Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

- Pilnīgi pareizi, - Krastiņš piekrita.

- Mēs kurinām tikai pirmā stāva krāsnis, te arī mans dzīvoklis. Otrā stāva krāšņu podiņiem, kas saglabājušies vēl no muižas laikiem, ir mākslinieciska vērtība, bet tie vairs labi nesilda. Pirmajā stāvā krāsnis jaunākas, balto podiņu, virtuvē, kur apkopēja ūdeni silda, ķieģeļu plīts. Nāciet, es jums visu izrādīšu.

Jautrīte centās runāt skaļi, droši, gāja pirmā, inspek­tors un Andris viņai sekoja. Ieraudzījis plītij dažu ķieģe­ļu starpā plaisas un apdrupušus stūrus, Andris piepeši iz­juta atvieglojumu. Neviens nevarēs teikt, ka viņš savā ziņojumā samelojies. Apkopēja grīdu ap plīti jau bija no­klājusi vecām avīzēm, pašlaik melnais vīrs tīrīja sodrējus. Pēc tam visu samūrēs, spainī bija java.

Pašķindinājusi prāvo atslēgu saišķi, direktore aicināja inspektoru uz otro stāvu, slēdza vaļā vienas durvis pēc ot­rām, rādīja krāsnis, kur zaļi un brūni podiņi izrotāti rel­jefiem rakstiem. Inspektors atvēra krāšņu durtiņas. Pat pelnus tajās nemanīja, tikai kāds iztraucēts zirneklis žig­li aizskrēja.

- Šādām krāsnīm būtu vieta muzejā. Vai arī pilī, kura atvērta apmeklētājiem, - noteica Krastiņš.

- Ar laiku iekārtosim paši savu muzeju. Nu jūs pats re-

Jautrīte paņēma tukšu kanniņu un izgāja pa durvīm. - Ka tikai neaizskrēja Steigutu brīdināt, - Andris pačukstēja

Fredim.

dzējāt, šīs krāsnis nav kurinātas, nekādu tīrīšanu neva­jag. Arī tās, kas lejas stāvā deg labi, nedūmo.

- Es vēl neesmu redzējis bēniņus, - Andrim par ieprie­cinājumu, inspektors noteica. Viņš jau bija gribējis to at­gādināt. Nevienā telpā, ko Jautrīte parādīja, Steiguts ne­slēpās. Atlika vienīgi bēniņi. Vai tiešām viņa nojauta bijusi aplama?

- Bēniņus? - Jautrīte pārprasīja, un viņas balss nedaudz iedrebējās. - Bēniņus? Kur bēniņu atslēga? - viņa žigli pār­lūkoja visu saišķi, kur bija gredzenā salocītai stieplei uz­vērtas dažādas atslēgas, tad sāka brīnīties, kur palikusi tā, ar ko bēniņi slēdzami. Varbūt atkabinājusies no saiš- ķa, nokritusi un pazudusi?

- Vai apkopējai nav otras atslēgas? - inspektors nopra­sīja. Jautrīte gāja vaicāt, pēc brīža bija atpakaļ un viņai sekoja ļoti izbrīnītā Zelma.

- Nevaru atrast bēniņu atslēgu, - viņa pavisam nelai­mīga teica. - Vainīga mana caurā galva, pati nezinu, kur esmu nogrūdusi. Tik sen tur neesmu kāpusi. Tās šaurās trepes nav manām vecajām kājām.

- Ļoti savādi, ka pazudušas abas atslēgas, - beidzot arī Andris iebilda kādu vārdu.

- Kas tur savāds? - Jautrīte nozibsnīja pret viņu brū­nas dusmīgas acis. - Visādi var gadīties. Es pat neatceros, kad tur pēdējo reizi biju. Ticiet man, tur nav vairs uguns­nedrošu priekšmetu.

- Vismaz parādiet, pa kurieni var nokļūt bēniņos. Var­būt kāda no zudušajām atslēgām aizmirsusies slēdzenē, - Andris pagriezās pret Zelmu.

- Jā, jā, nāciet man līdzi! Tepat pa šo koridoru līdz vi­ņam galam, - Zelma labprāt rādīja ceļu.

- Vai jūs līdzi nenāksiet? - Andris noprasīja, redzēdams, ka Jautrīte palikusi stāvam.

- Nesaskatu šai kāpelēšanai nekādu jēgu, mēs durvis atvērt nevarēsim, - viņa atteica, tomēr gausi sekoja.

Uz bēniņiem veda šauras kāpnes, to galā nekrāsotas ko­ka durvis. Paņēmis no Jautrītes saišķi, Krastiņš izmēģi­nāja vienu atslēgu pēc otras, ja arī ielīda caurumā, tad pa­griezt nebija iespējams.

- Cits neatliek kā durvis uzlauzt, - viņš nosprieda.

- Jums nav tiesību to darīt! - Jautrīte iekliedzās.

- Man varbūt nav, bet policistam gan, cik labi, ka tepat tuvumā. Jūs, tante, - viņš pievērsās Zelmai, - aizejiet, lū­dzu, līdz mašīnai un sakiet šoferim, lai nāk šurp ar visiem atslēdznieka rīkiem. Mums tie dažu labu reizi vajadzīgi, kad jātiek aizslēgtā dzīvoklī, no kura nāk dūmi.

- Bēniņos nekādu dūmu nav, - Jautrīte nikni iebilda.

- Varbūt tur kaut kas cits, - Andris izgrūda un tūlīt ie­koda sev mēlē. Kā tāds zeņķis vai tenku kāra vecene, sāks pirms laika izpļāpāties.

Šoferis ar instrumentiem ātri bija klāt, viņš strādāja veikli, bet brīdī, kad durvis iečīkstēdamās vērās vaļā, An­dris manīja, ka Jautrīte kāpjas atpakaļ.

- Uz kurieni? - viņš iesaucās, spēcīgi satvēris sievieti pie rokas. - Bez saimnieces mēs nedrīkstam iet iekšā. Vē­lāk apgalvosiet, mēs tur kaut ko ienesuši, jums vainu uz­vēluši.

Jautrīte vairs nebilda ne vārda, apstājās kā zemē iemie- ta, ne soli nespēra tālāk. Andris juta, ka plauksta, ko viņš turēja, kļūst auksta un mikla.

Bēniņus apgaismoja divi nelieli logi tuvu jumta čuku­ram, katrs savā plašās telpas galā. Pašā viducī plats ķie­ģeļu skurstenis, ap to nobērti smalki, apaļi keramzīta oļi. Tālāk grīdai bija dēļu klājums. Inspektors ielūkojās vienā tumšajā pažobelē, otrā. Nekā daudz tur nebija, daži salau­zīti krēsli, kaste no kuras izvilka vecus žurnālus.

- Vai te īstā vieta makulatūrai? - viņš dusmīgi uzsau­ca Jautrītei. - Jūs taču apgalvojāt, ka nekā ugunsnedro­ša bēniņos nav.

Jautrīte neatbildēja. Viņa joprojām turējās vaļējo durv­ju tuvumā tāpat kā Andris. Pēkšņi šoferis, kurš arī izlož­ņāja pažobeles un bija nokļuvis pašā tālākajā kaktā, ska­ļi iesaucās:

- Priekšniek, nāc šurp! Skaties, ko es te atradu.

Arī Andrim vajadzēja redzēt atradumu. Viņš atlaida jau­nās sievietes roku, paspēra pāris soļus, tad pamanīja, ka viņa žigli metas uz durvīm. Kāpnēs noklikstēja soļi. Ga­riem stiepieniem Andris šāvās viņai pakaļ. Jautrīte pa ga­ro gaiteni joņoja uz sētas kāpņu pusi. Kaut Fricis nebūtu atstājis posteni un pagūtu saķert!

Fredim bija apnicis stāvēt pie durvīm, muguru tām at­spiedušam, nesteidzīgi cigareti kūpinot. Veltīga nīkšana, tās tikai Andra iedomas, meklēt kultūras namā Steigutu. Viņš pagāja nedaudz sāņus. Pēkšņi saklausīja soļu trok­sni. Varbūt tomēr? Viņš saspringa, reizē ar durvju vērša­nos strauji metās uz priekšu. Nākamā mirklī izstiepto ro­ku tvērienā iekrita Jautrīte.

- Uz kurieni, drostaliņ? - izbrīnēts viņš iesaucās, sie­vieti ciešāk piespiezdams sev klāt.

- Laid mani! Fredi, laid! - viņa nikni kliedza, cenzda­mās izrauties. Kad tas neizdevās, strauji nolieca galvu un iecirta zobus viņa plaukstā.

Blākšķēdamas atsitās durvis, blakus jau bija Andris.

- Uzmanies. Šitā kaķene kož, - Fredis brīdināja. An­dris paskatījās uz viņa roku, no kuras sūcās sārtas asins lāsītes, iesmējās:

- Nu gan neraža, tev būs jāiet uz potēm. Joku nav, kad traka kaķene sakož. Jautrīt, beidz raustīties! Tu nāksi man līdzi un visu sakarīgi izstāstīsi. Fredi, laid viņu vaļā, bet pats uzkāp augšā un noskaidro, ko vīri bēniņos atrada.

Jautrīte vairs nepretojās un paklausīgi gāja Andrim lī­dzi, kad viņš stingri saņēma pie rokas. Jautrīti ieveda ka­binetā, atsēdināja uz šaurā dīvāniņa, kur viņa ievilkās stū­rītī un saguma. Pats nometās krēslā viņai pretī. Jautrīte klusiņām raudāja, pēkšņi izskatījās ļoti nelaimīga. Viņš brīdi pagaidīja, tad paklusu ierunājās:

- Nomierinies un pasaki godīgi, vai zini, kur atrodas Gustavs Steiguts? - Viņa mēmi pamāja galvu.

- Vai tu noliki mežā viņa dokumentus?

- Jā, es - neskanīgā, aizžņaugtā balsī viņa izmocīja.

- Kādēļ tā darīji?

- Lai meklētāji domātu…mežā apmaldījies, purva aka- cī noslīcis.

- Tā patiešām daudzi domā. Tikai ne es.