Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

- Viņiem tādu dižu mežu nemaz nav, - es iebildu.

- Nu, jā. Bet viņiem ir ābeļdārzi. Mums arī, bet ko mēs ar saviem āboliem darām? Bišķīt zaptēs savāra, bet lielais vairums, ko lopiem neizbaro, aiziet postā. Zemgalieši savus ābolus savāca jau pērnajā rudenī un nodeva rūpnīcai, kas vīniņus taisa. Tiesa, naudu nedabūja, tāpat kā mēs. Jau pavasarī par to bija avīzē rakstīts, ka šie saņēmuši visādus viņķeļus baigos kvantumos. Izdevīgs barters, es tev teikšu. Taisni dūša aptecējās, kad to izlasīju. Zacenes mums vi­sādas, zini, kad tā uzņem uz krūts, tas gliemezītis iet uz leju ņurdēdams. Mēs jau pavasarī šad un tad pie vecās Natālijas piešancējām, ābelītes apkopām. Tā naivā večiņa cer uz latiņiem, bet mans deguns smalkāk saož, būs atkal viņķelīši. Ja savas zacenes pietrūks, dabūsim vēl, viss Cus- nakciems ar tām bundžām pilns.

- Hm, - es pakasīju aiz auss. - Tā iecere jums laba. Bet kāda garantija, ka šogad arī par āboliem vīniņus dos? Ja nu atved veselu cisternu etiķa? To arī no āboliem taisa.

Brāļi saskatījās un noplātīja mutes kā sausumā izmes­tas zivis, neviens vārds pār viņu lūpām vairs nenāca.

»

Tas debesu tētiņš, kas katru dienu izgāza melnus lietus padebešus pāri mūsu galvām, galīgi izmaitāja manu ģi­menes dzīvi. Amilda bez apstājas grauza mani niknāk nekā Kolorādo vabole kartupeļu lakstus, - kam neuzsācis siena pļauju pirms Jāņiem, kad vēl spīdēja saulīte! Lopiņi ziemā bez ēdmaņas palikšot. Es turējos pretī, ro, kaimiņu Žanis nogāza savas pļavas, tagad zāle pūst un skalojas, bet mūsējā vēl garāka paaugsies un kuplāka piebriedis. Bet vai sievišķim ko iestāstīsi? Tikai džinkst kā lapsene apkārt. Beigās jutu, ka nervi neizturēs un pārtrūks kā saspring­tas stīgas. Ņēmu un aizbraucu pie brāļa Andreja. Viņa mā­jām visapkārt lielie piejūras sili, gaileņu un beku pilni; nervus pūtinādams, dzīvošu pa sēnēm.

Taču svainiene Irma, kad pēc krietnām brokastīm, plaš- ķi uzvilcis, prasīju kādu prāvāku ķoci, sāka brēkt nelabā balsī, - vai man dzīvot apnicis, tīšu prātu gribot nāvei zobos skriet? Mežs esot traku zvēru pilns. Arī Andrejs piebalsoja, ka bez kārtīga stroķa tagad nevarot mežā rā­dīties. Šim bise gan esot, bet patronas nevienas, ja akurāt traka lapsa sētā ieskriešot, kā pirms dažām dienām Sa­slaukās, ņemšot un gāzīšot ar laidi.

Bija svētdiena. Kad nu mani nelaida mežā, īsinājām lai­ku, kā mācēdami. Andrejs atnesa no pagraba aizpērno jāņogu vīnu, ieklunkšķinājām pa lāsītei, spriedām par trakiem zvēriem. Kad Irma piesēda galda malā, uzspēlējām kārtis. Piepeši Sarģis sāka nikni riet.

- Ka tikai nav kāda lapsa ieskrējusi sētā, - bažījās Irma.

Andrejs tūlīt metās otrā istabā pēc bises un tad drāza

laukā. Mēs ar Irmu pieplakām logam. Nebija lapsas, bet tievs, sīks sievišķītis gaišbrūnu vējjaku mugurā un zilām biksēm kājā. Ietipināja pagalmā un atkrita sēdus uz soliņa pie akas. Raibais lakats viņai bija uztupināts uz galvas kā austrumzemju turbāns, pie rokas liels ķocis, plecā pakārta liela, brūna soma.

- Diezin, kas tā tāda varētu būt? - minēja Irma, un arī mēs devāmies laukā. Lietus bija norimis, pašlaik uzpūta dzestrs vējiņš. Atnācēja raudzījās uz mums brūnām acīm un plātīja muti kā sausumā izmesta zivs. Spriežot pēc krunciņām bālajā sejā, viņa bija jau pensijas gados. Pēc brīža paklusā balsī pajautāja, kas šīs par mājām. Izdzir- dusi, ka Cunčiņas, izdvesa garu nopūtu. Viņai jātiekot uz Dūčiem, vai tie tālu?

- Vismaz kilometri astoņi, - teica Andrejs.

- Ak, kungu māte, kā esmu apmaldījusies! Kā tikšu turp? Kājas gluži piekusušas, - atnācēja žēlojās.

- Pēcpusdienā atbrauks dēls, sarunāsim, lai aizved, - Irma ātri izlēma. - Nāciet pie mums uz istabu!

Kad svešā cēla somu plecā, tajā kaut kas ieņerkstējās, un Irma satrūkusies iesaucās.

Meža zvēru iekšā nenesiet. Atstājiet tepat!

- Nav meža zvērs, nav, tur mana Bučiņa, mans šnau- cerītis.

Redzēdama izbrīnu mūsu sejās, viņa atvēra somu, un no tās izvēlās mazs šunelītis - sirmu, pinkainu spalvu un strupu ļipiņu. Smalkā balstiņā mūs aprējis, viņš pēkšņi metās sāņus, jo bija pamanījis Irmas runci, kas, asti augstu uzcēlis, nāca no malkas šķūnīša puses. Šunelis klupa tam virsū, bet, dabūjis pamatīgu pļauku, vaimanādams dieba atpakaļ pie savas saimnieces. Tā pacēla sunīti rokās, un mēs atgriezāmies istabā. Savu bisi Andrejs jau bija paspējis nolikt.

Irma tūlīt novāca kārtis un devās uz virtuvi uzvārīt kafi­ju, kaut ko ēdamu paraudzīt. Ja cilvēks ilgi maldījies, tad taču ne tikai piekusis, bet arī izsalcis.

Apsēdusies svešā vispirms no jakas iekškabatas izņēma mazu spogulīti, ilgi tajā lūkojās, tad pagriezās pret mums ar Andreju un teica:

- Mani sauc Ella. Esmu Dūču Marijas māsīca. Dzīvoju Rīgā, bet te braucu ik vasaru ogas un sēnes lasīt, tas mans vaļasprieks. Es vēroju, jūs tādi padzīvojuši, prātīgi vīri, sa­kiet, vai tiešām es izskatos pēc vecenes?

Viņa bija noraisījusi savu turbānveida lakatu; galvu se­dza plāni, čirkaini mati koši dzeltenā krāsā, sniegdamies līdz ausu ļipiņām, kurās varēja manīt caurumiņus. Tātad ikdienā viņa nēsā auskarus. Šaurās uzacis un skropstas krāsotas spilgti melnas, bet zem acīm vesels krunciņu tīkls… Mēs ar Andreju saskatījāmies.

- Nē, nē, ko jūs, Ellas kundze! - abi vienā balsī iesau­cāmies. - Nekādā gadījumā jūs neizskatāties pēc vece­nes. - Taču domās piebildu: "Pēc saņurcīta papagaiļa ar dzeltenu cekulu gan…"

Irma ienesa kafijas kannu un sasmērētas sviestmaizītes. Ella no savas šķēlītes noņēma desas ripiņu un padeva šunelim.

- Mana Bučiņa, manas dzīvības glābēja, - viņa teica.

Mēs bijām galīgā nesaprašanā. Avīzē bijām lasījuši, kā

viens vīrs pieveicis traku vilku, bet viņa suņi arī bija paga­lam. Kādu varoņdarbu nostrādājis šis knauzeris? Arī viņš cietis no traka zvēra? Nē, nē, Ella sacīja, ar trakiem zvē­riem viņa nav sastapusies, bet mežos esot arī citas bries­mas. Krietni ieturējusies un šuneli pabarojusi, viņa mums izstāstīja savus piedzīvojumus.

- Šorīt piecēlos vēl tumsiņā. Līdz Anniņmežam no Dūčiem prāvs gabals ejams, taču nekur citur tādas sēņu bagātības nezinu. Bet šogad tur ieraudzīju īstu postažu. Tie badakāši, kas, santīmus dzenādami, priekš sagādes lasa, izplēsuši sēnītes ar visām saknēm, izrakņājuši mežu kā cūkas. Ko nu darīt? Atpakaļ tak negriezīšos. Gāju tik uz priekšu, pāris sila beciņas dabūju, tas arī viss.

- Jā, uz gailenēm tagad ļautiņi krīt trakāk nekā sēņu tārpi uz rudmiesēm, - iestarpināja Irma. Ella piekrizdama palocīja galvu un turpināja savu stāstu.

- Eju un klausos, tā kā smagsvara vilciens bez mitas brauc, bet es pāreju vienam grantētam lielceļam un soļoju tik uz priekšu, šiliņam cauri un ārā pie pašas jūras. Izrā­dās, tā bija tā trokšņotāja. Sāku raudzīties apkārt, kas tajos uzkalniņos starp virsājiem aug. Ak, to prieku - gailenes! Smukas, koši dzeltenas. Nu tikai apsēsties, drusku kājas atpūtināt un - pie darba! Sēžu uz celma, ēdu savu brokast- maizīti, baroju Bučiņu. Lietus norimis, pūš vējiņš, knaušu nav, gaiss drusciņ sāļš un tik svaigs, un spirgts, ka sāku gudrot, vai to nevarētu maisos savākt un uz Rīgu aizvest, varbūt labs bizness sanāktu. Re, kādas domas bij prātā! Un tad piepeši…

Ella mazliet pieklusa, ievilka elpu. Mēs pacietīgi gai­dījām turpinājumu. Tikai Andrejs nezin kādēļ nejauki pasmīnēja.