdesmit. Rum- pučos precēts pusmūža pāris Amilda un Miķelis, bērni dzīvo un strādā citur, vasarās atbrauc ciemos, atved maz­bērniņus, lai saelpojas lauku gaisu un sadzeras īstu pie­nu. Seskos saimnieko čakli zemnieki Fricis un Klāra. Vi­ņiem meita Violeta, strādā pilsētā par frizieri, savulaik vienā klasē mācījāmies.

- Vai skaista? - Andris gribēja zināt.

- Kādēļ tevi tas interesē? - Sallija noprasīja, tad pie­draudēja pateikt Zaigai. Brīdi Andris vilcinājās, tad iedo­mājās, tā sieva veikalā taču teica, ka Mirdza brēkdama skrien pa ciemu. Gustava pazušana daudziem zināma. Brī­nums, ka ne Lienes, ne Sallijas ausīs šī ziņa nebija nāku­si. Liene laikam pārāk aizņemta ar kaziņām un sasirgu­šo sunīti, bet Salliju, jaunu meiteni, tenkas neinteresēja. Noklausījusies Andra teikto, Sallija šaubījās, vai pie Vio­letas uz Seskiem Steiguts devies. Bet ko var zināt? Frizie­res darbs varbūt pieradinājis kungiem laipni uzsmaidīt un

ko tādam vecam sakārnim vairāk vajag? Meitens piemiedz actiņu, pamāj ar pirkstiņu un šis skrien kā tauriņš uz lam­pas spožumu. Bet, ka tur būtu kas nopietns, viņa šaubo­ties. Nesen Violetu satikusi, tā stāstījusi, ka esot savs puisis Raivo vārdā, tikai ar vecākiem vēl neesot iepazīsti­nājusi.

Vēl Sallija pastāstīja, ka aiz Seskiem atrodas Ozoldan- gas, tās gluži tukšas, Vilmas tante iedzīvi izdāļājusi kai­miņiem un pati pārcēlusies uz pansionātu. Pašas pēdējās mājas Meždangas, kur dzīvo pensionēts mežsargs Žanis Valdmanis. Aiz Meždangām sākas lielais mežs un tālāk - staignais dzērveņu purvs.

Iebāzis kabatā piezīmju blociņu ar iegūtajām ziņām, Andris devās uz garāžu pēc sava golfiņa. Viņš nespēja at­vairīt vilšanās sajūtu - uzdevums vienkāršāks par vien­kāršu. Atliek tikai laulības pārkāpēju izcelt no mīļākās iesildītās gultas un pārvest mājās. Viņš neticēja Violetas bezvainībai. Domās viņš iztēlojās krāšņu, brūnacainu tumšmati dabiski sārtām pilnīgām lūpām, slaidu, tomēr ne kārnu. Atraut vīrieti no tādas būtu tas pats, kas izsalku­šam cilvēkam, kurš nāsīs kāri ievilcis cepeša smaržu, at­ņemt šķīvi un tā vietā nolikt bļodu ar nemizotiem cūkrā- ceņiem, sak, vēders nav grāmata, var piepildīt arī ar tiem.

Dažus kilometrus ceļš veda caur biezu mežu, tad kla­jumā sazarojās. Uz kuru pusi jābrauc, lai nokļūtu Seskos? Viņš apstājās pie Mazrausīšiem, gāja pavaicāt. Aiz nelie­las pelēkas koka mājas pletās ābeļdārzs ar augļu pilniem kokiem. Izdzirdusi piefeietā suņa neganto riešanu, no tā atsteidzās apvalkātās, t'kīiēr tīrās drēbēs ģērbusies sievi­ņa. Drīz Andris noskaidroja, ka uz Seskiem ved platākais ceļš, tas, kurš pa labi. Kād Andris vaicāja, vai nav redzē­jusi sestdien uz to pusi aizejam Steigutu, Natālija papuri­nāja galvu.

- Nē, kājāmgājējus nemanīju. No rīta dažās mašīnās aiz­brauca dzērveņu lasītāji. Savus braucamos viņi atstāj pie Meždangu Zaņa. Es vairs uz purvu aizstaigāt nevaru, manu tiesu salasa Rumpuču Amilda.

- Varbūt esat redzējusi Violetu no Sesku mājām? - An­dris turpināja izprašņāt. - Varbūt te nāca garām?

- Apžēliņ, vai tik smukām, jaunām meitenēm kājām jā­staigā? Aizvien gadās kāds, kas atved. Vai arī Fricis pats

- Laikam mūsu jaunais policists? - Fricis noprasīja, formas

tērpu aplūkodams. - Vai pie manis darīšanās?

- Nekādu sevišķu darīšanu nifjj, - Andris atteica.

- Gribīļju tikai jūsu meitu satikt.

aizbrauc pretī. Es tak mūždien uz ceļa nestāvu, nedežu- rēju. Āboli krīt no kokiem zemē, tie jāsavāķ. Varbūt arī Steiguts pagāja garām. Ja neapstājas, tad suns nerej.

Nekādu skaidrību neieguvis, Andris turpināja ceļu. Tas bija bedrains, sīkiem oļiem klāts, abās pusēs dziļi, kārkliem pieauguši grāvji, kuros varēja majiīt ūdeni. Pabraucis ga­rām koši zaļam, līdzenam ziemāju laukam, ieraudzīja sta­biņu ar norādi: SESKI 0,4 km -flp nogriezās. Tīrais, ne- piegružotais pagalms liecināja^ļta te dzīvo kārtīgi, strādīgi ļaudis. Pašlaik zemai, garai ēkai pieripoja zirga vilkti ra­ti ar dzeltenīgu lopu biešu vezumu. Tam blakus gāja pe­lēkās drēbēs ģērbies vidēja auguma vīrs. Atstājis zirgu stā­vam, viņš norīvēja gar biksēm smilšaino roku un nāca sasveicināties.

- Laikam mūsu jaunais policists? - viņš noprasīja, for­mas tērpu aplūkodams. - Vai pie manis darīšanās?

- Nekādu sevišķu darīšanu nav, - Andris atteica. - Gri­bēju tikai jūsu meitu satikt.

- Ko tad šī sastrādājusi? - Sesku Fricis pēkšņi satraucās.

- Neko nav sastrādājusi. Tikai mazliet aprunāties vajadzētu.

- Viņas te pašlaik nav.

- Vai tā taisnība? Kaimiņmājās teica, ka redzēta, - An­dris samelojās.

- Kurš tik aplam muldēja? Vecā Natāle? Ceļa malā dzī­vodama, mūždien blenž uz tā pusi. Bet acis bez brilles vairs lāgā nerāda, cilvēku pa gabalu nepazīst.

Skaļās balsis izdzirdusi, pa mājas ārdurvīm pagalmā iz­vēlās apaļīga sieviete tumšiem, gludi saglauztiem matiem. Uzzinājusi, ka policists meklē Violetu, apstiprināja, ka šeit viņas nav, sestdien neatbrauca. Atsūtījusi vēstuli, ka iera­dīsies pēc nedēļas, tēvs lai pretī nebraucot, viņu atvedīšot draugs Raivo.

- Ja jums Violetu dikti vajag, meklējiet pilsētā. Viņa strādā frizētavā Rota, - beigās piebilda.

Andris atvainojās par traucējumu, tad iedomājās pavai­cāt, vai pēdējās dienās nav manījuši Gustavu Steigutu.

- Nav gan manīts, - Klāra apgalvoja un Fricis piebal­soja teikdams, ka Gustavu redzējis tikai pavasarī. Kādu laiku slimnīcā gulējis, tā no ļaudīm dzirdējis.

- Man cilvēki teica, redzējuši, ka viņš sestdien atnācis uz šo pusi, - Andris atteica, pie sevis pasmīnēdams, ka vie­na Liene pārvērtusies daudzskaitlī.

- Ko viņš te būtu meklējis? - Klāra brīnījās. - Varbūt gāja Vilmas māju skatīt? Viņa to labprāt pārdotu, arī pan­sionātā naudiņa noder. Viņas zirgu mēs nopirkām, atde­va uz nomaksu.

Šie vārdi Andra domām deva jaunu virzienu. Steiguts ar savu dāmu varēja ielīst tukšajā mājā, kas viņus tur mek­lēs? Lai lieki nepievērstu uzmanību, aizgāja kājām, mašī­nu kāds varētu ievērot. Dāmu atvestu dzērveņu lasītāji. Kur un kā viņi visu sarunājuši, noskaidros vēlāk. Izprasī­jis ceļu uz Ozoldangām, Andris atvadījās un devās tālāk.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Pie mums Čusnakciemā»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Pie mums Čusnakciemā» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Pie mums Čusnakciemā»

Обсуждение, отзывы о книге «Pie mums Čusnakciemā» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x