Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

- Ak tādēļ tādu savādu aurēšanu no meža puses pa lai­kam dzirdēju? Kaut Dieviņš dotu un atrastu. Pie puišiem aiziešu pavakarē.

Nenovāktie āboli kā smags slogs pēdējā laikā bija spie­duši Natālijas sirdi. Viņa bija priecīga, ka viss labi nokār­tosies. Dabūs puišus palīgā. Kas cits pa kokiem izkāpelēs, ja ne augumā pasīkais Ludis. Tedis dūšīgāks, tam spēka vairāk, varēs pilnās kastes un maisus izcilāt. Arī aizpērn bija padevusies laba raža, abi palīdzēja novākt un parādā viņa nepalika. Bezdarbnieks tak laimīgs, ja dabū ko no­pelnīt, Natālija nodomāja.

Kad saule jau bija noslīdējusi zemāk, viņa aizslēdza dur­vis un žiglā solītī steidzās uz ciemata pusi, lai vēl pirms tumsas pagūtu atgriezties mājās. Līdz šim viņa no meža nebaidījās, bet, ja tajā noslēpumainā kārtā pazudis Stei­guts un klīst maniaks ar visām nāves zālēm, pavisam jo­cīgi ap dūšu. Vecā sieviete noskaitīja tēvreizi, tomēr jutās ļoti neomulīgi.

Viņai palaimējās, nebija līdz ciemam jāiet. Kad nonāca pie izgāztuves ceļa, ar prāvām nešļavām plecos tuvojās abi brāļi. Viņa apstājās un pagaidīja. Pirmie vārdi bija, vai Stei­gutu atrada vēl dzīvu.

- Ne dzīvu, ne beigtu, - atteica Tedis, nolikdams nesa­mo zemē. - Tikai kultūras nama Jautrīte atrada viņa ma­ku. Veltīgi zābakiem zoles plēsām. Pat vienīgos jēdzīgos zābakus badmira Valdis savāca.

- Kas viņu vairs sameklēs, ja tik daudz dienu jau pagā­jis, - Natālija nopūtās. - Varbūt vienīgi ziemā mednieki vilku apgrauztus kauliņus uzies.

Natālijas priekšlikums rītdien vākt ābolus brāļiem tīri labi patika. Dabūs kārtīgas pusdienas, kādu latu naudas un bija iemesls atteikt Fredim. Lai meklē pats savu drau­ģeli. Viņi apsolīja ierasties no paša rīta, un Natālija ap­mierināta tecēja atpakaļ.

Sestdienas rītā Tedis un Ludis agri bija augšā. Pēdējo rupjmaizes pusķieģelīti vakarā, no meža pārnākuši, bija šķēlēs sagriezuši, eļļā apcepuši un notiesājuši. Tukšais vē­ders neļāva ilgi gulšņāt, zināja, ka Mazrausīšos gaida sil­tas brokastis. Viņi nedaudz sakašķējās velosipēda dēļ, tas tikai viens un katrs gribēja braukt. Beigās izlēma, ka abi ies kājām, bet to veco lamatu pārmaiņus stums līdzi. Vi­ņi no pieredzes zināja, ka Natālija nav skopa, iedos ne ti­kai ābolus, arī kādu pusmaisu kartupeļu un citus produk­tus. Apkraus riteni kā nastu nesēju ēzeli. Pavasarī viņi savā dārziņā tikai dažas kartupeļu vagas sastādīja, vairāk sēklas nesanāca. Pāris dobēs izauga gurķi un sīpoli, ar tiem vien ziemas uzturam nepietiks.

Pagasta sabiedriskajos darbos, kur brāļi pa reizei pa­strādāja, maz varēja nopelnīt, knapi maizei, smēķiem, sēr­kociņiem un kādai alus pudelei sanāca. Zemnieki, cik nu to šajā apvidū bija, apgalvoja, ka ar nabadzību sitas, strād­niekus neņēma, rāvās paši un izkalpināja savus bērnus. Uz Mazjānīšu fermu pat negāja darbā pieteikties, viņu de­guni nespēja paciest cūku smaku.

Natālija tiešām viņus tūlīt sēdināja pie brokastu galda. Grauzdētā miežu kafija brāļiem lāgā pie dūšas negāja, to­ties no prāvā šķīvja ceptās olas pazuda viena pēc otras. Uz maizes rikām triepa biezu sviesta kārtu, drīz abiem spī­dēja zods un acis samiedzās šaurākas, mācās virsū snau­diens. Natālija, to redzēdama, lika Ludim paņemt šķūņa galā pieslieto redeli un aiznest uz dārzu, tā vieglāk tiks augšā vecajās, lielajās ābelēs. Ludis gausi slējās kājās, arī Tedis piecēlās, pieklājīgs būdams, pateica paldies un seko­ja Natālijai. Viņa parādīja šķūnītī tukšās kastes un maisus, lai sakrauj dārza ratiņos un ved uz dārzu, pati paņēma pāris grozus. Ierādījusi puišiem darbu, nobrīdinājusi ābo­lus saudzīgi, uzmanīgi ar rokām ņemt, pati aizgāja savās gaitās. Vienam pavasara gailēnam, kas izaudzis itin prāvs, likšot galvu uz bluķa, lai var pusdienās izšmorēt.

Dzirdētais visvairāk iepriecināja mūždien izsalkušo Lu­di. Sabāzis aiz vaigiem sārtu, sulīgu ābolu, pārējos plūca uzmanīgi, nesteidzīgi un lika grozā, ko bija iestiprinājis zaru žāklē. Pilno deva Tedim, kurš tūlīt pasniedza tukšu grozu, bet ābolīšus sarindoja kastē. Viņš pat nemanīja, pa kuru laiku pienākusi Natālija un uzmanīgi vēro.

- Šitāds rūpīgs un akurāts darbs man patīk, - viņa uz­slavēja. - Bet tagad pati kādu laiciņu ābolīšus krāmēšu, man tas ātrāk veiksies. Tu ņem redeli un kāp tur tajā aug­stajā ābelē, ņem šito dižo ķoci. Es skatos, Ludis kā mēr­kaķis pa zariem ticis augšā.

- Viss būtu labi, bet vai tev, Natālijas tante, nav ko uz­pīpēt?

- Skat ko sagribējis. Iešu, paskatīšos, varbūt ko atradī­šu skapītī, kur mans vecais savus krāmus glabāja. Viņš tak ļuļķēja bez apstājas, dakteris teica, pats sev zārka nag­las nokala. Jums, jauniem puisēniem, tā nevajadzētu da­rīt, - viņa nopurpināja. Pēc brīža atgriezās un iedeva Te­dim pavisam jaunu, neiesāktu Prīmas paciņu.

Nu Ludis varēja nokāpt no koka, brāļi ieturēt pīppau- zi. Natālija, teikdama, ka noplūktais gailis būs krietni at­dzisis, aizgāja, lai ķertos pie pusdienu gatavošanas, bet brā­ļi pēc brīža turpināja darbu.

Pusdienas bija smaržīgas un garšīgas, miltainie kartu­peļi paši kusa mutē un no gailēna palika tikai apgrauzti un apsūkāti kauliņi, ko Natālija aiznesa sunim, kamēr brā­ļi joprojām sēdēja pie galda un svētlaimīgi kūpināja ciga­reti. Netikās celties un ar pilnu vēderu locīties.

Natālija ilgi neatvēlēja pūsties un pīpēt, rudens diena īsa. Līdz tumsiņai vajadzētu dārzu nokopt. Varbūt brāļi palikšot pa nakti? Otrā istabā viņas nelaiķa vīra gulta tuk­ša. Nē, Tedis tā nebija ar mieru. Saraušot dūšīgāk, visu nokopšot līdz vakaram. Kultūras namā diskotēka, gribot tur nokļūt.

- Jā, es saprotu, jaunajiem vienmēr danči prātā. Arī es savā laikā biju liela dancotāja.

- Tad tas bija kazas piens? - Ludis pārtrauca Natālijas stāstījumu par kaimiņu lopkopību. Tedis savu pusdzerto krūzīti apošņāja un pabīdīja sāņus.

Tedis saskatījās ar Ludi, abi pasmīkņāja. Tas likās tik savādi, ka vecā, salīkusi Natālija ar grumbaino seju kād­reiz ballēs virpuļojusi.

Kamēr Natālija vakariņām sacepa dižo bļodu pankūku, tās sanāca vēlu. Trauciņā bija brūkleņu ievārījums, krūzī­tē katram piens. Savējo izdzēris, Ludis lūdza papildporciju.

- Nav, dēliņ, vairāk. Ieliešu tev tēju. Visu, ko šovakar no Grietiņas izslaucu, sadalīju dzeršanai, pārējā iejaucu pankūku mīklu.

- Kas tā par govi, kas tik maz dod? - Ludis pabrīnījās.

- Nav tak govs, bet kaziņa. Pavasarī no Lienes nopir­ku. Govei vairs ēdamo nevarēju sagādāt, ar pienu arī kla­patas. Uz mūsu pusi savācējs nebrauc. Rumpučos un Ses­kos tagad gaļas lopus audzē, laiž teļiem zīst, cik grib, nav jākrāmējas ar slaukšanu.

- Tad tas bija kazas piens? - Ludis pārtrauca Natālijas stāstījumu par kaimiņu lopkopību. Tedis savu pusdzerto krūzīti apošņāja un pabīdīja sāņus.

- Kā tad. Esat gan jūs jokaini. Kazas pieniņš tak dikti veselīgs. Liene teica, viņai kundes nākot rindām, visiem nepietiekot. Viņa trīs kazas tur. Man astotais gadu desmits otrā pusē, veselība, paldies Dievam turas. Ar ka­zas pieniņu, kas zina, līdz visam simtam nodzīvošu.

- Mums tik garu mūžu nevajaga, - Tedis noņurdēja cel­damies. - Paldies par vakariņām, laiks doties mājās.

- Paldies, paldies arī jums, puisīši, par palīdzēšanu. Ta­vā mugursomā ielasīju tos garšīgos, baltos ābolus. Tu, Te- dīt, teici, rācenīši nav paaugušies. Ro, šinī maišelī iebēru. Šajā kulītē pupiņas, te speķa gabaliņš.