Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

vaigi nokarājās abās deguna pusēs. Apsēdusies viņa brīdi klusēja, tad bālās lūpas sakustējās un aizžņaugtā balss iz­dvesa:

- Policista kungs, mani piemeklējusi šausmīga nelaime. Gustavs pazudis. Mans vīrs Gustavs Steiguts. - Acis sa­mirkšķinājās, viņa tikai ar pūlēm valdīja asaras.

- Kā tas saprotams - pazudis? Kad? - Andris satraucās.

- Kopš sestdienas pusdienlaika.

- Šķiet, tieši tad viņu pie veikala redzēju.

Policista kungs, mani piemeklējusi šausmīga nelaime.

Gustavs pazudis. Mans vīrs Gustavs Steiguts.

- Ar to pašu arī pazuda, - nedaudz nomierinājusies, Mir­dza sāka stāstīt. - Gāja uz bodi pēc svaigas maizītes un vairs neatgriezās. Ak, kādēļ ļāvu viņam iet! Parasti to daru pati. Bet viņš ņēmās pierunāt, teica, galva sāpot, va­jagot izvēdināt. Istabā vien dzīvojot, tā galīgi durna pali­kusi. Paņēma savu maku, tur viņam visa pensija bija, piektdien pastniece atnesa, iepirkumu maisiņu un aizgā­ja. Sākumā, kad neatgriezās, daudz neuztraucos. Nodomā­ju, saticis kādu draugu, aizgājis tam līdzi. Pasēdēs, pa­runāsies, varbūt šņabīti iedzers. Bet, kad līdz vakaram nepārnāca, sāku uztraukties. Ja kāds nelabums ar sirdi

uznācis? Gāju meklēt. Visus kaimiņus, draugus un pazi­ņas apstaigāju, bet neviens Gustavu pat redzējis nebija. Zvanīju meitai uz pilsētu, lai gan maz ticams, ka tur bū­tu aizkūlies. Mašīna tak stāv garāžā, busiņš aizgāja no pa­ša rīta. Visu nakti negulēju, cerēju, vēl atgriezīsies. No rī­ta gribēju jums ziņot, bet durvis bija ciet.

- Mēs vakar ciemojāmies pie sievas vecākiem, - Andris noburkšķēja. Vai viņam nebija tiesības uz brīvu dienu? Gustava pēkšņā pazušana likās tik savāda. Viņam pamo­dās aizdomas.

- Sakiet atklāti, vai ar vīru neesat sastrīdējusies? Var­būt viņš draudēja aiziet no mājām? Laulības dzīvē kād­reiz tā gadās.

- Ne uz to pusi! Mēs dzīvojām kā divi mīļi balodīši. Ak, man tik baigi! Visas zāles bufetes plauktiņā, bet bez tām iztikt nevar. Ja kaut kur nespēkā saļimis un nomiris? Vai arī laupītāji uzkrituši? Nekādas dižās naudas klāt nebija, cik tad tā pensija vispār liela. Bet vai nav dzirdēts, ka cilvēku nokauj arī piecu latu dēļ?

- No kurienes gaišā dienas laikā laupītāji gadījās? - An­dris iebilda. - Jums vajadzētu aprunāties ar Lejasmeijeru Lieni. Esmu no ļaudīm dzirdējis, ka viņa zina visu, kas notiek ciemā.

Jau pirms Vējzaķa sūdzības par negantajām kazām An­dris bija ievērojis žirgto pensionāri, kura žigla kā cielavi­ņa tekalēja pa ciematu, galvu uz visām pusēm grozīdama, redzēto un dzirdēto ielāgodama, lai varētu pastāstīt tālāk.

- Nē, ar kazu Lieni runāt negribu! - Mirdza dusmīgi atcirta. - Aiciniet zemessargus, nekavējoties sāciet pār­meklēt visu apkārtni!

- Steiguts nav mazs bērns, kura dēļ trauksme jāceļ, - Mirdzas pavēlošā toņa aizskarts, Andris atteica.

- Te mans iesniegums par Gustava Steiguta pēkšņo pa­zušanu. Ja jūs viņu nemeklēsiet, braukšu uz rajonu, par jums sūdzēšos. Cilvēks nav adatiņa, kas var iekrist grīdas šķirbā un pazust. Vienalga, dzīvs vai miris, viņš kādā vietā atrodas. - To pateikusi, viņa piecēlās, izņēma no so­miņas aprakstītu papīra lapu un izgāja. Jau durvis verot, taisnā mugura salīka, galva nokārās. Viņa atgādināja pār­durtu balonu, un Andrim sametās sievietes žēl.

Andris brīdi sēdēja, abām rokām ieķēries kuplajos ma­tos, un intensīvi domāja. Tas bija tik savādi, ka Gustavs gāja uz veikalu un vairs neatgriezās. Mirdza kaut ko slē­pa. Viņš neticēja stāstam par dzīvošanu kā diviem balodī­šiem. Mirdza atgādināja izplūkātu vārnu. Ja Gustavs vairs nevēlējās gulties blakus slotas kātam? Ja metis apgrēcīgu aci uz kādu dāmu? Kā franči saka: "Meklējiet sievieti." Bet varbūt vienkārši paņēma šņabja pudeli, aizgāja pie drau­ga un kopā ar to aizbrauca kaut kur tālāk? Aizkavējās un tagad baidās atgriezties mājās? Mirdza nekāda maigā dū­jiņa nerādās. Zemessargus viņš netramdīs, nav taču ap­maldījies mazs bērns, bet izgaisis vīrs ar iesirmiem deni­ņiem.

Beidzot Andrim bija ko darīt. Arī cigaretes beigušās un viņš devās uz veikalu. Maz cerību, ka pārdevēja atcerē­sies, ko Steiguts sestdien pircis, tomēr jāmēģina.

Netālu no veikala Andrim pretī tecēja Lejasmeijeru Lie­ne, tieva sieviņa sīku grumbiņu klātu seju. Pasveicinājis Andris lūdza apstāties, gribot uzdot kādu jautājumu. Lie­ne tūlīt nolika zemē iepirkumu somu, seja saspringa, pirk­sti atbīdīja raibo lakatiņu no vienas auss, lai ne zilbītes no teiktā nepaslīdētu darām. Izdzirdusi, ka grib zināt, kad pēdējoreiz redzējusi Gustavu Steigutu, brīdi padomāja, tad sāka žigli stāstīt:

- Tas laikam bija vakar, nē, tomēr aizvakar. Vakar līdz pusdienai sēdēju pie televīža, dievkalpojumu skatījos, par savu Tobīti aizlūdzu. Nelīdz daktera dotās zāles, sunītim aizvien sliktāk paliek. Mēs te kā vieni pagāni dzīvojam, savas baznīcas nekad nav bijis. Bet cilvēkam bez Dieva vār­da grēku nasta tik smaga sakrājas, ka dzīvu spiež apakš zemes.

- Lai paliek grēku nasta, pastāstiet, lūdzu, par Steigu­tu. Kad un kur viņu redzējāt?

- Ak par Gustavu? Tas ir goda vīrs, ne kā viņa cienīgā. Smalku dāmu grib tēlot, bet pašai mute kā laidara vārti. Vai, cik negantiem vārdiem mani gānīja! Manas kaziņas šai puķes apkodušas. Kādas tur puķes! Vecas, pārziedēju­šas pujenes - kā pati. Tā arī pateicu. Tad gan bija uguns pakulās.

- Pietiek par kazām, puķēm.un pakulām! - Andris ne­pacietīgi pārtrauca Lieni. - Gribu dzirdēt par Steigutu.

- Jā, tas bija sestdien, nu skaidri atminos. Kad salna nokrita, aizvedu savus ragainīšus uz veco bāņa līniju. Tur saauguši brangi jaunie avenāji. Ganīklās vairs neviena za- ļumiņa. Man kaziņas viegli valdīt, tikai vecā Trīne jāved pie rokas, viss bars tek pakaļ. Kustonīši šķina avenājus pilnām mutēm. Pagājos uz ceļa pusi un ieraudzīju, ka viens vīrišķis līž mežā. Pabrīnījos, ko tur meklē, sēnes tak vairs neaug. Piegāju tuvāk un pazinu, tas tak Steiguta Gusts. Pie rokas paprāva dzeltena ķesele. Kas autiņam noticis, ja šis kājām? Gribēju uzsaukt, pie kā šis cierē, bet tik āt­ri aizmetās prom, kā būtu guns pie pakaļas piegrūzta. Kā­dēļ par viņu prašņā?

- Tāpat, - Andris izvairīgi novilka.

- Nē, sava znaja tev ir, policista kungs, - Liene domīgi noteica, galvu pašūpodama. - Es arī punktierēju, uz kuru māju šis tik žigli steidzās.

Andrim netikās sarunu turpināt, viens viņa izteikts vārds un nevalodas kā mīksta sniega pika, no kalna vel­damās, kļūs par tenku lavīnu. Pašu galveno viņš bija uz­zinājis. Steiguts jāmeklē vienā no tām mājām, kas aiz me­ža. Varbūt tiešām uznācis sirds vājums? Vai tūlīt to paziņot Mirdzai? Bet tieksme uzsmēķēt lika iegriezties vispirms veikalā pēc cigaretēm. Tomēr savādi, ka Steiguts ar visiem iepirkumiem neatgriezās mājās, bet devās cauri mežam. Varbūt pārdevēja tomēr atcerēsies, ko viņš nopirka?

Veikalā bez pārdevējas Sandras, glītas, jaunas sievietes, atradās kāda pusmūža gadu sieva, kura pētīja plauktā iz­liktās dažādu graudu pārslas, nevarēdama izšķirties, kuru kārbu izvēlēties. Par cigaretēm samaksājis, Andris paklusu apvaicājās, ko sestdien Steiguts nopirka vēl bez svaigās maizes.

- Maize? - Sandra skaļi brīnījās. - Man šķiet, viņš mai­zi pat nepirka. Es pabrīnījos, kas sīkstajiem santīmu skai­tītājiem noticis, ja tik izšķērdīgi kļuvuši. Laikam kādi aug­sti viesi gaidāmi. Viņš nopirka lielo balzamu, pašu dārgāko konfekšu kārbu, kafiju, ja nemaldos Merrild, sieru, cepu­mus, vēl kaut kādus našķus, lāgā neatminos. Kādēļ gri­bat to zināt?