Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

- Tagad policijā vairs nesitot, - kāds vīrs iebilda.

- Vai akurāt jāsit? Ir citādi paņēmieni. Smalkāki, - Te­dis atteica, steigdamies pakaļ Ludim, kurš jau gāja laukā. Ātrāk jātiek līdz soliņam, lai var raut alus pudelei vāciņu nost. Pēc treknajiem, ar speķi saceptajiem kartupeļiem tra­ki slāpa. Tā kazu vecene gan varēja iedot vairāk, nekas, būs iemesls citureiz iegriezties, kad vairs nevarēs paciest caurvēja svilpošanu naudas makā. Vēl bija pudeles un dzel­ži, kas uz pilsētu jānogādā.

Zaiga gandrīz visu nakti aizvadīja bez miega, jo Andris atgriezās tikai uz rīta pusi. Abas ar Lieni vakarā bija lī­kumojušas pa ciematu, kamēr atrada Trimpliņu būdu. Ne Andri, ne viņa mašīnu nemanīja, tādēļ sāka skaļi klaigāt. Izniris no tumsas, viņš dusmīgs jautāja, kādēļ troksni tai­sa, brāļi jāsaņem klusiņām. Izdzirdis no Lienes, kas īste­nībā noticis, tikai izgrūda: "Va, vellos, tas tik ir numurs. Fredi, nāc, braucam uz Liepiņām." Zaigu viņi izlaida pie mājas, paši devās tālāk.

Zaiga uzvārīja stipru kafiju, pasniedza to Andrim un mudināja pastāstīt, kas īsti noticis. No Lienes ātrumā teik­tā nekā nav sapratusi.

- Brāļi noķēra Vejzaķi Lienes kūtiņā. Bija sagatavo­jies nošpricēt kazas. Ceļā uz pilsētu Fricis atzinās. Par to, ka viņa plūmītes apkodīja, visu biznesu izjauca. Viņš atcerējies, ar kādu līdzekli dakteris kaķīti iemidzinājis. Pats aptiekā pa logu ielīdis. Notrāpījis nakti, kad stipri līst, lai pēdas nevar saprast. Es pabrīnījos, kā tik liels, dūšīgs vīrs pa šauro loga vienu pusi ticis iekšā. Par Steigutu ne­zinot ne rīta, ne vakara, arī Lienei nekā nebūtu darījis, ti­kai tiem nešķīstajiem lopiem. Nevienu šprici, ne ampulu vēl nepaguva izlietot, ja neticot, varot pārskaitīt.

Mēs noklausījāmies to grēksūdzi, bet nekā neteicām. Tā­lākais jau izmeklētāja darbs. Ka viņam uz Lienes kazām zvērīgs naids un solīja atriebties, dzirdēju toreiz, kad Vēj­zaķis ieradās ar savu žēlabu, un es gāju to skādi skatīties. Pats vainīgs, nebija salabojis žogu. Tā viņam pateicu. Prā­tā neienāca, ka naids tā varētu izpausties.

- Vai Vējzaķi apcietināja?

- Ielika kamerā kopā ar citiem aizturētajiem. Rīt jāņem līdzi liecinieki, abi brāļi un veterinārārsts Indulis, jābrauc visiem uz pilsētu. Ja vēl nav ierosināta lieta par aptiekas apzagšanu, to izdarīs. Bet, manuprāt, Steigutu nozūmēja kāds cits. Ja viņš tiešām pagalam. Vēl taču to nevar skaid­ri zināt. Pagaidām ir tikai bezvēsts prombūtne.

- Ja tomēr Vējzaķis? Ja viņš nolika mežā portfelīti? Tā­dā vietā, kur viegli varēja atrast?

- Vispār jau varēja, meklētāju barā bija. Tomēr gali ne­iet kopā. Pieņemsim, ka Steiguts pirka balzamu viņam. Taču ne konfektes un citus našķus. Tur noteikti iejauk­ta sieviete. Galva griežas riņķī, par visu to domājot, miegs arī mācas virsū. Kafija vairs nelīdz.

- Gandrīz aizmirsu pateikt. Vakarā, tikko atgriezos, pie­zvanīja Meždangu Žanis, tāds pavisam kaunīgs. Nezinājis, ka Natālija pati brāļiem produktus sadevusi. Tagad nesmu­ki sanākot, tu viņus kā noziedzniekus aizturēsi. Es teicu, lai nomierinās, brāļi paši īstu noziedznieku notvēra.

- Vai pasacīji, kas tas par noziedznieku?

- Nē, pašai īstas skaidrības nebija. Liene tikai par no- špricēšanu un maniaku runāja.

- Tas labi. Jau tā pārāk daudz tenku un klaču vārās.

Pie sarunas par Steigutu viņi atgriezās svētdien, kad

bija ieturējuši kārtīgas pusdienas. Zaiga nokopa traukus, bet Andris paņēma rēķinu, ko tam iedeva Mirdza, un sā­ka pētīt.

- Nekā nevar saprast, - pēc brīža viņš īdzīgi izmeta, - norunāti gandrīz divpadsmit lati, tās visas vietējās sa­runas rajona robežās. Vismaz tas skaidrs, savai bijušajai mīļotajai Lilianai nav zvanījis, viņa dzīvojot citā rajonā. Būtu zvanījis uz mobilo, parādītos numurs. Tagad grāb- stīšanās pa tukšu gaisu.

- Serloks Holmss būtu mierīgi aizkūpinājis pīpi un iz- smadzeņojis, kur pašlaik atrodas Steiguts.

- Holmsam bija arī doktors Vatsons.

- Vai es nevarētu būt tavs Vatsons? Padomāsim kopīgi. Kabatas portfelīti atrada Jautrīte. Kādēļ tieši viņa?

- Izgadījās pa to vietu iet un ieraudzīja.

- Bet kāds tur nolika. Tu teici, portfelītis nebija samir­cis, tātad ilgi zemē nebija gulējis. Ja to izdarīja Jautrīte? Varbūt viņa zina, kur atrodas Steiguts?

- Bez naudas un dokumentiem? Kaut kāds absurds.

- Tomēr vajadzētu ar viņu parunāt, varbūt pat nopra­tināt.

- Labi, mans Vatson. Pie pirmās iespējas to darīšu. Vis­pirms ar Vējzaķi jātiek galā. Ja tā padomā, viņa izskatījās nobijusies, kad ierados kultūras namā apvaicāties par Steiguta dāmām, vai nav uz kādu acis metis. Tas nelikās savādi, dažiem cilvēkiem policista parādīšanās izraisa ne­gatīvas emocijas.

- It sevišķi, ja sirdsapziņa nav tīra, - Zaiga piebilda.

Andra domas pagriezās jaunā virzienā. Līdz šim bija li­cies, ka Steiguta pazušana kaut kādā veidā saistīta ar zā­dzību aptiekā, tagad bija skaidrs, ka tie ir divi atsevišķi gadījumi. Vai Jautrītes izprašņāšana dos kādu rezultātu? Ja pieņemtu tādu varbūtību, ka Gustavs paslēpies pie vi­ņas kultūras namā, nav iespējams, ka viņš dzīvotu bez do­kumentiem. Tie nodoti policijā ekspertīzei. Atlika vienīgi samierināties, ka Andris nav Serloks Holmss, un cerēt uz laimīgu gadījumu, kas ienesīs skaidrību.

Ne tikai sievietes apsprieda pēdējo satraucošo notiku­mu, to darīja arī vīri. Tikai viņi nepulcējās veikalā, pasē­dēja uz soliņa tā priekšā, runādamies izsūca savu aliņu, īstas skaidrības par notikušo nebija. Vai tiešām Fricis gri­bēja nošpricēt kazas ar visu Lieni? Kāds ieminējās, ka va­jadzētu paņemt pusstopu un aiziet pie jaunā policista, ci­ti šaubījās, vai vērts to darīt. Šņabi varētu izdzert, bet taisnību tikpat neteiks. Pamanījuši abus brāļus no veika­la iznākam, piesauca klāt, lai izprašņātu.

- Mute aizkaltusi, visiem vienu un to pašu atkārtojot. Derētu paslapināt, - Tedis noteica. Ludis jau liecās pie so­mas, lai izvilktu alus pudeli, kad brālis tam uzmina uz kā­jas, zīmīgi piemiedza vienu aci. Ludis saprata. Tūlīt vie­nas pakalpīgas rokas sniedza atvērtu pudeli Tedim, otras Ludim. Brāļi malkoja lēnām, kur viņiem jāsteidzas? Tad noslaucīja lūpām pielipušās baltās putas un ņēmās vēlreiz pārstāstīt notikumu ar kazām un Vējzaķi. Kad pateica, sā­kumā domājuši, ka Fricis ar kazām meņģēsies, vīri sāka smieties.

- Ar kazu tas joks neies cauri, - noteica Ernests, vecā­kais gatera strādnieks. - Griezīs ragus pretī. Nav nekāda lēnprātīga aita.

- Tad tāpēc vispirms gribēja šprici iegrūst. Nu man vien­reiz pielēca! - iesaucās Tedis. - Lai nespēj pretī turēties, ha, ha, ha.

Sarauktu pieri Jānis to visu klausījās. Kādas muļķības tas Trimpliņš gvelž un tie nav gudrāki, kas par tām smē­jās. Brāļus viņš nevarēja ciest. Kas cits pagrabus izložņā, kas pērnā rudenī trīs pašas labākās dējējas aizstiepa? Pat

- Vai es nevarētu būt tavs Vatsons? Padomāsim kopīgi. Kaba­tas portfeliti atrada Jautrīte. Kādēļ tieši viņa?

spalviņas pāri nepalika. Bija silts laiks, smacīgajā kūtī vēl vistas neturēja, tās dzīvoja šķūnītī. Līdz vienā naktī trīs pazuda. Labi, ka otras trīs un gailis palika. Šajā vasarā no akas pazuda dzesēšanai ielaistais piens ar visu kannu. Spriedums bija īss - Trimpliņi vainīgi. Gāja pie šiem la­māties. Lai to pienu rij, ja pie bada, bet kannu lai atdod. Bet abi liedzās, nav viņa sētai pat tuvumā bijuši. Maitas gabali tādi, riebjas klausīties, ko šie tagad par Frici gvelž. Varbūt paši Fricim uzklupa, kūtiņā ierāva, sasēja, tad ap­galvoja, ka pie šā nāves zāles atraduši. Varbūt paši dakte­rim nozaga? Eh, ja zinātu patiesību, kā viss noticis. Vie­nīgais cilvēks, kurš to varētu pateikt, bija Fredis. Jaunais policists ienācējs, vēl pārāk svešs, lai varētu draudzīgi pa­runāties. Viņš bija izlēmis, aizkāps pievakarē pie Freda, tikai pusstops jāpaņem. Nevis prasts šņabis, bet konjaks, lai nedomā, ka kāds gauners.