Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

Amilda tagad man liek kompreses uz ģīmja, bet tie zilu­mi vēl negrib nozust. Tādēļ arī pie Tevis netieku. Gaidīšu tevi ciemos Miķeļdienā, vasarā jau Tev nebūs vaļas. Tad paspriedīsim, kā sagaidīt un pavadīt Mārtiņus. Viena žagata jau nēsā ziņu, ka uz to laiku Rubiks tikšot brīvībā un taisnā ceļā braukšot šurp uz Cusnakciemu.

Tavs vecais draugs Miķelis Podiņš

Dižvārpas vadonim Frīdim Cubrakam bija radusies problēma - sabiedriskās domas aptauja rādīja, ka viņa par­tijas reitings slīd ar katru dienu zemāk, gluži kā baromet­ra šautriņa, sliktu laiku rādīdama. Uz sanāksmēm nāca tikai tizli vecīši, kurus vairs neinteresē gaišā nākotne, tikai kāda latiņa pielikums pensijai. Viņš izlēma kopā ar tu­vākajiem domubiedriem meklēt atbalstītājus laukos.

Bet kā lauciniekus iekārdināt? Te nederēja ne banānu saišķis, ne siltas desiņas, ne nolaišanās no gaisa. Vajadzēja kaut ko reālu, rokām taustāmu. Ar naudiņu bija trūcīgi, dārgi izmaksāja kampaņa televīzijā. Cubraks domāja un izdomāja, stājās sakaros ar ķīmisko fabriku Reģions. Sak', jūs man dodiet naudiņu, es reklamēšu jūsu produkciju - visādas indes gan nezālēm, gan žurkām, pelēm, blusām, tarakāniem un siseņiem.

Līgums tika noslēgts. Naudiņa ieslīdēja Čubraka makā, reklamējamo preču paraugi - autiņā. Nu bija jāatrod īstā vieta. Viņš vilka ar pirkstu pa Latvijas karti, meklēdams, kur vairāk ar zaļo krāsu iezīmēto mežu. Tā viņš atrada Cusnakciemu, tālu no lielām pilsētām. Tur cilvēki būs da­biskāki un atsaucīgāki. Piezvanījis uz pagasta namu, viņš darīja zināmu savu nodomu - nākamajā sestdienā noīrēt kultūras nama zāli, lai sauktu kopā savas partijas piekri­tējus un ne tikai tos. Izklāstīšot programmu. Pagastvecis Jukumsons piekrita. Solītā īres maksa noderēs patukšajai pagasta kasei. Par Dižvārpu viņš lielā sajūsmā nebija: jau iepriekšējā Saeimā daudz solīja, bet, kad dabūja dažas de­putātu vietas, visus solījumus aizmirsa, arī to, ka visus bērnus par brīvu autobusos uz skolu vedīs un mātēm par viņu pūlēm lielāku naudu dos.

Piezvanījis uz kultūras namu direktorei Jautrītei, Ju­kumsons izklāstīja jaunumu. Jautrīte teica, nu gan esot traki. Viņa ar šīs dienas pastu saņēmusi no rajona Kultūras centra lielu drukātu afišu un ziņu, ka nākamajā sestdienā Cusnakciemā ieradīsies Jeiskas zvērnīca. Izstādīs ekso­tiskos dzīvniekus. Varēs ar tiem kopā nofotografēties. Mak­sās par telpām un dos 20% no ienākumiem par biļetēm. Afišu pie ziņu dēļa viņa jau piespraudusi.

Jukumsons kļuva domīgs. Kuram atteikt? Čubraks būs nikns, sāks pa avīzēm gānīt, to viņš pieprot. Atteikt Jeiskas zvērnīcai arī nedrīkstēja. Kopš kino vairs nebrauc, ļaudis bija izslāpuši pēc dažādām izpriecām. Pēc neilga pārdomu brīža viņš pateica:

- Eh, lai brauc visi! Diena gara.

Ziņa par eksotisko zvēru izstādi ātri apskrēja mājas. Visi pētīja afišu, kur bija redzams puisēns, kam aptinusies mil­zu čūska. Otram uz pleca sēdēja mazs pērtiķītis. Dižvār- pas plakātam ar smaidīgu tautu meitu ļaudis uzmeta vien­aldzīgu skatienu - tādas taču redzētas simtiem!

Sestdienā no paša rīta ģimenes ar visiem bērniem devās uz kultūras namu. Zvēri vēl neesot atvesti, paskaidroja Jautrīte, tādēļ cilvēki palika ārpusē gaidīt. Kultūras namā no padomju laikiem bija saglabājies baķis sarkanā audu­ma. Iepriekšējā dienā Jautrīte uzdeva krāsotājam Justam izgatavot transparentu, ko uzkārt virs galvenajām durvīm. Lieliem baltiem burtiem tur bija rakstīts: JEISKAS ZVĒR­NĪCAS EKSOTISKO DZĪVNIEKU IZSTĀDE.

Ļaudis ziņkārīgi snaikstīja kaklus uz lielā ceļa pusi, cenzdamies kaut ko saskatīt un saklausīt. Pēkšņi viens iekliedzās:

- Brauc, brauc, mērkaķi brauc!

Bērni no prieka sāka lēkāt un sist plaukstiņas. Pēc īsa brīža šurp vēlās putekļu mākonis, laukumiņā ieslīdēja kādi desmit limuzīni un apstājās. Iestājās klusums. Visi, elpu aizturējuši, vēroja atbraucējus. Ar kuru mašīnu atveda tos zvērus? Vispirms kāpa laukā cienīga izskata kungi un divas dāmas. Divi vienkāršāk ģērbti jauni cilvēki stiepa paprāvu kasti. Tie laikam bija dresētāji, un gaisā uzšalca aplausu vētra.

Čubraks jutās patīkami pārsteigts par tik jūsmīgu sagaidīšanu. Platmali noņēmis, galvu, kam spīdēja plikais viducis, uz abām pusēm klanīdams, viņš spēra drošus so­ļus. Aiz viņa gāja partija. Pat lozungu novietojuši, gluži kā tolaik, kad biju citas, daudz varenākas partijas sekretārs, Čubraks nodomāja.

Cilvēki vīlušies noskatījās viņiem pakaļ. Mazs puisītis ieraudājās:

- Mamm, kur tie mērkaķi un lielā čūska? Vai tā pati līdīs šurp? Man bail.

- Būs, būs, tikai vēlāk, - Jautrīte mierināja. Viņa, pa­vadījusi dižvārpiešus, bija atgriezusies pie savējiem. - Ne­baidies! Zvērus atvedīs krātiņos. Bet tagad nāciet visi zālē! Te par brīvu dalīs lauciniekiem vajadzīgas mantas.

- Kad par velti dod, tad tikai jāņem ciet, - noteica Vēj­zaķis. Viss ļaužu bars viņam sekoja.

Zālē pie durvīm uz gara galda bija sarindotas baltas plastmasas pudelītes ar košām etiķetēm. Uz tām lieliem burtiem rakstīts Reglon, kas ar sīkajiem, neviens nebur- toja. Aiz galda stāvošās laipnās dāmas katram sniedza pa pudelītei, kas manīgāks, dabūja pat divas. Krēslus čīksti­nādami, visi apsēdās un gaidīja, kas tālāk notiks. Pirmās divas rindas bija aizņēmuši dižvārpieši.

Pagaidījis, kamēr zālē norimst kņada, Čubraks piecēlās un devās uz tribīni. Viņa balss skanēja dedzīgi. Visas par­tijas, izņemot mūsējo, ved Latvijas zemniecību pazušanā un iznīcībā. Tikai Dižvārpa aizstāvēs zemnieku un pārējo lauku iedzīvotāju intereses. Neiztirgosim mūsu sentēvu ze­mi svešiniekiem! Lai mantinieku mantinieki, kas sagrā­buši zemi un tagad nezāles audzē, maksā desmitkārtīgu nodokli! Zeme jāattīra no nezālēm un visādas nešķīstības. Tādēļ viņš atvedis Reglon produkciju. Lai katrs izlasa lie­tošanas pamācību un rīkojas! Kad zeme būs attīrīta, mums vairs ķīmiju nevajadzēs. Audzēsim ekoloģiskus dārzeņus, labību, šitaku un austeru sēnes. Viņa partija atbalstīs arī sīkos zemniekus, kam viena un divas gotiņas, pāris suķīšu kūtī, dos subsīdijas.

Piepeši Čubraka nopietnos vārdus pāršalca smiekli. Viņš apklusa pusvārdā.

Bija piebraucis furgons ar Jeiskas zvēriem. Pa sētas dur­vīm spēcīgi jaunekļi stiepa iekšā krātiņus ar dzīvniekiem, novietoja tos uz skatuves. Mazais pērtiķītis Dudū izspru­ka no sava krātiņa, izlīda caur aizkaru spraugu, sāka lēkāt un vaibstīties uz rampas, saceldams zālē lielu jautrību. Tad viņš nolēca uz grīdas un metās skriešus. Tā kā tuvumā koku nebija, pērtiķītis rāpās augšā pa pirmo augstāko priekšmetu, un tas bija Frīdis Čubraks. Ieķērās bikšu starā un nākamajā mirklī jau sēdēja uz pleca. Mazā, ap kaklu apsietā ķēdīte nožvadzēja vien. Aplausiem skanot, nozib- snīja spoža gaisma, kāds šo skatu bija nofotografējis. Veltīgi Čubraks rāva pērtiķīti nost, tas iekrampējās vēl ciešāk. Tad Čubraks nolēca no tribīnes un skrēja laukā, un aiz viņa visa partija. Apkārt dārdēja smiekli un aplausi.

Tikai pie pašām ārdurvīm dzīvnieku uzraugam izdevās panākt Čubraku un paņemt no viņa Dudū. Ticis beidzot laukā, Čubraks pacēla skatienu augšup un izlasīja baltos burtus uz sarkanā audekla.

Čusnaku muižas pils jau otro gadu stāvēja tukša, jo aug­stie kungi Rīgā bija nosprieduši, ka neatmaksājas zem­nieku bērnus izglītot, un nolikvidēja lauksaimniecības sko­lu, kas ilgus gadus bija pilī darbojusies. Čusnakciema miegaino klusumu vairs netraucēja jauniešu skaļās bal­sis. Tomēr taciņas cauri muižas parkam neaizauga, jo ļau­dīm te bija taisnākais ceļš uz centru. Tur bija pagastnams, pāris bodes un Kultūras nams, tautā saukts par Šķūni.