Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

- Kam tā pieder? - viņš bargi noprasīja, somu augstu pacēlis. Atteicu, ka mana.

- Miķel, Miķel, vai tavos gados pieklājas tik dumjus jo­kus taisīt? - Andris pašūpoja galvu, tad izcēla no manas somas kārbiņu, visu acu priekšā to attaisīja. Tur tikšķēja modinātājpulkstenītis. Biju to nopircis Amildai kā dāvanu, viņa aizvien pukojās, ka bez modinātāja rītos grūti uzcel­ties. Man pulkstenītis ļoti iepatikās un cerēju, ka arī Amil­dai būs prieks par vistiņu, kura ik sekundi pieliec galviņu līdz zemei, teikdama skaļu: "Kluk, kluk, kluk…" diviem dzelteniem cālīšiem, kuri uzknābā graudiņus.

Tikai ar grūtībām, ņemot palīgā visu daiļrunību, man izdevās Andri pārliecināt, ka neesmu vainīgs, ka tā tīrā sagadīšanās. Pats man pirmīt neļāva no pilsētas vestos ie­pirkumus paņemt. Arī pa telefonu zvanīt nevarēju, patie­šām, kā tas iespējams, jo atrados zālē? Viņš beigās somu atdeva, atļāva ieiet pēc tortes, taču man bija aizdomas, ka nav noticējis. Viņš paskatījās manī tādām acīm, it kā es būtu no kapsētas kādu krustu nozadzis.

Galīgi sašļucis, vilkos prom. Vai tie jaunie partijnieki organizējās un dibinājās, vai arī sapulce galīgi izputēja, es vairs netīkoju uzzināt. Lai tie politiķi liek viens otram spri­dzekļus, ja viņiem tā patīk, tikai lai neiepiņķerē nevainīgu cilvēku. Piepeši dzirdēju saucienu: - Miķel, kur tu? Ap­stājies! Pagaidi!

Tas bija Fricis Vējzaķis, kas sēdēja uz soliņa iepretī vei­kalam ar atkorķētu pusstopu rokā. Nometos viņam blakus.

- Miķel, Miķel, vai tavos gados pieklājas tik dumjus jokus

taisīt? - Andris pašūpoja galvu.

Nudien, viena šļuka derētu. Fricis teica - šitās kreņķes jānoskalo. Kādas tad viņam kreņķes? Fricis pacēla pudeli pie lūpām, norija krietnu guldzienu. Man nepiedāvāja. Tikai pateica, ka esot uz mani nikns, ka bail. Es viņa labo ieceri izgāzis.

- Vai tev nav kaut kas galvā sagriezies? - arī man sanāca dusmas.

- Kas tev lika to tikšķētāju pagastmājā nobāzt? - Fricis man uzbļāva. - Es gribēju, lai viņi to spridzekli stundām ilgi meklē, visus kaktus izčamda. Varbūt pat sapierus iz­sauktu. Bet pa to laiku būtu tumsa klāt un Rieciens prom. Varbūt tikai pašās beigās kāds iedomātos iebāzt roku podā un parakņāties zem gumijkoka saknēm. Pusi dienas notē­rēju, kamēr no veca elektromotora uzmeistaroju kaut ko tādu, kas izskatījās pēc "elles mašīnas". Ludim par zvanī­šanu pusstopu izmaksāju. Un tas viss - kaķim zem astes. Tava tikšķētāja dēļ. Ptū! - viņš sulīgi nospļāvās.

Pa slapjo, žļarkstošo sniegu bridu uz Seskiem pie Friča. Viņš reiz solīja aizdot savu "pusvārnu". Bija pēdējais laiks malku nākamai ziemai sagādāt, cik vairs tālu pavasaris. Bridu un pie sevis pukojos, cik slikti ceļi mūsu Cusnak- ciemā, ar dubļiem jānojaucas līdz ceļgaliem. Seskiem tuvo­joties, nāsīs iecirtās sīva deguma smaka. Drīz redzēju aiz krūmiem paceļamies tumši zilus dūmus. Diezin ko šis tur svilina? Gāju tuvāk.

Fricis bija pielaidis uguni žagaru čupai un, lai labāk degtu, laikam kādu vecas riepas gabalu iesviedis. Bet kādēļ viņa Klāra mīdās turpat blakus un spiedz tādā kā aizkau­ta sivēna balsī? Gāju tuvāk, padevu labdienu. Blakus žagaru čupai bija pusjaukta baļķēnu grēda. Fricis vienu baļķēnu, kam gals bija aptēsts smails kā zīmulis, turēja virs uguns. Gals metās aizvien melnāks. Man tūlīt bija skaidrs: viņš gatavo stabus.

- Miķel, kaimiņ, iegriez manam vecim smadzenes vietā! - mani ieraudzījusi, Klāra iebļāvās vēl skaļāk. - Sitos labos kokus tas dullais iznieko. Dēls pilsētā tiem pircēju sarunājis.

- Vecen, apklusti un vācies mājā! - Fricis šai uzkliedza. - Tev putra uz plīts palika. Nejaucies vīra darīšanās!

Klāra nošņācās kā aizkaitināta čūska, nospļāvās un tomēr aizvilkās prom. Fricis teica, diezgan šis strādājis, varot drusku atpūsties. Apsēdāmies uz baļķēnu grēdas, aizpīpējām. Noprasīju: kādēļ tāds skandāls? Kāpēc Klārai nepatīk, ka viņš stabus taisa?

- Dumjš sievišķis. Neapjēdz, ka vajag gruntīgu aploku.

- Kam to taisīsi - aitām, teļiem vai dižlopiem? - es pa­vaicāju.

- Ar tādiem štruntiem vairs nekrāmēšos! - Fricis lepni atcirta. - Par pienu un gaļu kapeikas, pardon, santīmus, vien maksā. Man būs sava niša, kā tagad saka, varens pasākums. Laidīšu aplokā putniņus.

- Putniņus? - es pabrīnījos. - Te, meža viducī? Vanagi visus cāļus no tā aploka izlasīs laukā.

- Nu nē, mani putniņi tos vanagus pašus noknābs, ar kājām nospārdīs, - Fricis iesaucās lielīgā balsī.

- Tad jau laikam tev būs strausi, - es pasmējos.

- Ir gan tev, Miķel, gaiša galva. Patiešām strausi! Jau pasūtīju trīs cāļus. Visu ietaupīto pensiju atdevu. Vajadzētu vēl dažus cāļus, tak nevaru to Klārai iestāstīt. Es teicu, lai divas govis dod uzpircējam, mums pietiks ar vienu pašu. Pienam nekādas cenas nav. Bet strausi… Katra ola sver pa pusotra līdz diviem kilogramiem. Kāds pēc tām būs pieprasījums!

- Bet strausenes tak nedēj katru dienu, - es iebildu.

- Pietiks ar tām 70 gadā, tāda esot vidējā dējība. Būs gan strausēnu perināšanai, gan pārdošanai. Tie putniņi tik lēti uzturami. Ar zālīti vien. Pavasarī ielaid aplokā un rudenī dzīvi cepeši nāks laukā. Nu, varbūt maišeli graudu vajadzēs pabārstīt. Tas putns izaug līdz simts kilogramiem. Parēķini, lai tādā svarā suķi nobarotu, cik tur vajag grūst kartupeļu, miltu, vājpiena! Bet par cūkas gaļu tīro smiekla naudu var dabūt, kad trīs dienas esi tirgū nonīcis. Bet strausa gaļa maksājot 15 latus kilogramā un es tev varu galvot, tie mūsu jaunbagātnieki izķers kaudamies. Pašiem glaunākajiem restorāniem varēšu piegādāt. Un tas vēl nav viss. Spalvas var plūkt divas reizes gadā no dzīviem, nav tāpēc jākauj nost. Un tad tās skriešanās sacīkstes! Es te­levizorā redzēju, kā ārzemēs jātnieks sēž uz strausa un šis auļo. Ātrums 60 kilometri stundā, tikpat kā manam veca­jam zapiņam. Ierīkošu kaut ko līdzīgu hipodromam. Pil­sētnieki brauks ar strausiem jādelēt un manā makā ripos latiņi, - to visu norunājis, Fricis aizkūpināja apdzisušo ci­gareti, es darīju tāpat. Brīdi sēdējām klusēdami, tad pado­mājis noprasīju:

- Kā tie pilsētnieki tiks šurp? Es ar kājām knapi atkūlos. Kāds tas ceļš uz Seskiem\

- Viss būs pa pirmo! - Fricis bija pārliecināts. - Dabūšu naudīgus sponsorus. Tu redzēsi, nākamgad te būs līdzena šoseja.

- Tava ideja ir laba, it sevišķi, kamēr vēl tās šosejas nav, strauss noderētu par pārvietošanās līdzekli. Bet kā tu viņu apturēsi? Ja šis tikai skries un skries? Ja tu ieskriesi ne tikai Eiropā, bet izdrāzīsies tai cauri līdz Āfrikai?

Fricis pakasīja pakausi. Nē, to viņš neesot izdomājis. Varbūt uztaisīšot iemauktus, piesiešot pavadu. Nāks laiks, nāks padoms. Viņš arī man iesakot nekrāmēties ar govīm, bet likties uz strausiem.

- Jā, jā, - es tūlīt skaļi piekritu. - Pārvērtīsim mūsu Cus­nakciemu par strausu audzēšanas reģionu. Un vēlāk arī visu Latviju. Eksportēsim strausu gaļu, olas un spalvas uz austrumu un rietumu tirgiem.

Spiedām viens otram roku un šķīrāmies. Tikai pusceļā uz mājām atcerējos zāģi, es tak aizmirsu Fricim to pa­prasīt. Atpakaļ griezties negribējās. Gāju un gudroju, ar kādiem vārdiem savu Amildu pārliecināt, lai šī pārdod govis un nopērk strausa cāļus. Pazīdams Amildas šerpo dabu, šaubījos, vai tas izdosies. Tad apstājos un iesitu sev pa pieri. Laba doma iešāvās prātā. Kādēļ man jāķēmojas Fricim pakaļ? Lai viņš audzē tos strausus, es iegādāšos pārīti ķenguru. Amildai ir brālēns Austrālijā, viņš palīdzēs tos sagādāt. Ķenguri pārvietojas tikpat ātri kā strausi. Iesēdīšos somā un - hop, hop, - jau būšu pilsētā. Nekādus ceļus nevajadzēs. Par labu samaksu arī citus pavizināšu.