Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

- It kā šim vien būtu darbs, - Jānis nopukojās, kad ma- šīnīte jau ripoja uz pilsētas pusi. - Būtu es zinājis, ka tie zagļi nezin no kurienes uzklīduši, nebūtu iepiņķerējies ša­jā lietā. Varēju vakarā mierīgi iet garām. Vecene nikna bi­ja, kad tik vēlu atvilkos mājā.

- Vai tiešām ļautu zagļiem aiznest Dainuvītes vistas un sivēnus? - Andris dusmīgi noprasīja.

- Kad manas vistiņas un piena kannu nozaga, pagrabu atlauza un izlaupīja, neviens policists zagļus neķēra. - Jā­nis atcirta.

Andris palika atbildi parādā, ar šo paštaisno cilvēku strī­dēties nebija vērts.

Inspektora Alberta Vāverēna darba telpa atradās otra­jā stāvā, šaurajā gaitenītī sēdēja vairāki cilvēki, gaidīda­mi savu kārtu. Pirmo aicināja Induli. Tedis un Ludis tū­līt trūkās kājās, lai ietu līdzi, bet viņiem lika mazliet uzgaidīt. Jāni, kuram ar nozagtajām zālēm nebija nekā­das saistības, iesauca kā pieaicināto personu, arī kādu sve­šu padzīvojušu sievieti, kura turpat koridorā sēdēja.

Ieraudzījis Vāverēnu, Indulis juta pārsteigumu un vil­šanos. Viņš bija domājis, spriežot pēc uzvārda, sastapt ne­liela auguma veiklu rudmati, bet aiz galda sēdēja dūšīgs, smagnējs vīrs, kam pelēcīgie mati bija tālu atkāpušies no augstās pieres, kas spīdēja kā nolakota.

Indulis tūlīt ieraudzīja uz galda kārbiņas ar listenona ampulām un šļirces. Kad bija uzstādīti protokolam nepie­ciešamie jautājumi un saņemtas atbildes, inspektors vai­cāja, vai tieši šīs kārbiņas nozagtas.

- Nevaru apgalvot, kamēr nav salīdzināti reģistrācijas numuri. No aptiekas nozaga trīs kārbiņas, katrā 5 ampu­las, 30 šļirces un pudeli ar apmēram litru 96° spirta. Te inventarizācijas akts ar konstatēto iztrūkumu.

- Diemžēl spirta starp atgūtajiem priekšmetiem nav.

- Tas jau bija paredzams, - Indulis pasmīnēja.

Brīdis pagāja, kamēr noskaidroja, ka tieši šīs kārbiņas

ar listenona ampulām tikušas nozagtas. Tikai vienai at­plēsts iesaiņojums, taču ampulas aiztiktas nebija.

Pēc tam kabinetā aicināja Tedi un Ludi, inspektors gri­bēja zināt, vai tieši šīs zāles viņi izņēmuši no aizdomās tu­ramā kabatām.

- Viņš pats tās izvilka un sakrāmēja uz beņķīša. Kad ieraudzīju, ko grasās darīt, žigli savācu, - Tedis paskaid­roja. - Viņš tak gribēja kazas nošpricēt.

- Kā jūs tur abi gadījāties? - inspektors gribēja zināt.

- Nu tā… manījām, ka Fricis ielien pie kazām. Domā­jām, ka šis ir zoofāgs. Gribējām caur lodziņu nolūrēt, kā ar kazām meņģēsies, - Ludis vientiesīgi stāstīja.

- Stulbeni, es tak teicu, ne zoofāgs, bet zoofils. - Tedis viņu apsauca. Vāverēnam noraustījās lūpu kaktiņi, pārē­jie griezās sāņus, smieklus valdīdami. Tad Indulis, nopietns kļuvis, apvaicājās, vai listenonu un šļirces drīkst paņemt.

- Nē, pagaidām paliks kā lietiskie pierādījumi. Saņem­siet atpakaļ pēc tiesas.

- Cik gadu viņam piespriedīs? - piepeši ieprasījās Ludis.

- Tā nav mana, bet tiesas kompetence, - strupi pateica Vāverēns, tad pievērsās Jānim. - Jūs palieciet, pārējie var būt brīvi.

Jāni izprašņāja par zādzību Dainuvītes kūtiņā. Jānis stāstīja, kā sivēnu durstītājs gribējis laisties lapās, turējis viņu ciet, kamēr zemessargs uzliek roku dzelžus. Joki bi­juši, kad Dainuvīte šmuces spanni uzgāza.

- Pēc tam veda šurp. It kā policijā būtu cūku kūts, - Vā- verēns dusmīgi noteica.

- Policis tak viņu apskaloja, - Jānis iebilda.

- Bet otru zagli palaidāt.

- Tas bija glumš zellis. Uguni nodzēsa un pa tumsu iz­gaisa, - Jānis mēģināja taisnoties, taču, redzēdams inspek­tora nīgro seju, aprāvās. Vairāk viņam nebija ko teikt, va­rēja doties projām. Pēc viņa kabinetā iegāja Andris.

- Nu, ko labu pateiksi? Varbūt vēl kādu smerdeli atve­di? - Vāverēns indīgi noprasīja.

- Pagaidām nevienu neesmu atvedis. Nākamais smar­žos kā rožu dārzs, - Andris atteica pasmīnēdams. Viņš zi­nāja, ka notvertais zaglis ar savu smirdoņu bija sagādājis pamatīgas neērtības ne tikai viņam, - Mani pašlaik vis­vairāk interesē Gustava Steiguta lieta. Atrasto kabatas portfeli ar dokumentiem un naudu nodevu ekspertam, lai veiktu ekspertīzi. Viņš teica, tas esot pie jums.

- Jā, man atnesa eksperta slēdzienu, - Vāverēns no rak­stāmgalda atvilktnes izņēma kādu papīra lapu, ieskatījās tajā. - Portfelis glabāts sausā vietā. Virspusē uz vāciņiem triju cilvēku pirkstu nospiedumi. Iekšpusē uz dokumen­tiem viena. Divdesmit astoņi lati papīrnaudā, pase uz Gus­tava Steiguta vārda, autovadītāja apliecība, tehniskā pa­se 1984. gada izlaiduma žigulim, neliels piezīmju blociņš ar dažiem telefona numuriem.

- Telefona numuri? - Andris pat salēcās no prieka. - Tie­ši tie man vajadzīgi. Esmu noskaidrojis, ka viņš daudz zva­nījis, tikai nezinu, kam īsti.

- Apskaties, ja tas tik svarīgi, - Vāverēns piecēlās, piegā­ja seifam, atslēdza, izņēma nelielu zilu blociņu un padeva Andrim. Viņš žigli šķīra nedaudzas pierakstītas lapiņas. Dažādu iestāžu nosaukumi, pāris uzvārdu, kurus atzīmē­ja, tad viens numurs bez jebkādas norādes. Pēc koda sa­prata, ka tas turpat Cusnakciemā. Jāsāk ar šo.

- Vai varētu noskaidrot šā telefona abonentu? - viņš pa­rādīja to Vāverēnam.

- Jā, piezvanīšu sekretārei, pēc dažām minūtēm uzzi­nāsim.

Brīdi telpā valdīja saspringts klusums, tad telefons ie­skanējās, Vāverēns noklausījās, pateica paldies par pūlēm, tad pievērsās Andrim.

- Šis ir Cusnakciema kultūras nama numurs.

- Vai patiešām? - Andris iesaucās pārsteigts. Varbūt Steiguts tajā dienā nemanīts nepagāja garām kultūras na­mam? Sastapa Jautrīti? Pavisam neviļus? Iegāja viņai lī­dzi un vairs neiznāca? Kādēļ? Krita grēkā un nobijās no sievas? Zaiga izteica savādas aizdomas. Jautrīte ir skais­ta sieviete, viņa spēj savaldzināt.

- Vai apstāklis, ka Steiguts zvanījis uz kultūras namu, ko dod? - vērodams Andra sejas izteiksmi, noprasīja Vā­verēns.

- Pagaidām nevaru pasacīt. Ir man viena versija, bet tā jāpārbauda, - viņš izvairīgi atteica. Acumirklī bija radies kāds plāns, ko pagaidām negribēja atklāt.

Kaut Jānim nepatika sēsties Induļa mašīnā aizmugurē blakus Ludim, jo Tedis bija iekārtojies priekšā, Andris strikti pateica, ka viņu mājās nevedīs, vēl citas darīšanas pilsētā, atgriezīsies varbūt vēlu. Jānis nopukstēja, ka vi­ņam nav jāsteidzas, gan Valija lopus sakops. Andris ne­klausījās, atslēdza mašīnu, un žigli aizbrauca. Viņa gai­tām lieciniekus nevajadzēja.

Pēcpusdienā pagasta vecākā Anša Jukumsona kabine­tā ieskanējās tālrunis.^ Ar viņu vēlējās runāt rajona uguns­dzēsēju priekšnieks. Šodien ieradies policists Andris Rā- cenājs un iesniedzis ziņojumu, ka Cusnakciema kultūras namā nav kārtībā krāsnis un dūmvadi, bet pēc dažām die­nām sākas apkures sezona. Rīt ieradīsies inspektors, kas visu pārbaudīs uz vietas, arī dūmvadu tīrītājs. Viņiem va­jadzīgs oficiāls iesniegums no pagasta valdes, lai varētu noslēgt līgumu un apmaksāt darbu. Viņš cerot, ka pagas­ta budžetā nauda ieplānota. Jaunais policists esot varen acīgs, pat izdrupušus ķieģeļus ievērojis.

- Kas jādara, tas jādara, - Jukumsons piekrita. - Tūlīt teikšu sekretārei, lai visu noformē. Jā, arī man liekas, mū­su policists ir acīgs. Divas zādzības īsā laikā atklāja.

Sallijai, kura bija dzirdējusi pēdējos vārdus, bija savi ie­bildumi, viņa noteica, ka ar visu acīgumu nav varējis Stei­gutu atrast.