Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

Grāfu pāris bija ļoti apmierināts ar laipno sagaidīšanu un uzņemšanu. Vakarā grāfs vedināja savu gaspažu pa­staigāties pa parku, paklausīties, kā dīķmalā dzied putniņi, kas patiesībā esot mazas vardītes, un pats galvenais - viņš tai parādīšot dzīvu bebru!

Mēness slēpās aiz tumšiem mākoņiem, tikai rāmais ūdens spogulis spīdēja. Piepeši atskanēja skaļš: plunkš, plunkš, kaut kas vēl melnāks par vakara tumsu izslīdēja no dīķa un nozuda krūmājā. Laulātie draugi stāvēja kā sa­stinguši un gaidīja, taču viss bija noklusis. Kaut nebija izdevies bebru savām acīm saskatīt tā pa īstam, taču dzir­dējuši to bija, un pagaidām ar to bija jāsamierinās. Nestei­dzīgā solī viņi devās atpakaļ uz pili. Taciņa veda garām kapiņiem un piepeši kundze šausmās iekliedzās - kur pirmīt bija manījusi tikai pelēkas, iezaļganas sūnu apau­gušas kopiņas, plīvoja kaut kas balts, tas kustējās, nāca tuvāk… un nākamajā mirklī grāfs tikko paguva satvert kundzes ļengano augumu. Viņa bija zaudējusi samaņu. Saukdams palīgus, grāfs tenterēja ar savu smago nešļavu uz pili. Kā no zemes izlīduši uzradās divi jaunekļi, kas vi­ņam palīdzēja, tikai tie ne vārda nesaprata vāciski, bet grāfs uztraukumā latvju mēli bija pazaudējis. Par laimi, pilī bija Jautrīte, kas tālāk parūpējās par kundzi.

Otrā rītā grāfs devās projām. Viņa kundze teikusi, ka tādā vietā, kur sentēvu gari spokojas, viņa savu kāju vairs nesperšot. Uz to lai viņas vīrs necerot.

Kad Jukumsons rāja brāļus, ka tie visas lielās cerības izpostījuši, viņi taisnojās, ka nejūtoties vainīgi. Visu izda­rījuši, kā šis licis - pusķieģeļus dīķī iemetuši, vecu filca zābaku izpeldinājuši un krastā izvilkuši. Vai viņi tiešām nedrīkstēja apsēsties pie baronu kapiem un godīgi nopel­nīto pusstopu iztukšot? Kāpēc plivinājušies baltos krek­los? Tāpēc, ka garas stundas zem krūmiem stāvot un grā­fus gaidot, zem biezām jakām bija pārkarsuši. Kad grāfs sācis bļaut, atkal rāvuši mugurā un metušies šim palīgā.

Jukumsonam vairs nebija, ko teikt, atlika vienīgi gari nopūsties.

Pašā vasaras sākumā, kad saldi smaržoja ceriņi, pāri Cusnakciemam kā balts, pūkains mākonītis pārslīdēja jaunā, priecīgā ziņa: grāfs fon Hāzenfūss ar visu famīliju brauks Jāņus svinēt uz savu senču dzimteni. Nu bija jā­sagatavo augsto viesu saņemšana Eiropas līmenī.

Jukumsona norīkotie ļaudis čakli rosījās parkā. Vīri cirta, raka, kokiem izzāģēja sausos zarus, jaunas puķu dobes sataisīja. Sievas puķītes iestādīja un katru dienu laistīja. Jautrītei bija jārūpējas par Jāņu nakts kulturālu pavadīšanu. Nevarēja tikai alu tempt un kā āži blēt katrs savā balsī. Jautrīte izdiņģēja no pagasta kases latiņus, lai varētu slaveno dziedoni Tālrītu Benķi izrakstīt. Pašlaik pēc garām koncerttūrēm pa svešām zemēm šis atpūtās dzimtajā Rīgā. Kā zināms, māksliniekiem naudas maciņi paplāni, labprāt piepelnīsies. Kūkums atvēlēja vezumu sausas malkas ugunskuram un dažus sveķainus celmus, tikai pašiem tie bija no zemes ārā jādabū. Tedis un Ludis par pusstopu tiem saknes atcirta, ar bomīšiem izcēla, un visi bija apmierināti.

Jautrīte iecerēja teatralizētu uzvedumu: "Jāņi zem Čus­naku dižajiem ozoliem". Visiem, kas dziedās un dancos, vajadzēja tautiskos tērpus. Taču ar tiem, kas Kultūras na­ma krājumos, nepietika. Puisiešiem vienkāršāk - tie varē­ja uzvilkt pelēkas bikses, baltu kreklu, ap kaklu apsiet prievīti. Meitieši steigā šuva garus, strīpainus brunčus. Kam vaļas pētīt, cik tie etnogrāfiski pareizi, ka tikai strīpas košas.

Tika domāts ne tikai par garīgo iepriecinājumu. Katrai zemnieku sētai bija jādod pa pusmaisam miežu, lai Žvin­guļu Ermanis varētu izbrūvēt alu. Jukumsonu Marta sa­stādīja sarakstu, kurām saimniecēm jāsien sieri, kam jācep plātsmaizes, sklandu un speķa rauši. Par puķēm un vai­nagiem rūpēsies jaunās meitas.

Vienu dienu Jautrīte vaicāja Jukumsonam, vai šis ievē­rojis, cik ļoti ciema izskatu bojā suņu būdas? No dēļu ga­liem sanaglotas, pelēkas, neglītas. Tādas nekur Eiropā nav redzamas. Ja gribam, lai viss būtu Eiropas līmenī, arī par suņu būdām jāparūpējas. Ko grāfs par mums domās, tādas ieraudzījis?

- Jā, varbūt tev taisnība, - pagastvecis pakasīja aiz auss. Arī viņš sava Rekša būdu bija uztaisījis no lielas kastes. - Bet kā ļaudis pierunāt jaunas būdas taisīt? Aizbildināsies ar materiālu un laika trūkumu.

- Izsludini konkursu! Par labāko un skaistāko suņa bū­du pasoli prēmiju. Tās dēļ visi pūlēsies. Soli simts latus.

- Vai tev prāts! Tādu naudu izgrūst! Pagasta kasē liekas naudas tak nav. Skolas direktors čīkst pēc datora, es tā puslīdz apsolīju izlīdzēt.

- Skolas var mazliet pagaidīt. Tagad bērni vasaras brīv­laikā. Ja mācēsim grāfu pēc visiem Eiropas standartiem uzņemt, viņš neatteiks ziedot apaļu summiņu skolas vaja­dzībām, - Jautrīte noteica, un Jukumsons viņai beidzot piekrita.

Tiklīdz pie ziņu dēļa parādījās afiša ar konkursa notei­kumiem un solītās prēmijas lielumu, Cusnakciemā sākās īsta rosība. Gaterim bija tik daudz ēvelētu un spundētu dēļu pasūtījumu, ka tikko spēja tos izpildīt. Pie vienģimeņu mājām drīz izauga miniatūras pilis, cita ar tornīti, cita ar balkoniņu. Veikalā izpirka visas krāsu bundžas. Tikai daudzdzīvokļu māju iemītnieki, kuriem nebija lemts šajā konkursā piedalīties, pukstēja par nodokļu maksātāju nau­das izšķērdēšanu.

Kad komisija apstaigāja visas jaunceltās būdas, tā atzi­na, ka vislabākā, Eiropas līmenim atbilstošākā izdevusies Vējzaķu Fricim. Viņš ne tikai divus lodziņus ar zili krā­sotiem slēģiem ielicis, bet grīdu izklājis ar baltu porolonu. Tādā nedzīvo blusas. Vējzaķis priecīgs bāza kabatā simts latus un teicās no opozīcijas pāriet uz pozīciju. Bet vakarā Friča sieva Lūcija ievēroja, ka Rembo negrib līst jaunajā būdā. Kad viņa tur suni ar varu ievilka, tas piepeši uzbru­ka paklājiņam, nikni ņurdēdams, plēsa un purināja to. Lūcija baltos gabaliņus salasīja, izslaucīja, sabēra atkri­tumu kastē, tad aizgāja uz šķūnīti un atnesa klēpīti salmu, ko bija taupījusi sivēnam. Kad tos sabāza būdā, suns pa- luncināja asti un likās guļus.

Paskatījusies uz ceļa pusi, Lūcija ieraudzīja, ka ļaužu pūlīši plūst uz parku un attapās, ka Jāņu vakars jau klāt. Netālu no pils bija iekārtots laukumiņš mašīnām, un poli­cists Andris modri vēroja, lai ļaudis savus braucamos atstāj tur. Grozus ar labumiem, ko likt uz garā galda, sievas stiepa rokās, vīri ripināja alus muciņas. Parka viducī, kur paredzēta vieta ugunskuram, bija sakrauts sausās malkas strēķis, nolikti sveķainie celmi. Arī dziedonis jau bija at- vizināts un pacienāts, lai netrūktu spēka, kad īstajā brīdī jālaiž vaļā sava balss.

Piepeši no lielā ceļa puses atskanēja neparasta rīboņa, parādījās divu zirgu vilkta liela droška. Meždangu Žanis turēja grožus. Andris metās pretī saukdams, ka te nedrīkst

Kad komisija apstaigāja visas jaunceltās būdas, tā atzina, ka vislabākā, Eiropas līmenim atbilstošākā izdevusies Vēj zaķu Fricim. apstāties, šī vieta tikai autiņiem paredzēta. Beigās žēlīgi atļāva pajūgu novietot pašā parka maliņā.

Saule vēl nebija noslīdējusi aiz meža galiem, kad parkam tuvojās divi tumši automobiļi ar ārzemju numuriem. An­dris pakalpīgi rādīja, kur tos piebraukt. Jukumsons palē­cās, it kā papēdī nagla iedūrusies un sauca pēc Jautrītes. Grāfs bija klāt! No mašīnām, savā starpā vāciski buldurē­dami, kāpa laukā dažāda vecuma cilvēki, dāmas, kungi, pat divas jaunas freilenītes. Dāmām bija rokās puķu pušķi.