Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

Здесь есть возможность читать онлайн «Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīga, Год выпуска: 2000, Издательство: Lata romāns, Жанр: Юмористическая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Pie mums Čusnakciemā: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Pie mums Čusnakciemā»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Milda Geidāne
Pie mums Čusnakciemā
Dziļa meža vidū Cusnakciema kopā ar čusnakiem (kā tajā tālajā pusē sauc čūskas) dzīvo interesanti un visai kolorīti personāži. Bļaurigais Vējzaķu Fricis kritizē visu un visus,
Lejasmeijeru Liene cīnās ar savu kazu ganāmpulku, pagastvecis Jukumsons cenšas izcelt Čusnakciemu saulītē, kultūras druvas  kopēja Jautrīte (un ne tikai viņa) alkst  pēc stipra vīrieša pleca, bet palaidnīgie brāļi  Tedis un Ludis kā prazdami uzlabo savu  finansiālo stāvokli.
Tomēr Čusnakcierns nav nekāda pasaules mala. Te viss notiek Eiropas līmenī. Arī uz Čusnakciemu brauc ārzemnieki un partijnieki, te ir savi maniaki, arī te liek spridzekļus un gatavojas audzēt  strausus, Čusnakciemam ir pat savs Prusaku pētīšanas institūts. »
Čusnakciemā dzīve sit augstu vilni, un šajā  jezgā ar labsirdīgu smaidu noraugās  Miķelis Podiņš - rakstniece Milda Geidāne.

Pie mums Čusnakciemā — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Pie mums Čusnakciemā», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

- Asaras neko nelīdzēs, kur te tuvākais telefons? Jāpie­zvana vetārstam, varbūt sivēni vēl glābjami. Viņš arī va­jadzīgs, lai sastādītu aktu, ko tiesai celt priekšā.

Pa šo laiku ieradās arī Jānis. Policistam visu pateicis, tas drīz būšot klāt. Mēģinājis izpētīt, uz kuru pusi vistu zaglis aizlaidies, tak tumsā tas nav bijis iespējams. Bet vi­ņam rādās, ka nebija kāds no Trimpliņiem.

- Nē, tas nebija ne Tedis, ne Ludis. Kamēr vistas ķer­stīja, nedaudz ģīmi redzēju. Izskatījās pēc Desuciema Rit­vara. Tas mūždien melniem bārdas rugājiem apaudzis. Bet kā tevi sauc? - viņš pagriezās pret saslēgto. Atbildes vie­tā atskanēja tikai neartikulēta skaņa.

- Kā tad šis runās, mute sūdu pilna, - pasmējās Jānis.

- Vai tikai tu neesi Ritvara drauģelis Gunārs? Tas, kurš tikai vasarā tika uz brīvām kājām? - Fredis turpināja iz­prašņāt. Atbilde bija mēms klusums, un vairāk Fredis ne­pūlējās.

Drīz bija klāt Andris un arī Indulis. Aplūkojis sivēnus, viņš noteica, ka brūces nav pārāk dziļas, trešais vispār pil­nīgi vesels, tikai briesmīgi pārbijies.

- Vai viņi vēl būs dzīvotāji? - Dainuvīte asarainā balsī noprasīja.

- Cerēsim, ka būs. Tikai to, kurš vairāk sadurstīts, va­jadzēs nošķirt atsevišķi. Ieliksim kādā kastē. Ar ko viņi savainoti?

- Ro, ar šo te naželi, - Fredis parādīja atņemto. - Pa­priekš dauzīja ar kastroli, laikam gribēja apdullināt.

- Tas taču pats galīgi dulls, - Indulis nicīgi izmeta. Ka­mēr Indulis, Jānim un Dainuvītei piepalīdzot, apkopa si­vēniem brūces, Andris, aplūkojis promvedamo, nepatikā sarauca degunu. Ar smirdoņu tēvainim bija notecējusi ne tikai galva, bet arī pleci un vēl zemāk.

- Tā lopa dēļ neiešu piecūkot mašīnu, - viņš šķendējās.

- Pagaidi mazliet. Tikšu ar tiem cūkas bērniem galā, ie­došu tev plēvi. Man mašīnā liels maiss, pārgriezīšu uz pu­si, iznāks prāvs gabals.

- Vispirms viņam jāuzgāž spainis ūdens, lai kaut cik no­skalotu. Citādi mēs nosmaksim, kamēr līdz pilsētai tik­sim. Bet kur ņemt ūdeni?

- Kūts viņā galā ir pumpis, - Dainuvīte īsi pateica. Ja kādam vajag to smerdeli skalot, lai meklē pumpi, viņa tā dēļ savas kājas un rokas nekustinās.

Andris paņēma to pašu vircas spaini, aizgāja līdz pum­pim, izskaloja, sapildīja tīru ūdeni, atnesa un uzgāza aiz­turētajam, ko Fredis bija izvedis laukā. Vīrelis nelabi ie­bļāvās.

- Ahā, mēms tomēr nav, - Fredis pasmējās. - Varbūt ta­gad pateiksi, kā tevi sauc?

Atbilde tomēr nesekoja. Tad Fredis nospļāvās, palīdzē­ja Andrim izklāt golfiņā plēvi, iebīdīja pa aizmuguri zag­li, abi nomazgāja rokas spainī palikušajā mazumiņā ūdens un aizrūcināja uz pilsētas pusi. Fredis pavēra sānlodziņu, lai pretīgā smaka nekostu degunā.

- Vēl trakāka nakts nekā iepriekšējā, - Andris noteica, - Paņem no bardačoka cigaretes, aizkūpini arī priekš ma­nis.

Jānis jutās vīlies. Viņš gausi slāja mājup un domāja, kā­dēļ tie abi nelieši bija no Desuciema, nevis brāļi Trimpli- ņi? Kā viņš būtu priecājies, ja tos noķertu.

8.

Pirmais gājums no rīta Andrim bija līdz kūtiņām, sau­les gaismā apskatīt vēlā vakara notikuma vietu. Varbūt zagļi atstājuši pēdas, kas nepārprotami liecinātu, no ku-

Andris apgāja apkārt kūtiņām, uzmanīgi pētīdams dubļaino zemi.

ras puses ieradušies? Kur otrs tik žigli aizšmauca? Sivē­nu dūrējam dokumentu klāt nebija, vārdu un uzvārdu no­saukt kategoriski atteicās. Atlika vienīgi cerēt, ka rajona policijā viņu piespiedīs runāt. Vai taisnība Freda aizdo­mām, ka no Desuciema ar velosipēdiem atbraukuši, tad vistu zaglis paķēra savu braucamo un ar to veikli nozu­da? Tādā gadījumā otram jābūt tepat tuvumā.

Andris apgāja apkārt kūtiņām, uzmanīgi pētīdams dubļaino zemi. Necik tālu pamanīja iespiestas velosipēda riteņu risēs, tās sākās pie kupla vībotņu krūma un pa ta­ciņu virzījās uz upītes pusi. Viņš piegāja tuvāk un ar roku šķirstīja stublājus. Jā, aiz vībotnēm tiešām zemē gulēja krietni apbružāts vecs vīriešu velosipēds. Lai pa­gaidām stāv, savāks mazliet vēlāk, vispirms noskaidros, kur zaglis devies. Lielu zābaku iespiestās pēdas liecināja, ka, tumsā neredzēdams braukt, divriteni stūmis pie ro­kas.

Upītes tuvumā taka sazarojās, viens gals tecēja gar nied­rēm apaugušo krastu uz lielā meža pusi, nedaudz tālāk plata taka un aiz tās zils ūdens klajums. Niedres izmīņā- tas, nosliedētas, tur laikam vieta, kur vasarā bērneļi nā­ca plunčāties. Andris bija dzirdējis, ka upīte gaužām sek­la, kā Fredis teica, vardei līdz pupiem. Toreiz bija vaicājis pēc makšķerēšanai piemērotām vietām. Tādas esot patā­lu, uz lejteces pusi, kur upīte, Desuciemam līkumu apmez- dama, ietekot ezerā.

Nedaudz atstatu sākās augsts stiepļu žogs ar pienaglo­tu dēļu kārtu gar apakšējo malu. Tas sargāja dārziņus no dažādiem meža zvēriem. Ne buki varēja pārlēkt, ne cūkas ielīst. Vietām žogs biezi noaudzēts vīteņaugiem, kam sal­nas nosārtinājušas lapas. Raudzīdamies uz meža pusi, An­dris iedomājās, ka gājējs, no tā nākdams, varēja nemanīts paslīdēt gar žogu, kad ļaudis savos dārziņos, galvu nepa­celdami, nolīkušām mugurām steidza vākt pēdējo ražu. Viņš atcerējās, ka tā sestdiena bija saulaina, vienīgi dzes­trais vējš, kas pievakarē norima, vēstīja par salnas tuvo­šanos.

Divriteņa riepu nospiedumi un zābaku pēdas veda pre­tējā virzienā. Taciņa aiz sīkiem brikšņiem ielīkumoja mui­žas parkā zem vareniem veciem kokiem. Ar vieglu čabo­ņu zemē laidās dzeltensārtas kļavu lapas, paukšķēdami krita kastaņi. No kritušajām lapām, kas jau sākušas trunēt, gaisā virmoja viegla arbūzu smarža. Aiz kokiem pavīdēja gaišums, taka ieveda plašā laukumā, ko apņēma ēku puduri. Viņš bija nokļuvis Čusnakciema centrā. Zā­baku iespiestās pēdas pazuda, tātad šeit uzsēdies savam braucamrīkam un pazudis, no kurienes nācis.

Tālāk sekot nebija nozīmes. Jāiet savākt pamesto velo­sipēdu. Taču doma, kas iekrita prātā upmalā uz augsto žo­gu skatoties, Andrim lika griezties apkārt, doties gabali­ņu atpakaļ, līdz atkal nokļuva upītes tuvumā. Arī šeit taciņa, tikai pavisam sīka un drīz tā izzuda augstu krū­mu biežņā. Apskatījies vērīgāk, saprata, ka tie veci ceri­ņi. Apsūnojušo līko zaru galos vietām varēja redzēt sakal­tušu ziedu čemurus, tātad vēl šajā pavasarī ceriņi ziedē­juši un jauki smaržojuši. Laikam tādēļ neviena roka ne­spēja pacelt cirvi, lai tos novāktu un šo parka stūri attīrītu.

Izlauzies caur ceriņu džungļiem, Andris nonāca kultū­ras nama aizmugurē, kur šķūnis malkai un liela zaļa ko­ka atkritumu kaste. Viņam tuvojoties, gaisā pacēlās dažas vārnas. Visapkārt valdīja klusums. Tāds droši vien bija arī aizpagājušā sestdienā ap pusdienas laiku, kad pēc trok­šņainās nakts diskotēkas visi vēl snauduļoja. Steiguts va­rēja nemanīts atnākt līdz šai vietai un tikt uz lielceļa. Ve­cajam divstāvu akmens mūra namam sētas pusē bija daži pakāpieni līdz šaurām, brūnām durvīm.

Apgājis kultūras namam apkārt, Andris pa taisnāko ce­ļu caur centru devās savākt pamesto velosipēdu. Pagaidām novietos savā garāžā, gan vēlāk noskaidros, kam tas jāat­dod. Tad iedarbināja golfiņu un aizbrauca līdz pagastmā­jai. Savā mašīnā gaidīja Indulis kopā ar abiem brāļiem Trimpliņiem. Drīz ieradās Jānis un ietrausās Andrim bla­kus. Bet kur Fredis vēl kavējas? Laika vairs nebija daudz, tuvojās stunda, kad jāierodas pie inspektora. Andris pie­zvanīja un saņēma nīgru atbildi, ka policijā viņam nav ko darīt, savu liecību nodeva, kad smerdeli tur nogādāja. Dar­ba pāri galvai, pasūtījums steidzīgi jāizpilda.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Pie mums Čusnakciemā»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Pie mums Čusnakciemā» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Pie mums Čusnakciemā»

Обсуждение, отзывы о книге «Pie mums Čusnakciemā» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x