Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

- Nu, mums tādas briesmas nedraud, mēs, bijušie pa­domju cilvēki, par tādu ēdmaņu pat dzirdējuši nebijām, - atteica Liene, bet tūlīt piekrita Anniņai, ka tiešām jāmetas uz dzērvenēm.

Vienā vakarā ieslīdēja bijusī skolas apkopēja Vizma, vai nevarot šai kārtis izmest. Šās vecais sācis greizus ceļus staigāt, arī to gribot zināt, vai no kroņa mājas briesmas nedraud. Anniņa viņu nomierināja. Kaut ercena kungam blakus redzama kārava dāma, tā drīz atstāsies, un Ernests atgriezīsies pie savas mājas pavarda. Kas attiecas uz kroņa māju, kādas briesmas varētu draudēt? Viņa tak valsts dar­bā vairs nestrādā. Lai neraizējas, ceļš priekšā gaišs un skaidrs. Bet pie sevis Anniņa nodomāja, ka taisnība tām mēlēm, kuras runā, ka Vizma ar stučīšanu noņēmusies, skolotājus izšpionējusi. Tā gribējās pateikt, ka čekas mai­sus žurkas saskrubinājušas un neviens tos vaļā nevērs, taču novaldījās. Nedrīkstēja klientu aizvainot - Vizma bija atnesusi prāvu sviesta kluci un krējuma burciņu. Pēc divām nedēļām Vizma bija atkal klāt, nē, zīlēt vairs neva­jagot. Ernests nožēlojis grēkus, nolūdzies. Vakar viņi kāvuši cūku, atnesusi Anniņai gabaliņu karbonādes…

Lopu dakterim Uldim Anniņa pareģoja jaunu darbu un stabilus ienākumus, un raug' - Cusnakciemā uztaisīja kau­tuvi, un Uldis tur kļuva par štata darbinieku. Par to Anniņai tika trekns broilers.

Grāmatas mainot, ar lasītājiem aprunājoties un vakaros pa reizei kārtis kādam izmetot, aizritēja garais rudens. Tikai dažreiz iešāvās prātā - kur viņai tas ceļojums ar šķēršļiem un kroņa kungs?

Kādu dienu pirms Ziemassvētkiem iegriezās Velta. Viņa vairs pastā nestrādāja, braukāja vīram līdz ar autoveikalu un rosīgi tirgojās, taču pie bijušajām darbabiedrenēm daž­kārt iegriezās, tādēļ zināja visādus jaunumus.

- Vai vari iedomāties? - viņa stāstīja. - Tas vecpuisis Viesturs ielicis avīzē precību sludinājumu! Nu viņam nākot vēstules kaudzēm vien. Ērms tāds! Vai Cusnakciemā meitu trūkst? Nē, mūsējās par prastām, meklē importa. Gan kādu raganu dabūs.

Viesturs Anniņai bija viens no tuvākajiem kaimiņiem, viņa dzīvoklis pirmajā stāvā, tieši zem Anniņas. Kad sa­stapās kāpņu telpā, viņš aizvien pieklājīgi pasveicināja un pagāja garām nodurtām acīm. Pa retai reizei iegriezās bib­liotēkā, ātri izvēlējās lasīšanai kādu krimiķi un taisījās prom. Lieku vārdu no viņa nedzirdēja. Nu sadomājis sev sievu meklēt caur avīzi. Veltai taisnība, gatavais ērms! Redzēs, kādu ērmeni sev salūkos…

Nezin kādēļ, bet Anniņa jutās aizvainota. Tā vien nagi niezēja viņam ko nelabu izzīlēt. Bet vai viņš gribēs, lai izliek kārtis?

Izgadījās tā, ka Viesturs bibliotēkā ieradās vakarā īsi pirms durvju slēgšanas. Neviena cita nebija, tikai viņi divi vien. Anniņa vērīgi nopētīja Viesturu, it kā pirmo reizi redzētu. Tīri glīts cilvēks, ap gadiem trīsdesmit. Kad viņš jau posās prom, viņa ievaicājās, vai šis negribot drusciņ nākotnē ielūkoties? Drīz Jaunais gads, un tad katrs vēlas uzzināt, kas viņu gaida. Viņas kārtis nekad nemelo.

Pirmajā mirklī Viesturs gribēja atteikties, bet laikam ziņkārība bija stipra diezgan, un viņš sēdās pie galda Anniņai pretī.

- Ak, Viestur, kas tev visriņķī dāmu! - Anniņa iesaucās kā brīnīdamās. - Jaunas un drusciņ vecākas, smukas un nesmukas, gaišas un tumšas. Tu domā ar viņām tikties, bet ceļi būs tāli, un, skat, tās dāmas visas atiet nost, paliks tikai viena, no tās būs dāvana, bet varbūt viņa pati tā dā­vana, grūti saprast, tikai to varu teikt, tā dāma tev sagādās negaidītu pārsteigumu, un beigās tava sirds būs pie viņas.

Viesturs par zīlēšanu teica paldies, bet Anniņa pasmē­jās, ka no plika paldies kaķi sprāgst, vajag kaut ko taus­tāmu.

Viesturs aizgāja, un Anniņai uzmācās drūmas domas. Pašai negribot, viņa bija Viesturam laimi izzīlējusi. Bet kur viņas laime? Kādēļ tā vēl kavējas?

Ziemassvētkos Anniņa aizbrauca ciemos pie radiem. Dedzināja eglīti, dalīja un saņēma dāvanas, mīļi tencināja vecmāmiņai par viņas doto gudrību. Tā bija līdzējusi vieg­lāk izdzīvot.

Jauno gadu viņa nolēma sagaidīt ballē Cusnakciema klubā. Varbūt tur, šķēršļus pārvarēdams, ierodas ilgi gai­dītais kroņa kungs?

Vecgada pēdējā dienā kuriķi apžēlojās par Cusnakciema netīreļiem; karstā ūdens krāni priecīgi burbuļoja. Anniņa bija krietni svīdusi virtuvē, kamēr sacepa raušus un dažā­das maizītes, nu bija laiks vannā kārtīgi nomazgāties.

Lienes dotais šampūns izplatīja burvīgu smaržu, puto­dams Anniņas garajos, gaišajos matos. Viesturs par zīlē­šanu bija atnesis tualetes ziepju komplektu - sešus gaba­liņus. Anniņa izvēlējās zaļo, jo zaļš ir cerību krāsa. Rūpīgi nomazgājusies, viņa atlaidās guļus siltajā ūdenī un iedzie­dājās:

Anniņa vanniņā guļ,

siltais ūdentiņš tek buļ, buļ, buļ…

Cik ilgi tā gulēs, vēl patiešām uznāks snaudiens. Bija jāceļas sēdus, jākāpj laukā, un viņa spēcīgi atspērās ar papēžiem…

Viesturs nomazgājies, tīras drēbes apģērbis, sēdēja savā istabā pie galda un pārcilāja vēstules. Piecas viņš bija noli­cis atsevišķi, uz tām derētu atbildēt, taču viņš joprojām vilcinājās, - prātā bija Anniņas pareģojums, ka tikai viena būs tā īstā, tā nāks ar dāvanu vai kā dāvana.

Pēkšņi no vannas istabas atskanēja briesmīgs brīkšķis un spalgs sievietes kliedziens. Sabijies Viesturs metās turp un atrāva durvis. Visapkārt pludoja ūdens, griestos rēgojās caurums, bet virs viņa vannas bija vēl viena vanna, un tajā spiedza Anniņa. Nevilcinoties viņš metās klāt, izrāva no vannas slapjo sievietes augumu, saņēma klēpī un, istabā ienesis, nolika uz dīvāna. Tikai pārklājis kailo Anniņu ar segu, viņš uztraukumā drebošu balsi spēja pajautāt, kā

Rūpīgi nomazgājusies, viņa atlaidās guļus siltajā ūdenī un

iedziedājās.

viņa jūtas, vai nav lauzta kāda kāja vai roka, varbūt jāsauc ātrie?

Mazliet atguvusies, Anniņa teica, - nekas ļauns viņai nav noticis, tikai sasistie sāni sāpot. Tad viņa iedomājās ceļojumu ar šķēršļiem, protams, griesti ir īstens šķērslis, un piepeši sāka smieties. Laikam Viestura domas gāja tai pašā virzienā, jo arī viņš iesmējās un tad noteica, - nē, tādu Jaungada dāvanu viņš nav cerējis saņemt. Žigli novācis no galda vēstules, viņš tās saburzīja un sameta papīrgrozā.

Šī jaukā decembra diena pat neliecināja par ziemu, lai­ciņš silts kā atvasarā, pat zaļa zālīte no jauna izaugusi. Izdzinu gotiņas aplokā, lai pašas sev pielasa pilnu vēderu, un abi ar Amildu ķērāmies pie vakardienas avīzēm. Reizē ar tām pastniece bija atvedusi Anttilas preču katalogu. Ka­mēr es cītīgi Ventiņā lasīju ziņas no tuvākām un tālākām vietām, sieva šķirstīja krāsainām bildēm pildītās lapas. Piepeši viņa metās man klāt un pabāza tieši zem deguna katalogu, iesaukdamās:

- Ro, cik feins deķis un ķisens! Tik viegli un silti izska­tās. Kad tāds ķisens zem pakauša būtu, tavu neganto krāk­šanu nedzirdētu.

Bilde bija smuka, bet, kad aplūkoju cenu, atlika tikai nopūsties. Tāds robs budžetā nebija paredzēts.

Tajā brīdī pie ārdurvīm kāds sparīgi pieklaudzināja. Gā­ju lūkot, kas atnācis un pārsteigts ieraudzīju Friča Vējzaķa vareno stāvu un sarkanīgo ģīmi. Kāds vējš šo atpūtis? Ne­kādi draugi nebijām, tak pieklājība lika aicināt tālāk.

- Miķel, tu tāds prātīgs vīrs, avīzes lai lasi, - Fricis teica, kad, virsjaku novilcis, ienāca istabā. - Gribu ar tevi ap­spriest vienu svarīgu lietu, - viņš uzmeta savādu skatienu Amildai un šī, sapratusi, ka nav jāklausās vīru sarunās, devās uz ķēķa durvīm, bet Fricis viņu aizturēja, lai vis­pirms iedodot mums pāris glāzes alum. Ar sausu muti runāšana neveicas. Kad Amilda nolika galdā prasīto, Fricis no maisiņa izvilka divlitrīgo alus pudeli un kādu biezu žurnālu, tad novietoja visu uz galda.