Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

- Vai, tavuprāt, viņam visi purva akači būtu jāpārmek­lē? - Jukumsons noprasīja. - Cilvēks darīja, kas viņa spē­kos.

Jukumsons jutās apmierināts. Pietiekami daudz Vējza- ķu Fricis ar savām izdarībām viņam nervus bendējis. Paš­valdības vēlēšanām tuvojoties, Jukumsons nodibināja par­tiju. Viņam bija vislabākie nodomi, par cilvēku labklājību gribēja rūpēties, apgaismot tiem prātus, lai ņem kredītus, attīsta dažādas ražotnes. Tikai vienīgi Fredis un Aldona to ņēma vērā, pārējie baidījās riskēt. Viņa partija izvirzī­ja deputātu kandidatūras, un vēlāk tie tika ievēlēti ar lie­lu balsu skaitu.

Arī Fricis sarosījās, drīz viņam bija sava partija. Viņš rīkojās varen aktīvi, izvērsa plašu priekšvēlēšanu kampa­ņu. Sauca ļautiņus kopā kultūras namā, kur solīja visā­dus labumus, ja viņa kandidātu ievēlēs. Atkal autobuss uz pilsētu kursēs trīsreiz dienā kā senāk, pensionāriem braukšana par puscenu, tāpat arī zāles viņiem apmaksās no pagasta kases. Kāpēc pils stāv pustukša? Otrajā stāvā varēja iekārtot viesnīcu, svešzemju bagātnieki brauks strī­pām vien, kad uzzinās par Cusnakciema brīnumiem. Bet tie būs šādi: viņš liks aizdambēt Cusnakupīti, uzpludinās kārtīgu dīķi un tajā ielaidīs astoņkājus. Nevienam vairs nevajadzēs dzīties līdz Klusajam okeānam, lai tos apbrī­notu. Astoņkāju gaļa esot ļoti vērtīga, tīrs olbaltums bez taukiem un pats galvenais - kad kāju tam nokniebj, pēc laiciņa izaug no jauna. Tikai viesnīcā vajadzēs ķīniešu pa­vāru, kas tos mācēs sagatavot.

Nav skaidri zināms, Fricis sasolīja par maz vai par daudz, taču viņa izraudzītie kandidāti par deputātiem ne­kļuva. No tā laika viņš pārvērtās par visniknāko opozi­cionāru, uz visām debess pusēm sūtīja sūdzības par Ju­kumsonu. Te viņš naudu, ko grāfs Hāzenfūss bija devis, lai uzliktu viņa dzimtas muižas pilij jaunu jumtu, savā ka­batā iebāzis, te citas žuļicības pastrādājis. Pārbaudes ne­ko nelikumīgu neatklāja, bet uz Jukumsona galvas parā­dījās vēl daži sirmi mati. Viņš pašlaik prātoja, ka laikam Liene nebija par Frici balsojusi, ja tās kazas gribēja no- špricēt. Tagad varēs pasēdēt drošā vietā un pārdomāt sa­vas nelietības.

Nākamajā rītā Andris ieradās pie Freda, atkal bija va­jadzīga viņa palīdzība. Aizdomām, ka Steiguts varētu slēp­ties kultūras namā, Fredis negribēja lāgā piekrist. Tas, ka uzturējis telefoniskus sakarus ar Jautrīti, vēl nebija pie­rādījums.

- Gaida izdevīgu brīdi, kad līst laukā un ziņot, ka do­kumenti pazuduši. Varbūt Jautrīte viņu šantažē? Sievie­tes ir neizdibināmi radījumi. It sevišķi tāda skaistule.

- Tu varētu panākt oficiālu kultūras nama pārmeklē­šanu. Kādēļ vajadzīga maskarāde ar pažarniekiem?

- Pirmkārt, tā nav maskarāde. Viņi savu darbu darīs pa īstam. Otrkārt, nav nekāda pamata kultūras namā sa­rīkot kratīšanu. Jautrīte neko noziedzīgu līdz šim nav iz­darījusi.

- Labi jau labi, pārliecināji, - Fredis pasmējās. - Uzdo­šu tikai puišiem darbu un brauksim turp. Vajadzēs man pieņemt vēl pāris strādniekus, vairs netiekam ar darbiem galā.

Jautrīti viņi sastapa tās darba kabinetā. Ieslēgusi elek­trisko sildītāju, žigli klabināja rakstāmmašīnu.

- Teica, ka pie padomju varas ir papīru laikmets. Ta­gad nav nekas labāks. Tāpat visādas atskaites jāraksta, - viņa pažēlojās.

- Citādi birokrātiem nebūtu ko darīt, - nosmējās Fre­dis. - Tavas atskaites taču kāds apstrādās tālāk. Kādēļ ne­iegādājies datoru?

- Nav tik biezs naudas maks. Bet pagasts nedod. Salli­jai vairāk vajadzēja. Ko kārtības sargātāji šodien vēlas? - beidzot tieši noprasīja.

- Neko sevišķu, - Fredis atteica. - Tāpat parunāties. Vai jaunu kurinātāju esi sarunājusi? Vakar Ernests teica, viņa sieva varētu to darbiņu veikt.

- Tu domā, Mirdza paliks pie Baibas dzīvot? Iespējams tas ir. Es labāk par kurinātāju ņemtu vīrieti, taču vairāk spēka smagās pagales izcilāt. Ja dabūšu kādu, kas pārāk dziļi šņabja glāzē neskatās. Uzlikšu ūdeni kafijai, - Jaut­rīte paņēma tukšu kanniņu un izgāja pa durvīm.

- Ka tikai neaizskrēja Steigutu brīdināt, - Andris pa­čukstēja. Viņš bija ievērojis Jautrītes šaudīgo, nemierīgo skatienu. - Tu noej lejā, pastāvi drošības dēļ pie sētas dur­vīm. Ja šis sprūk laukā un laižas uz krūmiem, aizturi.

Pēc neilga laika atgriezās Jautrīte, no baltās kannas pa­cēlās smaržīgi garaiņi, kas tūlīt sāka kairināt nāsis. Noli­kusi kanniņu uz galda, Jautrīte sekcijā salūkoja tasītes, karotītes, cukura trauku, apvaicājās, kur Fricis palicis?

- Viņš teica, ka iešot laukā uzpīpēt.

- Vai, cik pieklājīgs! To varēja darīt tepat.

Viņi lēnām malkoja karsto kafiju. Jautrīte pavaicāja, kā Andris domā, cik lielu sodu Vējzaķis saņems par savām iz­darībām. Ne viņam izdevās nozagto paturēt, ne kazas no- špricēt. Viņš atteica tāpat kā inspektors policijā, kaut ne­bija to dzirdējis, ka visu izlems tiesa. Jautrīte sāka stāstīt anekdotisku gadījumu par Vēj zaķa un Jukumsona ķildām, kad izdzirda piebraucam kādu mašīnu un aprāvās pusvār­dā. Paraudzījušies pa logu, viņi redzēja, ka pieripojis tumš­sarkans busiņš. Jautrīte tik strauji nolika tasīti, ka tā iz- šļakstījās, jaunā sieviete pēkšņi bija nobālusi.

No busiņa izkāpa divi vīri un tuvojās parādes durvīm. Vienam mugurā virs uzvalka gaišpelēka vējjaka, otrs ģēr­bies viscaur melnās drēbēs, arī berete galvā melna. Jostai piestiprinātās sukas, plecam pārliktā smalkā trosīte. ar stiepļu pušķi galā liecināja, ka ieradies dūmvadu tīrītājs ar visiem amata rīkiem. Pie rokas, uz vienu pusi nedaudz saliecies, nesa pasmagu spaini. Andris atvieglots uzelpo­ja, tērzēšana ar kultūras nama direktori šimbrīžam prie­ku nesagādāja.

- Atvainojiet mani, - Jautrīte teica pieceldamās. - Ie­radušies skursteņu slaucītāji. Iešu pasaukt apkopēju.

- Tātad šajā namā sastopama vēl kāda sieviete, - An­dris nodomāja, sekodams Jautrītei gaitenī, vajadzēs izjau­tāt. Tūlīt atskanēja viņas skanīgā balss:

- Zelma! Zelmiņ, kur tu esi?

Pēc īsa brīža parādījās sīka žigla sieviņa pāri pusmūža gadiem. Ieraugot abus vīrus, kuri jau bija ienākuši, viņas sejā atplauka plats smaids.

- Labdieniņ, labdieniņ, - viņa priecīgi atņēma sveicie­nu. - Nu gan būs laime, kad skursteņslauķi dabū redzēt!

- Droši vien nelaime jums paies garām, nekas nedegs, - atteica vīrs pelēkajā jakā, tad pievērsās Jautrītei:

- Esmu ugunsdzēsības inspektors Varis Krastiņš. Iera­dos pārbaudīt, kādā kārtībā apkures ierīces.

- Lūdzu, tas jūsu pienākums, pārbaudiet. Pērn bija cits inspektors.

- Iespējams. Parādiet, lūdzu, ko viņš ierakstījis aktā!

Uz galda vēl stāvēja tukšā Fredim noliktā tasīte. Jaut­rīte ielēja tajā kafiju, piedāvāja inspektoram, tad salūko­ja vajadzīgos vākus. Pāršķirstījis aktus, viņš aplūkoja pa­šu pēdējo. Trūkumi nebija konstatēti, krāsnis un dūmvadi kārtībā, tikai aizrādījums, ka bēniņi jāatbrīvo no liekiem krāmiem, kas var radīt aizdegšanos. Andris ievēroja, ka direktorei, papīrus sniedzot, drebēja pirksti, viņa bija uz­traukusies. Vai tas kāds brīnums? Šādas pēkšņas pārbau­des nevienam iestādes vadītājam nav patīkamas.

- Vai tagad tur viss kārtībā? - inspektors apvaicājās.

- Jā, visu kas lieks, abas ar apkopēju izvācām. Bēniņus turu vienmēr aizslēgtus, lai apmeklētāji tur nevarētu ie­kļūt. Sāks pīpēt un ugunsnelaime būs klāt.