Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

- Listenons ir tiešām bīstams, - pēc brīža, savu pienā­kumu izpildījis, Indulis stāstīja Andrim. - Patiesībā tās zāles cilvēkiem paredzētas, bet lieto tikai lielas nepiecie­šamības gadījumos. Operācijās, kad vajadzīgs īsā laikā at­slābināt skeleta muskulatūru. Veterinārijā izmanto, lai ne­glābjami slimu dzīvnieku iemidzinātu uz visiem laikiem, tā atbrīvojot no ciešanām. Arī cilvēku ar lielāku devu var nonāvēt, viņam pārtraucot elpošanu.

- Kā zaglis iekļuva aptiekā? - Andris gribēja zināt.

- Caur logu. Atmūķējis no ārpuses. Iesim, parādīšu.

Dzirdētais Andra domām deva jaunu impulsu. Ja tam

sakars ar Steiguta pazušanu? Ja kāds vai kāda viņu ievi­lināja lamatās, nolaupīja, vēlāk atnāca pēc nāvējošajām zā­lēm? Kādēļ? Vai viņam bija ienaidnieki? Tas bija uzdevums ar vairākiem nezināmiem, bet jau no skolas laikiem viņam paticis tādus risināt. Andri pārņēma savāds satraukums. Tā laikam jūtas medību suns, kas saodis gaisā vējojam zvēra smaku. Nu jādur deguns pie zemes un jāmeklē īs­tās pēdas.

Izmīņātajā puķu dobītē zem aptiekas logiem, kur dub­ļos iemīcīti asteru ziedi, spēcīgais nakts lietus pēdas biju aizskalojis. Zaglis bija izvēlējies īsto laiku. Vienīgi zem pa­ša loga zemē bija samanāmas sīkas koka skaidiņas. Ar na­zi nelietis darbojies, rāmja apakšējo daļu skrubinādams, kamēr tika līdz bultiņai un varēja atbīdīt. Kā šo pacietīgo darbošanos neviens nepamanīja? Andris laida skatienu ap­kārt. Nelielo pusotrstāva māju, kurā atradās veterinārais iecirknis, no citām ciema ēkām atdalīja augsts, biezs tūju dzīvžogs. Pirmajā stāvā ambulance un aptieka, jumta iz­būvē dzīvoklis. Pēc ārpuses apskates viņš jautāja Indulim un Rudītei, vai naktī tiešām nav dzirdējuši aizdomīgus trokšņus.

- Nē. Lietus grabināja pažobeles jumtu, tās skaņas mūs ieaijāja saldā miegā. - Rudīte atteica. - Iepriekšējā naktī slikti gulējām, bērns raudāja, viņam nāk zobiņi.

- Kā vakarā noliku galvu uz spilvena, tā tikai šorīt pa­modos, - piebilda Indulis.

- Varbūt aptiekā uz grīdas palikuši netīru pēdu nospie­dumi? - Andris pieķērās cerībai ātri visu atklāt, bet tūlīt to sagrāva Rudīte. Viņa tiešām šorīt ievērojusi dubļus uz aptiekas grīdas, nopukojusies, ka kāds ielāčojis neslaucī­tām kājām, un steigšus uzmazgājusi. To vajadzējis izdarīt vakarā pēc aptiekas slēgšanas, bet viņai nesanācis laika. Andrim atlika vienīgi nopūsties, arī šis sīkais pavediens nozieguma kamola atšķetināšanai izslīdēja no rokām.

Pielikuši aptiekas durvīm uzrakstu: SLĒGTS. INVEN­TARIZĀCIJA abi dzīvesbiedri ķērās pie krājumu pārbau­des. Andris gudroja, ko tagad iesākt. Laikam vajadzēs aiz­staigāt pie vietējo zemessargu priekšnieka Alfrēda Lustūža, ko ciemā visi sauca par Fredi, un apspriesties ar viņu.

Fredis bija nodzīvojis līdz četrdesmit gadiem, kopā ar apaļīgo sievu Astrīdu audzināja divus skolā sūtāmus pui­kas, vēl padomju laikos bija paguvis uzbūvēt skaistu mā­ju upītes malā aiz parka un tagad pie tās iekārtojis nelie­lu gateri, kur zāģi, švīkstēdami un gaudodami, pārvērta baļķus glītos taras dēlīšos. Viņš ne tikai komandēja divus strādniekus, bet pats dūšīgi rāvās tiem līdzi.

Padzirdis, ka Andris nopietnā lietā ieradies, Fredis pamāja vīriem, lai tie apstādina agregātus, skaļi uzsauca: "Pīppauze!" un aicināja nelielā istabiņā, kas bija iekārto­ta vienā šķūņa galā.

Andris īsumā izstāstīja par ielaušanos veterināraptie- kā, kur nozagtas bīstamas zāles, un izteica savas domas, ka tas varētu būt saistīts ar Steiguta mīklaino pazušanu.

- Tu Steigutu pazīsti ilgus gadus, es tikai dažas reizes esmu redzējis. Saki, vai viņam bija ienaidnieki, kuri gri­bētu to novākt?

- Neko tādu neesmu manījis, - Fredis domīgi pakasīja pakausi. - Kad kolhozā par iecirkņa priekšnieku strādā­ja, gadījās, ka dažu dzērāju un slaistu no darba izmeta, tie solījās ar ļaunu atmaksāt. Bet tas bija sen. Vienīgā vājī­ba, kas Gustam piemita, - viņam patika skaistas sievie­tes. Pirms dažiem gadiem bija kaut kāda jezga, no sievas šķirties gribēja. Iespējams, gadījusies sirdsdāma un tās vīrs grib novākt Gustu? Pasaulē visādi trakumi sieviešu dēļ no­tiek. Tev derētu aprunāties ar manu sievu, viņa to labāk zinās. Atvaino mani, nav vaļas ilgāk runāties, ja pats ne­strādāšu līdzi, tie džekiņi pīpēs līdz vakaram. Kaut kas traks, visi brēc par bezdarbu, bet pamēģini dabūt kārtīgu strādnieku!

Nekas cits neatlika kā doties uz Freda māju pie Astrī­das. Uz viņu paskatījies, Andris nodomāja, ka tai derētu svara vērotājos iestāties, pakaklē krietns dubultzods. Ta­ču viņa, kafiju pasniegdama, kustējās tik veikli, ka likās, bumbiņa veļas, sārtajos, gludajos vaigos ievilkās simpātis­kas bedrītes, un viņš savus uzskatus mainīja. Arī vārdi As­trīdai ripoja ātri, vēlās kā zirņi. Tikai par Steiguta pašrei­zējām sirdslietām neko nevarēšot pateikt. Jā, pirms pāris gadiem gan bijis ļembasts, bet nu viss norimis, Liliana ir prom. Andra pamudināta, Astrīda sāka stāstīt:

- Tolaik mūsu veikalā strādāja smuka pārdevēja Lilia­na. Gusts viņā traki samīlējās, gribēja šķirties no Mirdzas un šo precēt. Teica, meita izaudzināta, izskolota, pie vīra izdota, kas vairs pie Mirdzas saistot? Gribot mūža otrā pu­sē laimi baudīt. Bet Mirdza kā tāda fūrija taisīja briesmī­gus tračus, draudējusi Lilianai acīs iespert sērskābi vai eti­ķa esenci. Ne soli no Gustava neatstājās, pat uz bodes pusi nelaida, mašīnas atslēgas noglabāja. Sandra, viņa arī to­laik veikalā strādāja, man teica, ka Mirdza iepērkoties šņā- kusi kā čūska, visi zobi indes pilni. Liliana nespēja to iz­turēt, iesniedza atlūgumu un aizbrauca citur dzīvot. Ne­zinu, cik tur taisnības, bet Liene stāstīja, ka bailēs no tā, ka Gustavs aizskries Lilianai pakaļ, Mirdza pilsētā kaut kādu burvi vai pesteli sameklējusi, kārtīgi samaksājusi, lai šis dod zāles, kā Gustu no mīlestības ligas atsvabināt.

Dūšīgajam vīram patiesi drīz piemetās kaut kāda mā­gas kaite, staigāja sejā dzeltens kā citrons, sāka vārguļot, nu bija pie dakteriem jābraukā. Tie devuši tik stipras zā­les, ka beigās sirdi samaitāja, šovasar slimnīcā iegūla. Ta­gad gan izskatās vesels, vismaz, kad pēdējo reizi redzēju.

- Varbūt viņš vēl tagad satiekas ar Lilianu? - Andris ie­minējās.

- Nē, tas pilnīgi izslēgts. Liliana apprecējusies, uz pērnajiem Ziemassvētkiem mums apsveikuma kartīti atsūtīja.

- Tomēr kādai sievietei jābūt, pie kuras viņš devās ar cienastiem un vairs neatgriezās, - Andris iebilda. - Ja vi­ņa, kaut precēta, tomēr devusi ieganstu vīra greizsirdībai?

- Tas pilnīgi iespējams. Bet es nekādas valodas neesmu dzirdējusi. Varbūt tādēļ, ka maz ar cilvēkiem tiekos. Es­mu pārāk aizņemta ar savām ģimenes rūpēm. Kamēr vie­na pati visu dārza ražu novācu. Fredis mūždien aizņemts savā gaterī, puikas tikai pēcpusdienās pāris stundiņas var palīdzēt, arī pa sestdienām. Jums derētu aprunāties ar kul­tūras nama Jautrīti, pie viņas kā dispečerpunktā visas jau­nās ziņas nonāk. Varbūt ievērojusi, uz kuru dāmu Gus­tavs mīlīgāk skatījies.

Kultūras nama direktori Jautrīti Auzuleju Andris bija nedaudz iepazinis, kad vajadzēja rūpēties par kārtību dis­kotēkās. Tā bija krāšņa sieviete tumšiem, kupliem matiem, pilnīgām lūpām, spožām brūnām acīm. Apmēram tādu viņš bija iztēlojies nepazīstamo Violetu, kad nesekmīgi se­koja pa neīstajām Gustava pēdām.