Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

Piepeši Zaņa ausis uztvēra savādas skaņas. It kā auro­ja, it kā dziedāja. Viņš gribēja paslēpties tālākajā istabā, tad, pavēries caur logu, ieraudzīja, ka pagalmā ieauļo Vil­mas zeltainais Laucis. Pie lielās liepas pajūgs apstājās. Kā­da garā mētelī ģērbusies sieviete piesēja zirgu. No ragavām izgruva vesels bars ērmīgi saģērbušos cilvēku. Nu Žanim bija skaidrs, ka sabraukuši budēļi, un viņš steidzās atslēgt ārdurvis.

Ludis un Tedis, ieraudzījuši, ka atvesti vecā Žaņa sētā, drāza uz vārtu pusi, bet viņiem tūlīt pakaļ metās vesels bars žiglu kāju, spēcīgas rokas satvēra un vilka uz istabas pusi. Pirmā gāja Čigāniete, viņai blakus āzis ar koka karoti uz pannas dauzīja ritmu. Čigāniete dzidrā balsī skaļi dziedāja:

"Es nenācu šai vietā

Savu miegu izgulēt.

Nācu ēst, nācu dzert,

Nācu koši padziedāt."

Jautrie ļaudis iebruka istabā. Smaidīdams Žanis gāja viņiem pretī, kaut cita cienasta kā vārītie zirņi viņam nebi­ja. Bet bija prieks, ka viņu, vecu, vientuļu vīru, svētku va­karā atcerējušies ne tikai laupītāji. Bet tad Žaņa seja pār­vērtās. Viņš bija pamanījis pirmītējos Velnu un Nāvi. Tātad veselu bandu savākuši, Vilmai zirgu nozaguši. Kājas saļo­dzījās, un viņš noslīdēja uz ceļgaliem.

- Žēlojiet mani, žēlojiet! - viņš izdvesa. - Nav vairāk naudiņas. Ņemiet gaļu, tauku podu, tikai atstājiet dzīvu!

- Ūja, Žān, ko tu muld? - sieviete garajā mētelī norāva no sejas Dzērves masku. - Kādēļ mums tevi jāgalē nost? Celies tik augš! Ro, te man rads no Amērik, brālēns Jāns, te viņ mazdēls ar sav draugem, viss no Rīgs.

- Bet tie tur? - Žanis piecēlies rādīja uz Nāvi, kas, izkap­ti nometis, abi ar Velnu līda tumšākajā kaktā.

- Tos mēs savāc pa ceļ, - Vilma lietišķi paskaidroja.

- Sitos zagļus, razbainiekus! - Žanis sašutis iesaucās. - Visu manu naudiņu nolaupīja, pašu nokaut gribēja. Sunīti saspārdīja, diezin vai būs dzīvotājs.

Budēļi noņēma maskas, un Žaņa istabā stāvēja dūšīgs vīrs sirmiem matiem, trīs jauni puiši, trīs jaunavas un

Vilmas tante. Ludis un Tedis nemanāmi virzījās uz ār­durvju pusi, bet viens no jaunekļiem pašāvās viņiem garām un durvis noslēdza. Redzēdams, ka neizdosies aizmukt, Tedis panāca priekšā un droši pateica, jā, pirms stundiņas viņi tiešām te bijuši, gribējuši velnu padzīt. Vecais Žanis tīri laipnīgi uzņēmis, ar zemeņu liķieri pacienājis. Laikam viņam kaut kas galviņā sagriezies, ka šitā var apvainot godīgus budēļus.

Dūšīgais vīrs, ne vārda neteicis, piegāja tiem abiem klāt un norāva no sejām maskas, nosvieda zemē cepuri ar tai piestiprinātiem diviem govs ragiem. Vilma, ieskatījusies ciešāk, pārsteigta iekliedzās:

- Vai die', tie tak Ludis un Tedis!

- Kā tad, tie paši, - arī Žanis bija viņus pazinis. - Čus- nakciemā visām centra mājām pagrabus iztīra. Dzirdēju, uz policiju abus esot veduši. Tak laikam palaida vaļā.

- Palaida. Jo pierādījumu nebija, - atcirta Ludis.

- Kur dabūs pierādījumus, ja sen vēderā, - nosmējās Žanis, tad bargā balsī noprasīja:

- Vai manu naudas maku arī aprijāt?

- Nekādu maku neesam ņēmuši, - liedzās Tedis.

- Zēni, izkratiet viņus! - pavēlēja sirmais vīrs, un tūlīt brāļus ielenca jaunekļi, skubinādami:

- Žiglāk, žiglāk, metiet loriņus nost!

Ludis un Tedis gausi izģērbās, līdz stāvēja tikai apakš­veļā. Arī zābakus viņiem lika noaut. Taču neko neizdevās atrast. Kabatās tikai sērkociņi un saņurcītas cigaretes. Piepeši jauneklis, kurš bija tēlojis Āzi, piegāja klāt Tedim un parāva tā apakškreklu ārā no biksēm. Pakšēdams no­krita uz grīdas vecmodīgs pakavveida naudas maks. To tūlīt pacēla Žanis.

- Atdod manu maku! - iebrēcās Tedis. - Noglabāju dzi­ļāk, lai zagļi netiek klāt.

Sirmais vīrs noprasīja, cik naudas bijis makā, un, kad Tedis nezināja atbildēt, šo pašu jautājumu atkārtoja Ža­nim. Žanis teica, sīknaudu neesot skaitījis, bet papīros bijuši divdesmit pieci lati. Maka saturu izbēra uz galda. Līdz ar naudas zīmēm izkrita kvīts, "Ventas Balss" pasū­tījumam uz nākamo gadu. Tur bija skaidri rakstīts Žaņa uzvārds.

- Žēlojiet mani, žēlojiet! - viņš izdvesa. - Nav vairāk nau­diņas. Ņemiet gaļu, tauku podu, tikai atstājiet dzīvu!

- Nu, klāra bilde, - teica Vilmas brālēns. - Tādus pie rokas pieķertus zagļus agrāk Amerikā nolinčoja. Arī tagad tā notiekot.

- Nav ko smērēt rokas, - iebilda viens jauneklis. - Labāk noslīcināt. Akmeni kaklā un upē iekšā.

- Bet ar to bargo salu upei ledus vāks virsū, - noteica Žanis.

Amerikānis domāja, ka vislabāk piesiet pie zirga astes un uzšaut ar pātagu gan zirgam, gan abiem zagļiem. Vilma tam bija pretī, satrakošoties viņas Laucis, vēl kāda nelaime notiks zirdziņam. Viņi sprieda dažādi, tikai visi bija vie­nis prātis, ka uz policiju nav vērts vest. Jāizrēķinās pašiem.

Visu to dzirdot, brāļiem aukstas tirpas gāja pa kauliem. Viņi sarāvās, bet ne tik mazi, lai ielīstu grīdas šķirbā un tur pazustu. Virsdrēbes viņiem joprojām neļāva apģērbt. Tad ierunājās viena jaunava:

- Šī ir miera un mīlestības nakts. Nespriedīsim tiesu šiem nelaimīgajiem, lai kādi nelieši viņi būtu. Atstāsim visu Dieva ziņā.

- Jā, bet viens no viņiem bija Velns. Vai Dievs gribēs viņu tiesāt? - šaubījās amerikānis.

- Saģērbsim par Eņģeli, - ierosināja Čigāniete.

Žanis sēdēja un apjucis vēroja, kā jaunieši no skapja izceļ

viņa nelaiķa sievas balto, garo naktskreklu un uzvelk to Tedim, sameklē platu neilona šalli, kādas bija modē pirms 20 gadiem un apsien ap vidu. Mugurpusē izveidoja lielu pušķi, gaisīgu, gluži kā eņģeļa spārniņus. Ludim uzvilka viņa Nāves ģērbu. Tikai masku uz sejas brāļiem vairs nebi­ja, un izkapti kāds pamanījās noglabāt. Nelīdzēja preto­šanās, viss bars satvēra brāļus un izvilka pagalmā.

- Tagad mēs aizvedīsim viņus labi tālu un pametīsim Dieva ziņā, - smējās amerikānis, kad Vilma atraisīja piesie­to zirgu. Iegrūdis brāļus ragavās, tur žigli iemetās arī pats. Citi vēl minstinājās.

Šai mirklī Laucis no kaut kā sabijās, varbūt no skaļas kņadas aizmugurē. Viņš spēji rāvās uz priekšu. Vilma pa­krita, grožus izlaizdama no rokām. Amerikānis apjuka, atlaida rokas, kas turēja Tedi. Ludis ar savam augumam neparastu spēku izgrūda amerikāni no ragavām. Pajūgs izdrāzās pa vārtiņiem. Grožiem bija pārskrējusi sliece, vel­tīgi Tedis stiepās, cenzdamies tos satvert. Tad viņš, apturēt gribēdams, ieķērās Laucim astē, bet zirgs izbijās vēl vairāk un sāka auļot. Cietas pikas krita ragavās, viena trāpīja Lu­dim pa aci, otra ieskrēja Tedim taisni mutē. No ragavām laukā tikt vairs nebija iespējams. Zirgs, nezin kādēļ, stiepa taisni uz šosejas pusi.

Policistiem Fredim un Andrim bija mazliet garlaicīgi un sala. Izkāpuši no mašīnas, kas stāvēja ceļu krustojumā, viņi sprieda, ka šī dežūra pavisam vienmuļa, bez kādiem notikumiem. Te piepeši viņi pamanīja kādu tumšumu, kas trakā ātrumā tuvojās un nolēma to apturēt. Andris no­stājās šosejas malā ar zizli rokā, bet Fredis iekāpa mašīnā un deva spalgu signālu.

Laucis, to izdzirdis, cirtās pa labi, ragavas sasvērās un divi blāvi augumi iekrita kupenā. Apmetis nelielu likumu, Laucis aizauļoja atpakaļ, kur pamalē bija jaušams mežs.

Abi policisti gāja skatīties, kas no kupenas kārpās laukā. Fredim, ieraugot Tedi, acis iepletās platas, un viņš no­prasīja:

- Kas tu tāds esi? Vai Ziemassvētku eņģelis?