Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

Benķis jau pleta vaļā muti, lai sāktu apsveicināšanas dziesmu, bet Jautrīte viņam uzšņāca: "Pagaidiet! Vai neredzat, uz kapu pusi šie virzās!" Nezinādams, kad īsti jādzied, Benķis klusēja, bet lai balss saites neiekaistu, salē­ja rīklē vēl pāris kausus alus. Jautrīte teciņiem metās pie Jukumsona grāfa teikto tulkot. Grāfs tikai paspieda Ju- kumsonam roku un kopā ar pavadoņiem cierēja pa taciņu cauri parkam. Bija vēl gaišs, un gaspaža no spokiem nebaidījās. Piepeši visi ieraudzīja, ka grāfam piesteidzas vecais Žanis, abi ilgi un sirsnīgi krata viens otram rokas. Jukumsons atcerējās grāfa pērnruden teikto par medību pili un mežsarga puiku. Laikam bijis šis pats Žanis. Lai vecītim tiek prieks grāfa kungu apsveicināt. Bet ko viņš grāfam saka un tas, kā piekrizdams, loka galvu? Ak, vecais muļķi, tu domā, grāfs tavu murmulēšanu sapratis?

Pēc brīža vāciešu bars, senču dvēseles pieminējuši, pu­ķes nolikuši, nāca atpakaļ. Dziedonis sāka: "Par gadskārtu Jānīt's nāca"… un viņam piebalsoja vietējais, tautiski ģērbtais koris. Vācieši uzmanīgi klausījās, bet tad atskanē­ja gara, žēlabaina skaņa, gaudoja kāds suns. Jautrīte no­bālēja, taču centās nezaudēt savaldību, uzplāja sejai vismīlīgāko smaidu un steidzās pie grāfa, lai aicinātu pie klātajiem galdiem. Grāfs papurināja galvu un teica lat­viski: - Paldēs, paldēs! Aber te draugs Žan. Mēs brauks pie vin.

To pasacījis, viņš pagriezās un devās uz mašīnu pusi. Nu nobālēja Jukumsons:

- Jautrīt, - viņš izdvesa drebošā balsī. - Saki viņam, ka uz Meždangām nevar tikt, tur nav ceļa.

- Nav ceļš? - grāfs brīnījās. - Kā tu atbrauc, Žan?

-Ar zirgiem. Aizvedīšu visu tavu famīliju, droškā vietas

pietiks. Veltīgi lūdzu pagastam ceļu salabot. Tikai dažas kravas grants vajadzēja, ko bedrēs iebērt, ar greideri iz­braukt. Tas būtu izmaksājis ne vairāk kā simts latus. Pa­gasta kasē tādas naudas neesot. Konkurss jārīko, prēmi­ja jāpiešķir… Paskaties sāņus, vai redzi ar ko atbraucu pretī? Tur, aiz tā krūmiņa parka malā! - pietvīkusi sarkana kā biete, Jautrīte tulkoja Žaņa vārdus, ne jau visus, tikai, viņasprāt, svarīgāko. Viņa nepabeidza teikumu, kad grāfa skatiens pāri mašīnu jumtiem slīdēja uz parka stūri, kur piesieti dižājās abi zirgi.

- Aber tā tokš mana tēva droška! - grāfs iesaucās tik skaidrā latviešu valodā, ka Jautrītei aukstas skudriņas pārskrēja mugurai, bet Jukumsons sagrozījās tā, it kā miljons blusu būtu kreklā salēkušas.

- Kā redzi, Kurt. Daudzus gadus stāvēja ratnīcā aiz vi­sādām grabažām. Tikai zirgs man viens pats. Otru aiz­ņēmos no kaimiņienes Vilmas. Vai vēl atminies to skuķi? Aicini savu famīliju šurp! Es redzu, vārdnīca, ko lūdzi aiz­sūtīt, tev derējusi, valodas zināšanas esi atsvaidzinājis. Par autiņiem neraizējies, lai stāv tepat. Mums ziķerīgs poli­cists, nosargās.

Žanis palīdzēja vāciešiem somas aiznest līdz droškai. Grāfs iespieda Andrim saujā naudas zīmi un šis apgalvo­ja, ne skrūvītes mašīnām nenokritīs, novēlēja lustīgu līgo­šanu Meždangās.

Jukumsons un Jautrīte vilkās atpakaļ pie saviem līgo­tājiem, kuri rāva vaļā vienu dziesmu pēc otras, pa starpām uzkozdami un iedzerdami. Vējzaķis pusi prēmijas bija at­stājis vienā un pusi - otrā veikalā. Viņš bija tālredzīgs cil­vēks, zināja, nāks kādreiz atkal vēlēšanas.

Tikai pa brīžam žēli iegaudojās kāds suns. Satumsa, bet suņi negribēja līst jaunajās, pēc krāsas asi smakojošās bū­dās. Vienīgi Rembo apmierināts snauda, kaut viņa būda vairs nebija Eiropas līmenī.

Bija jauks pavasara sestdienas rīts. Smaržoja plauksto­šie koki, virs zaļām cintiņām lirināja cīruļi. Abiem brāļiem Tedim un Ludim bija pacilāts garastāvoklis, kad viņi, rokas ratiņus stumdami, naskā solī kājoja uz tuvējā mežiņa pusi. Cusnakciemā tikko bija noslēdzies spodrības mēnesis, ļautiņi bija čakli posuši savus mājokļus un visu nederīgo veduši uz izgāztuvi. Bet, ko viens sviež prom, tas otram derīga manta. Brāļus visvairāk interesēja pudeles. To vākšana diez ko daudz neienesa, taču smēķiem un kādai lāsei grādīgā sanāca.

Nolikuši ratiņus, viņi staigāja šurpu turpu, kur vien ma­nīja drazu kaudzēs kādu pudeli paspīdam. Ieplīsušās pa­svieda sānis, veselās bāza maisā. Piepeši Tedis, pagājies tuvāk, iesaucās:

- Ludi, nāc šurp! Ko es ieraudzīju!

Zemē spīdēja kaut kas balts. Tas bija klozetpods ar visu vāku, un blakus, uz mutes apgāzta, gulēja liela, melna ču­guna vanna. Brāļi pieķērās tai klāt, atgāza atpakaļ. Vannas baltā iekšpuse nedaudz apdzeltējusi, bet nevienas sprau­gas nemanīja. Caurums, pa kuru ūdenim notecēt, bija pa­matīgi aizblīvēts ar cementu.

- Taisni kā priekš mums! - Tedis priecīgs iesaucās.

- Mūsu būdā tak kanalizācijas nav. Ko iesāktu ar vannu, kam caurums apakšā? Tikai pēc vella smaga. Parunāšu ar Brūni. Viņa fāčukam traktors, tas aizvilks. Podu gan sa­vāksim tūlīt.

- Ko ar to iesāksim? - Ludis brīnījās. - Neliksim tak sirsniņmājā uz brilles. Pārāk augstu būs jākāpj.

- Sitīsim gaisā. Tu tak zini, Dīriķu Rūdis jahtu taisa, tā būšot glauna, ar visām labierīcībām. Laidīšot lejā pa Čusnaku upīti līdz lieliem ūdeņiem. Uz galvošanu, viņš podu atpirks.

- Tas gan forši! Rūdim pods, mums vanna, ir gan šorīt cūcene! Pudeļu arī krietns lērums, - Ludis bija sajūs­mā. - Kaut biežāk tādi spodrības mēneši būtu!

Brāļi pilnos maisus iekrāva ratiņos, balto podu uzlika pašā virsū un ceļoja atpakaļ. Saulīte bija pakāpusies kriet­ni augstāk, spīdēja silti un mīlīgi. Pa Čusnakciema galveno ielu, kas patiesībā bija vienīgā, tekalēja ļaudis. Veikalā "Čusnaks" bija atvests svaigs alus, un visus pārņēma tra­kas slāpes. Uz sola pretī veikalam apsēdās daži vīri, lai lēniņām, ar baudu izsūktu savu pudelīti.

Cienīgā gaitā staigāja policists Andris un modri vēroja, lai valdītu kārtība. Kad tuvojās abi brāļi, viņš tiem uz­sauca:

- Eu, bračkas, kas jums tajā vezumā? Kurai tantiņai pieliekamo kambari esat aptīrījuši?

- Nekur un neko neesam zaguši! - brāļi nikni atcirta.

- Sabiedrībai derīgu darbu darām. Mežmalu no pudelēm un nederīgiem hlamiem atbrīvojām.

Andris pienāca klāt, parāva vaļā maisu. Redzēdams vienīgi pudeles, noteica: - Staigājiet vien tālāk. Patiesībā jums prēmija no pagastveča par labu darbu pienākas.

Izdzirdis pieminam vārdu "pagastvecis", no soliņa pie­trūkās Vējzaķu Fricis un indīgi nošņāca:

- Prēmiju šis dos! Gaidi ar maisu! Kaltētu utes ādu no šā neizplēsīsi. Būtu mani ievēlējuši… Vai šito podu arī at­radāt? - viņa acis pielipa baltajam vākam.

- Jā. Tur ir arī vanna, to mēs savāksim vēlāk. Mums tā ļoti vajadzīga. - Ludis bikli iečiepstējās. Viņam bija bail, ka Vējzaķis vannu var iekārot. Podu viņš bija izcēlis no ra­tiņiem un nolicis zemē.

- Pods un vanna. Kur tāds bagātnieks gadījies, kas la­bas mantas met laukā? - Vējzaķis brīnījās.

- To izdarīja Jukumsons, - Lejasmeijeru Liene, kā parasti, visu zināja. Uz bodi iepirkties nākdama, viņa bija piestājusi paskatīties un paklausīties, kas te notiek. - Viņ­dien pašā rīta agrumā aizveda. Autiņam bija piekabe pa­kaļā. Es pa logu redzēju.

Vējzaķis brīdi stāvēja, kaut ko intensīvi domādams, tad ieblieza sev pa pieri un iesaucās:

- Beidzot man viss klārs. Pagājušā nedēļā pie viņa mājas bija smagā mašīna. Divi vīri izcēla milzīgu kasti un elsdami, pūzdami stiepa iekšā. Mīlīši, viņš ir nopircis bur- buļvannu! Un jaunu podu. Tādu, kam kompjūters klāt. Kad celsies, saņems izdruku, kur viss, kā uz delnas - mie­sas svars pirms un pēc sēdēšanas, visas analīzes ar', ne­būs vairs pašam pudelīte uz laboratoriju jānes, kad pūslis apsāpas. Vai šim naudas trūkst? Tas grāfs kā slaucama govs. Kas zin, cik no tās pils jumta naudiņas ieslīdēja Ju­kumsona kabatā? Gan es tevi no tā troņa gāzīšu, - viņš nikni ar kāju iespēra baltajam podam pa sāniem.