Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

- Es neesmu vainīga! - pēkšņi Jautrīte bija atguvusi bal­si, iekliedzās skaļi, izmisīgi, tad atkal sāka šņukstēt. Ne vēsts no krāšņās valdzinošās sievietes, acis apsarkušas, de­guns pietūcis. Viņam kļuva sievietes žēl.

- Jautrīt, saņem dūšu un visu izstāsti! - viņš laipni mu­dināja.

- Labi, pateikšu visu, - salūkojusi kabatas lakatiņu, no­slaucījusi acis un degunu, Jautrīte klusiņām sāka runāt:

- Es negribēju Mirdzai vīru atņemt, goda vārds. Man patīk kalsni vīrieši, ne tādi mīkstmieši kā Gustavs. Bet viņš sāka zvanīt. No slimnīcas, vēlāk arī no mājām. Apgalvo­ja, ka es viņam briesmīgi patīkot, esot manī iemīlējies. Ku­rai sievietei netīk tādus vārdus dzirdēt? Es neesmu izņē­mums. No manas puses bija tikai flirts, amiziera dzīšana, nekas vairāk. Vienreiz prasīja, kad varētu atnākt pie ma­nis ciemos, gribot ko svarīgu pateikt. Man tobrīd bija jautrs prāts, teicu, atnāc sestdien. Pēc iepriekšējās nakts disko­tēkas te būs klusums, varēsim, neviena netraucēti, paru­nāties. Kādēļ vajadzēja tā sacīt? Es nezināju, ka viņš visu ņēmis nopietni.

Jautrīte pieklusa, viņas skatiens klīda Andrim garām. Pagāja krietns brīdis, līdz viņa saņēmās un turpināja:

- Tas notika aizpagājušajā sestdienā. Viņš ieradās ap pusdienlaiku. Pasmējās, ka veikli no Mirdzas aizmanījies. Bija nopircis balzamu, kafiju, vēl ko. Kopīgi ieturējām pus­dienas, tad uzvārīju kafiju. Man patīk stipra, Gustavs ap­galvoja, ka viņam arī. Bet Mirdza tikai ar pliekanām sus-

- Uz kurieni, drostaliņ? - izbrīnēts Fredis iesaucās, Jautrīti

ciešāk piespiezdams sev klāt. - Laid mani! Fredi, laid! - viņa nikni kliedza, cenzdamās

izrauties.

lām dzirdinot. Izturoties kā pret vārguli. Bet viņš vīrs pa­šos spēka gados. Iebaudījām kafiju kopā ar balzamu, tas uzkarsēja asinis. Sāka mani bučot, glāstīt. Par mīlestību runāja. Ka gribot no Mirdzas šķirties un mani precēt. Es vēl teicu, lai visu labi apdomā. Negribēju jaukt viņa ģime­ni, tici man, Andri! Neesmu no tādām. Bet viņš tik neat­laidīgs, un man galvā skurbulītis… Vēl nodomāju, ne man, ne viņam gabals nenokritīs. Vai es varēju paredzēt….

Viņa abām plaukstām aizklāja seju, saduga vēl vairāk, ierāvās dīvāna pašā kaktiņā, tad klusiņām pateica:

- Andri, es nevaru… tādas lietas stāsta tikai pie bikts. Tu neesi baznīckungs, bet policists. Pie tam tik jauns.

- Domā ja jauns, es neko nesapratīšu? Jautrīt, uzticies man! - Saņēmis viņas rokas, tās atvilka no sejas, viņa grie­za galvu sāņus, skatienu vairīdamās, tad ātri izgrūda:

- Dzīvs un karsts viņš sāka… tad jutu, kā noplūst svied­riem, sirds sāk auļot un… piepeši noraustījās un palika tik briesmīgi smags, tikai ar pūlēm spēju pavelt sāņus, at­brīvoties. Elpu vairs nedzirdēju. Mani pārņēma briesmī­gas bailes. Varbūt vajadzēja saukt ātros, bet man bija kauns. Paķēru savas drēbes, balzama pudeli, metos prom. Gulēju uz šā dīvāniņa un dzēru, tad aizmigu. Neiedroši­nājos iet savā istabā. Otrā rītā viņš bija stīvs un auksts. Saģērbt nespēju, man metās nelabi. Satinu palagā un stī­vēju uz bēniņiem. Vēlāk uznesu viņa drēbes, noglabāju abas atslēgas. Nu tu visu zini.

Šajā brīdī pavērās durvis, iesteidzās Fredis kopā ar in­spektoru un šoferi, stāstīja, ka bēniņos plika vīrieša līķis, tikai ar palagu pārsegts, virsū uzmests apģērbs.

- Es visu policistam izteicu, - Jautrīte, nedaudz nomie­rinājusies, raudzījās viņiem pretī. - Gustavs nomira da­biskā nāvē.

- Spriežot pēc tā, ko dzirdēju, tas bijis infarkts, - An­dris apstiprināja. - No fiziskas un emocionālas pārslodzes.

- Tik skaistā nāvē katrs vīrietis gribētu mirt, - noteica Fredis, kad bija visu noklausījies.

Spoža mēnesnīca apgaismoja šauru lauku ceļu. Sniegam gurkstot zem zābaku zolēm, divi gājēji naski soļoja uz meža pusi. Augumā garākajam bija melnas drēbes un galvā ēr­mīga cepure ar diviem ragiem priekšpusē. Otram ap pa­sīko, kalsno augumu virs gaišpelēkās vējjakas plandījās balts palags. Pār plecu viņš bija pārmetis aprūsējušu izkap­ti. Sejām priekšā bija baltas papīra maskas, bagātīgi no­trieptas ar ogli. Tikai acu un mutes vietā bija izgrieztas spraudziņas.

- Paklau, ieņemsim pa klunkšķim, - ierunājās melnais, izvilkdams no kabatas pudeli.

- He, zemeņu liķieris. Tāds bābu strebeklis vien ir. Bet, ja labāka nav… - baltais nicīgi izmeta, tomēr satvēra pa­sniegto pudeli.

Apstājušies viens otram blakus ceļa vidū, viņi ātriem guldzieniem tukšoja pudeli.

- He, he, kad es ar izkapti novicināju Žanim gar rīkli, tūlīt atcerējās, kur naudas maks, - labpatikā noguģināja baltais. - Bet pirms tam - ni un ni, kur šim, vecam naba­gam, nauda radīšoties? Pensiju tak saņem. Vai ne, Ted?

- Bet baigais knīpstanga. Uz galda tikai bļoda ar vārī­tiem zirņiem. Labi, ka to pudeli plauktā pamanīju.

- Tu to maku paķēri. Cik tur ir skanošā?

- Skaitīsim vēlāk. Nesaldēšu tak nagus. Iegrūdu tā dzi­ļāk. Bet nu pie Vilmas! Tā vecene galu dabūs, viena pati visu cūku aprīdama. Kniebējs tak teica, brangu suķi šai nodūris. Vecam cilvēkam nav veselīgi daudz gaļas ēst.

- Vārds vietā, Tedi. Zacene mums būs, šņabi no Maigas dabūsim, eh, kas tie būs par kulturāliem Ziemassvēt­kiem! - to pateicis, viņš ielidināja tukšo pudeli kupenā un žigli kājoja tālāk. Otrs cieši aiz muguras sekoja.

Viņi bija tikuši līdz ceļam, kas veda uz Vilmas mājām pašā meža viducī, kad pēkšņi pa to šurp drāzās pajūgs. Ska­nēja cilvēku balsis. Tedis un Ludis parāvās maliņā, bet ragavas spēji apstājās.

- He, hē, taisni šitie mums trūkst! - dobjā balsī ierēcās liels, dūšīgs vīrs ar pinkainu kažoku mugurā un lāča mas­ku uz sejas. - Ir Siena guba, Āzis, Čigāniete, Dzērve, Garā sieva, vēl Mironis piedevām. Tikai Nāves un Velna mums trūka!

Nepaspēja Tedis un Ludis attapties, kad no ragavām iz­bira maskoti ērmi un ierāva viņus pašā viducī. Laukā izlēkt nevarēja, Āzis bija uzgūlies šķērsām uz brāļu kājām. Nekas cits neatlika, kā piedalīties šajā dēkā, vismaz dabūs kriet­ni paēst un savs malciņš arī tiks. Iedzertais liķierītis prasīja turpinājumu…

- O, bija vērts braukt pāri okeānam, lai šitā Ziemassvēt­kus svinētu, - plecīgais vīrs dārdināja savu vareno balsi. - Tā kā pie latviešiem klājas. Visu mūžu esmu baznīcā god­bijīgi klausījies "Kluso nakti", bija bail savus reģistrus laist vaļā. Citādi eņģelīšiem austiņas aizkristu.

- Šitāda bezdievīga runāšana, - no ragavu priekšpuses nopurpināja vecākas sievietes balss, bet viņu pārtrauca Čigāniete, kas bija ietinusies lielā, puķainā lakatā:

"Čigānos laizdamās

Vilku kaulu kažociņu.

Citur deva ēsti, dzerti,

Citur rungu mugurā."

Citi piebalsoja, bet vislabāk skanēja Lācim. Vai eņģe­ļiem, to dzirdot ausis aizkrita, neviens nezināja. Tikai pār­biedētie zaķi atjēdzās meža otrā malā, un eglēm nobira pa čiekuram.

Vecais Žanis bēdīgs stāvēja mēnessgaismas pielietajā vir­tuvē. Mazais Amis, ko tas razbainieks ar kājas spērienu bija ietriecis pagaldē, žēli smilkstēja. Kājas un rokas Žanim joprojām trīcēja, un viņš pirmoreiz mūžā nožēloja, ka ne­turēja mājās stiprākus dzērienus. Tagad viena glāze node­rētu. Bet to pudeli nelieši būtu izšņakarējuši, atraduši tā­pat kā liķierīti. Kā viņš svētku dienā ies ciemos pie Vilmas tukšām rokām? Lāga sievišķis, nekad savu Lauci neliedza, lai kādos darbos paprasīja. Aizgāja tie kā varenie, pat vār­tus vaļā pametuši. Vajadzētu iet un aiztaisīt, bet… ja šie tepat vēl tuvumā? Tas viens, kas pēc Nāves bija iztaisījies, lika izkapti pie kakla klāt, naudu prasīdams. Ko darīt? Maks turpat galda šūplādē, atdeva arī, lai tikai dzīvu atstāj.