Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

- Te uzreiz Bučiņa dusmīgi ierūcās. Viņa man modra. Lai arī pati maziņa, bet dūša kā lauvai. Turpat tuvumā bija kadiķu puduris, Bučiņa riedama drāzās turp. Es cēlos, gāju skatīties, vai nav kādu ezi atradusi. Pašķīru kadiķus - vai die! - pašā viducī tupēja četri, raibi ģērbušies, bruņoti vīri. Visiem cepures apspraudītas ar kadiķu zariem. Viens man uzšņāca kā nikna čūska: "Vecen, savāc šuneli! Ja ne, nospiedīšu kā uti!" Man kājas saļodzījās, pakampu Bučiņu, savu grozu un drāzu prom. Kāda vairs gaileņu lasīšana! Šito apvainojumu, mani nosaukt par veceni! Savam vēde­ram kādu kārumu atraušu, bet frizētavai nauda man vien­mēr būs. Būtu teicis: "Kundze, paejiet tālāk!" es nekurnē­dama paklausītu. Bet ko jauni cilvēki tagad zina no pieklājības? Nez, ko šie dara, tā nomaskējušies? Varbūt kādu bandītu tvarsta? Man tā neomulīgi palika ap dūšu, laidos žigli tālāk. Te uzreiz ieraugu zaļām sūnām klātu pauguriņu, un uz tā spīd gailenītes. Kā tādām garām pa­iesi? Atvāzu dunčeli un gāju griezt, bet Bučiņa bija žiglāka, tā pirmā aizskrēja un sāka kārpīt zemi blakus sēnītēm. Jau gribēju saukt, lai neizkašā, te uzreiz paceļas sūnas, parādās tumšs ģīmis, acu baltumi vien spīd, un dzirdu nočērkstam: "Vecen, savāc suni! Nožmiegšu jūs abus!"

No pārbīļa kājas trīc, tikko varu pavilkties tālāk. Uzreiz šauj! Kārtu kārtām. Visās malās. Kur mukt? Redzu, priek­šā tāds prāvs caurums, līdīšu iekšā. Varbūt lāča ala, bet vasarās tie alās nedzīvo. Nebija ala, bet īsts bunkurs, iekšā soliņi lai un sānā plaukstas platuma lodziņš bez rūts. Ap­sēdos un gudroju, kā no šīm briesmām izkulties. Kas te noticis? Vakar televizoru skatījāmies, neteica, ka karš būtu sācies. Te uzreiz viens līdz zobiem bruņots vīrs lien iekšā. Bučiņa šim pretī un riedama ieķeras biksēs. Šis sunīti no­purināja un spruka laukā. Ak, Dievs, kas būtu noticis, ja ne mana Bučiņa! Man tak miesiņas vēl pavisam frišas!.. Šāva atkal, te uzreiz tas vīrs pielien pie lodziņa un bļauj: "Stulbā vecene, tevis dēļ esmu nošauts!". "Ja nošauts, tad uzvedies, kā līķim klājas, un nevirini muti!" es šim atbrēcu. Tad tikai sākās jezga! Bunkurs drebēja, likās, ka ziloņu bars auļo pāri, labi, ka izturēja un nesagāzās man virsū. Beidzot viss noklusa, es vispirms palūrēju, tad līdu laukā, iebāzu Bučiņu somā un skrēju prom. Sajuka debespuses, pazaudēju visus orientierus. Tikai tālāk no šīm briesmām! Šitās bailes, ko es pārcietu! Un šitos briesmīgos apvaino­jumus! Savu mūžu mani par veceni neviens nav ap­saukājis! Diezin, kas tie bandīti bija un kāpēc viņi tik traki šāvās?

- Tie bija mūsu zemessargi, viņiem poligonā pie jūras pašlaik mācības. Par to bija rakstīts rajona avīzē, - pasmē­jās Andrejs.

- Nu, jā, Dūčos nevienas avīzes nav, - nopūtās Ella.

Bibliotekāri Annu Kangrotkāju Cusnakciema ļaudis sauca vienkārši un mīlīgi par Anniņu. Vēlīgi smaidīdama un laipnā balsī aprunādamās, Anniņa no lasītājiem sa­ņēma grāmatas un plauktos sameklēja citas, vēl interesan­tākas un aizraujošākas.

Darbs Anniņai bija patīkams, ne pārāk grūts, tikai viena vaina - pārāk niecīgu naudiņu viņa saņēma algas dienās. To pašu mazumiņu kā rijīgs zvērs apēda komunālie maksājumi, jo Anniņa dzīvoja centrā, lielas mājas otrajā stāvā ar visādām labierīcībām.

Smadzenes cilvēkam dotas tādēļ, lai tās kustinātu un meklētu izeju no šķietamas bezizejas. Anniņai iekrita prā­tā no vecmāmiņas dzirdētais, - kā viņa kara laikā pie­pelnījusies ar kāršu likšanu. Līdz šim Anniņa to neuztvēra pārāk nopietni, taču tagad visādi zīlnieki saradušies, un viņiem klientu netrūkst. Varbūt arī viņa, Anniņa, no savas vecāsmātes mantojusi pareģa spējas?

Anniņa daudz neprātoja, bet sāka rīkoties. Saņēmusi algu, piepirka pilnu somu našķu, šoreiz latiņus nežēlo­dama, un sestdienas rītā sēdās autobusā, jo vecā Kangrot­kāju Lizete dzīvoja rajona otrā malā pie sava jaunākā dēla. Viņa varen nopriecājās gan par skaisto zīda lakatu, teica, būs ko siet galvā, uz baznīcu braucot, gan par konfektēm un citiem saldumiem. Tikai jauno kāršu kavu negribēja ņemt pretī, teica, viņa ar tādām lietām vairs nenoņemoties. Bet, ja Anniņa tik ļoti gribot, ka pat kārtis nopirkusi, izmetīšot viņai.

Krunkainie, drebošie pirksti jauca kārtis, rindoja tās uz galda. Tad vecāmāte sāka runāt: "Tevi, meitiņ, gaida ce­ļojums, ne garš un tāls, bet ar šķēršļiem. Tā ceļa galā tevi gaidīs kroņa kungs. Jā, pēdējais laiks tev savas sirds kungu atrast".

To viņa varēja arī nepiebilst, Anniņa pati zināja, ka mazliet par ilgu meitās padzīvojusi. Visas skolas gadu draudzenes sen kāzas nosvinējušas. Bet kad negadās kār­tīgs cilvēks? Kaut kādu plenci viņa neņems. Vienīgais nedzērājs viņu mājā bija elektriķis Viesturs, bet tas uz meitām pat neskatījās.

Ar kārtīm un zīlēšanu darbojoties, Anniņai bija vieglāk izteikt savu lūgumu - lai arī viņai iemāca kāršu nozīmes un sakritības. Vecā Lizete, priecīga par Anniņas vēlēšanos, ņēmās rādīt un stāstīt. Pati vēl paskubināja, lai pieraks­ta, galvā viss tik lēti neturēšoties.

Atgriezusies mājās, Anniņa vingrinādamās pāris reizes izlika kārtis sev pašai, un aizvien bija tas pats - ceļš ar šķēršļiem un kroņa kungs ar mīlestības kārti. Atlika vienīgi gaidīt.

Bija jāsāk darboties pa īstam. Laiks gāja uz rudens pusi, bibliotēkā iegriezās arvien vairāk apmeklētāju. Anniņa vēroja cilvēkus, līdz beidzot izvēlējās pastnieci Veltu. Lau­kā lija, un viņas bija divas vien. Kā lielu noslēpumu Anniņa pačukstēja - šās vecāmāte, laikam tuvu galu jauzdama, esot nodevusi savu pareģes māku. Tagad arī viņa varot ar kārtīm izzīlēt cilvēka likteni. Velta tūlīt sāka lūgties, lai izliekot šai. Anniņa bija ar mieru, tikai piebilda, ka par velti to nevarot, tad nepiepildās, tā vecāmāte brīdinājusi: "Pazeltī rociņu, kā čigāniete saka!" Zelta Veltai neesot, tā viņa nopūtās, bet Anniņa tūlīt mierināja, ka tas nav jāsaprot burtiski, var atlīdzināt kā naudā, tā arī graudā. Velta tūlīt pasolīja groziņu olu, viņai vistu vesels bars.

Izvilkusi no kabatas kārtis un izklājusi tās uz galda, Anniņa sāka stāstīt: "Tavas domas ir pie gaiša kārava kunga", labi zinādama, ka tas ir maizes ceptuves Andris. "Taču tās ir veltīgas, viņam blakus stāv viltīga pīķa dāma. Bet nebēdā, tava laime nāks caur tumšu kungu, ko satik­si ceļā, un viņam blakus stāv gan naudas, gan mīlestības kārtis".

Nebija Anniņa vēl paspējusi visas Veltas nestās olas notiesāt, kad viņa bija klāt ar prāvu plūmju grozu un jau­nu, priecīgu ziņu: iepazinusies ar autoveikala īpašnieku. Tas patiešām noticis uz ceļa, kur pie Miezīšiem stāvēja pulciņš ļaužu, kas iepirkušies. Braukusi viņa ar divriteni garām, apstājusies, nopirkusi cepumu paciņu un tā sākuši runāties… Traki simpātisks cilvēks, norunājuši tikšanos.

Velta par Anniņas pareģes spējām pastāstīja arī citiem. Tagad vakaros, kad skaļie skolas bērni un pensionāri, kas te nāca jaunākās avīzes lasīt, bija prom, un Anniņa, ār­durvis aizbultējusi, uz slaucīja piebradāto grīdu, kāds dažkārt pieklaudzināja pie bibliotēkas loga. Tie, kuri nāca savu nākotni uzzināt, nebija tukšām rokām. Anniņa centās nolasīt no kārtīm, kas viņus gaida tuvākā nākotnē un deva dažu derīgu padomu. Liene atnesa lielu šampūna pudeli, kad Anniņa viņai bija pateikusi: "Manas kārtis rāda, ka tu ar to bullēnu audzēšanu izputēsi. Raug', blakus nau­das kārtij stāv kreņķi un asaras! Dod tos prom desās un liecies uz dzērvenēm! No tām nāks nauda. Tev pie mājas tāds smuks purvelis, apstādi ar dzērvenēm. Tagad pasaule dižlopu gaļu pat redzēt negrib, katrs gudro, vai pirms piec­padsmit gadiem nav apēdis kādu inficētu hamburgeru."