Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

Kaut Mirdza nekad viena pa mežu nebija staigājusi, vi­ņa baiļodamās paklausīja, taču savāda neomulīga sajūta neatstāja. Vai tiešām Gustavs sev galu padarījis? Bet kā­dēļ? Ne.bija taču iemesla. Visas viņa vēlēšanās Mirdza vien­mēr centusies izpildīt. Kad vīrs aizrādīja, ka viņa pārāk korpulenta kļuvusi, darīja visu, kas viņas spēkos, un no 20 kilogramiem svara tika vaļā. Ja viņš vēlētos, notievē- tu vēl par otriem 20 un kļūtu tikpat šmauga kā meitenes dienās, kad Gustavs viņu sastapa un iemīlēja. Tad viņam nekādas Lilianas prātā nenāktu. Brīžam arī Mirdzai li­kās, ka vīrs pie kādas sievietes paslēpies, kaut nebija novērojusi, ka viņam slepena mīļākā radusies. Ne viņš kur viens pats brauca, ne arī kādas vēstules saņēma. Tas bija tik savādi.

- Mirdza, Mirdza, nāc šurp! - domas pārcirta Jautrītes sauciens. Nemeklēdama taku, Mirdza lauzās caur eglīšu biežņu un juta, ka sirds kakla bedrītē joņoja ātrāk par kā­jām. Kas noticis? Vai pēdas atradusi? Varbūt Gustavu pa­šu? Dzīvu vai mirušu? Pēdējie neziņas mirkļi bija draus­mīgi, līdz viņa nokļuva baltu sūnu klātā laukumiņā. Tur stāvēja Jautrīte un rokās turēja brūnu ādas kabatas port­feli. Tieši tāds bija Gustavam, pati uzdāvināja. Mute iz­kalta sausa, viņa tikai čāpstināja lūpas, uz Jautrītes jau­tājumu, vai pazīst, mēmi pamāja galvu. Pastiepa roku, lai portfeli paņemtu, bet Jautrīte nedeva. Salikusi plaukstas kā ruporu, viņa kliedza, cik plaušu spēks ļāva:

- U - ū! Andrīī! Andrīī!

Skanīgais sauciens pārlidoja mežam, Andris bija saklau­sījis, pēc brīža, aizkusis pa brikšņiem laužoties, pieskrēja viņām klāt un vaicāja, kas noticis.

- Lūk, ko atradu! - Jautrīte sniedza kabatas portfeli. - Gulēja zemē. Mirdza domā, ka tas pieder Gustavam. Mēs neuzdrošinājāmies vairāk pieskarties, pietiek, ka mani pirkstu nospiedumi būs uz tā. Būtu to iedomājusies, savu roku klāt neliktu.

- To patiešām nevajadzēja aiztikt, - Andris noteica, tad atšķīra portfeli. Pašā viducī dažas salocītas papīra naudas zīmes.

- Savādi, ka nauda nav paņemta. Tātad versija par ap­laupīšanu atkrīt, - viņš noteica pie sevis, tomēr pietieka­mi skaļi, lai abas sievietes to dzirdētu. Ar pirkstu galiem izcēla pasi, aplūkoja, pārliecinājās, ka tā tiešām Gustava Steiguta, tad izvilka no kabatas tīru polietilēna maisiņu, ieslidināja portfeli tajā, nodošot ekspertam, lai izpēta pa­matīgāk, galvenokārt pirkstu nospiedumus.

- Es jau teicu, ka atradīs arī manējos, no zemes pacē­lu, - Jautrīte vēlreiz atgādināja.

- Ja portfelītis te nomests, Gustavam jābūt tuvumā, - Mirdza bija atguvusies, aicināja tūlīt meklēt. Andris deva norunāto signālu Fredim, drīz viņš bija klāt kopā ar Val­di, tad viņiem piebiedrojās arī citi ļaudis. Andris aizvien cēla skatienu uz augsto koku zariem, bet neko tajos nere­dzēja.

- Lūk, ko atradu! - Jautrīte sniedza kabatas portfeli. - Gulēja

zemē. Mēs neuzdrošinājāmies vairāk pieskarties, pietiek, ka mani pirkstu nospiedumi būs uz tā.

- To patiešām nevajadzēja aiztikt, - Andris noteica,

tad atšķīra portfeli.

Meklētāji turējās cieši viens otra tuvumā, katru koku un krūmu puduri pārlūkoja, pat apčamdīja, ūjināja, sau­ca, taču viss bija veltīgi, neko viņi neatrada. It kā portfe­lis būtu pa gaisu atlidojis un noplanējis zemē. Beidzot vi­ņi nokļuva līdz nelielam, ar nokaltušu zāli un papardēm apaugušam laukumiņam, kura vienā malā atradās vecais, pussabrukušais bunkurs. Nevienas pēdas te nemanīja, ti­kai stirnas netraucētas ganījušās, par ko liecināja svaigā spiru kaudzīte. Fredis pat pārcilāja satrunējušos bunku­ra baļķēnus, ieskatījās tumšās bedres dziļumā. Nekā tur nebija.

- Tālāk iet vairs nelon, iekulsimies purvā, - noteica Fre­dis. - Diena pāri pusei, kamēr tiksim atpakaļ, jau vakars būs klāt.

- Ja tikai atradīsim ceļu. Kā mēs ar Zaigu te maldījā­mies, - Andris atminējās.

- Es šo mežu diezgan labi pazīstu. Gan tiksim no tā laukā.

- Vai tiešām vairāk nemeklēsiet? - Mirdzas balsī ieska­nējās asaras. - Viņam tepat kaut kur jābūt.

- Šodien metīsim mieru. Mēģināsim rīt atkal. Iespējams, viņš iekļuva purvā un apmaldījās.

Ja līdz šim Fredim meklēšana mežā likās aplamība un Mirdzas iedoma, portfelīša atrašana radīja pārliecību, ka viņi gājuši pareizā virzienā. Rīt nodrošināsies ar pusdie­nu maizi un dosies vēl dziļāk mežā, meklēs arī purva ma­lā. Kaut nu nebūtu iekūlies kādā akacī!

5.

Arī sestdiena meklētājiem bija neveiksmīga, nekādas Steiguta pēdas neizdevās uziet. Ja tiešām iemaldījies pur­vā un ņēmis tur galu? Fredis labprāt piekristu Andra teiktajam, ka Gustavs atrodas pavisam citur, ja nebūtu ie­priekšējās dienas atraduma. Cilvēks bez naudas un doku­mentiem nekur nevarēja aizbraukt. Bija krietni pāri pus­dienlaikam, kad Fredis sasauca vīrus kopā, lai grieztos atpakaļ uz ciematu, vēl ilgāka klaiņošana šķita bezcerīga. Piepeši viņi atklāja, ka pazudusi Mirdza. Tas likās savā­di, visi zināja, cik viņa mežā bailīga. Cilvēki viens otram vaicāja, kad pēdējo reizi redzējuši Mirdzu. Ļaužu bija ma­zāk nekā piektdienā, tādēļ viņi gāja izklaidus, ķēdi tik bie­zu neveidoja. Sievietes Fredis nebija ņēmis, bet Mirdza tā plijās virsū, ka viņš nespēja atteikt. Neviens īsti neva­rēja atcerēties, kurā brīdī viņu vēl redzējuši. Valdis apgal­voja, ka priežu šiliņā, viens vecāks zemessargs teica, ka paparžu uzkalniņā, Jānis domāja, ka liekņā, kas stiepjas uz purva pusi.

Viņi vēlreiz devās mežā, sauca, ūjināja, taču veltīgi. Tad kāds ierunājās, varbūt Mirdza jau aizgājusi uz mājām, tā likās pareiza doma. Andra mēģinājums piezvanīt Mirdzai pa mobilo tālruni bija neveiksmīgs. Laikam līdz vietai, kur viņi pašreiz atradās, nesniedza uztveramības zona. Tuvo­jās vakars, mežā zem kokiem jau iezagās pelēcīga krēsla, un viņi paātrināja soļus, lai ātrāk tiktu katrs savās mājās. Andris cerēja, ka līdz diskotēkas sākumam, ko Jautrīte bi­ja sarīkojusi jauniešiem un kur viņam vajadzēs kārtību uzturēt, varēs pavadīt pāris mierīgas stundas. Ieturēs vakariņas, samīļos savu sieviņu, viņa tik jauniņa un skaista.

Beidzot mazais pulciņš bija nokļuvis lielceļa uzkalniņā, Andris mēģināja vēlreiz zvanīt Mirdzai. Varēja sadzirdēt tālumā vājus garos signālus, taču klausule netika pacel­ta. Tad piezvanīja Zaigai, viņa tūlīt atsaucās, taču dzirdē­tais lika kājām saļodzīties. Atbraukusi Mirdzas meita Bai­ba kopā ar vīru, nav tikuši aizslēgtajā dzīvoklī, kādu laiciņu uzkavējušies pie viņas, tad aizgājuši kaut kur paciemoties, teikuši līdz tumsai atgriezties.

- Nu gan esam ķezā! - Andris iesaucās. - Mirdza mežā izgaisusi. Mēs kā dzinējsuņi, mēles izkāruši skraidījām, rīkles izkliedzām saukdami, viss velti.

- Vai die', man bail to viņiem teikt.

- Nesaki arī. Lai pagaida mani. Drīz būšu klāt.

Sarunu beidzis, Andris īsos vārdos pateica, ka ieradu­sies Mirdzas meita, vaicāja Fredim, ko tagad darīt. Izmest vēl vienu līkumu mežā?

- Tūlīt būs tumsa, tikpat neko neredzēsim, - Fredis at­teica, bet Jānis kļuva pavisam sirdīgs. Viņam tā jezga ar Steigutiem līdz kaklam. Sestdienas vakars, uz pirti jāiet, nevis pa mežu jādauzās, dulnu sievišķi meklējot. Ja aiz bē­dām Gustava dēļ sev galu padarījusi, atradīs citudien gai­šā laikā. Paņems suni līdzi, tas pēdas uzodīs.

- Lāgā negribas ticēt, ka tīšām galu darījusi. Līdz šim bija sakarīgs sievišķis, - iebilda gados vecākais zemessargs.