Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

- Neskaties uz šilti, Miķel! Tajā traukā nav bodes susla, bet mans paša brūvējums. Šogad mieži labi padevās.

Alus glāzē putoja baltām šūmām, bija varen gards un vēss. Ar baudu izsūcu glāzi, tad uzkodu šķēli Amildas uz­liktā siera.

- Klausies, ko tev teikšu, - Fricis iesāka gandrīz svinīgi, pabīdīdams man klāt žurnālu. - Vai tu šitādu esi lasījis?

Paskatījies uz krāsaino vāku, atteicu, ka Rīgas Laiku nevaru atļauties ne pirkt, ne abonēt, man pietiek ar pāris avīzēm. Ja ko gaišāk gribu zināt, paklausos radio, paskatos televīziju. Informācijas visapkārt daudz, spēj tikai galva visu ņemt pretī.

- Tad par tiem pedofiļu skandāliem zini? Un par tiem zilajiem, kā viņus sauc, homoseksuāļiem?

- Līdz riebumam esmu dzirdējis. Varbūt kādā zaņķī Rīgā tādas lietas notiek, tak uz mums tas neattiecas.

- Attiecas arī uz mums, - Fricis noskaldīja. - Ro, izlasi, kas šite rakstīts, - un viņš izpleta žurnāla lapu man priek­šā. - Desmit procenti no valsts iedzīvotājiem ir netradicio­nāli seksuāli orientēti. Desmit procenti, vai tu apjēdz? Es parēķināju, mūsu Cusnakciemā dzīvo kādi astoņi simti. Bērnus nerēķināsim, bet lielo tak būs seši simti. Un desmit procenti no viņiem tādi! Mēle mežģās, tos vārdus izrunājot.

Televīzijā dzirdēju, augstām amatpersonām arī tādas per­versas noslieces. Kas pie mums augstākā amatpersona? Tak pagastvecis Jukumsons. Tas izvirtulis jāatmasko! Pie mums tak tāpat kā visā Latvijā. Tāpat savi bezdarbnieki un lauksaimniecībā ražošana uz leju gājusi. Ja citur tie desmit procenti, arī pie mums. Tikai glumiķi tādi, māk maskēties. Tāpēc nācu pie tevis. Tu ar to fotografēšanu ņemies, smukas bildes taisi. Noķer šos nozieguma vietā un uzknipsē. Ja būs Jukumsons pats vai cita, viņam tuvu stāvoša persona, labi tev samaksāšu. Es zināšu, kam tās bildes iesniegt.

To pateicis, viņš vēlreiz piepildīja glāzes. Izdzēru savējo un sāku iebilst, ka par homoseksuālismu pie mums vairs nesoda. Cita lieta ar pedofiļiem, tur bargs likuma pants paredzēts.

- Cietumā zilos vairs neliek, tas tiesa. Bet blamāža ir liela, kad tas nāk gaismā, - Fricis iebilda.

Man piepeši galvā iešāvās laba doma. Pēc trešās glāzes, kad jutu kaulos patīkamu siltumu, solījos atmaskot tos netikļus, ja viņš dos man simts lašus. Vējzaķis gan sākumā solīja tikai piecdesmit, bet es neatlaidos:

- Laba informācija arī labi maksā. Ja ne, staigā tālāk, glūni krūmos vai mēģini pats fotografēt caur atslēgas cau­rumu.

Sapratis, cik tā lieta piņķerīga, Fricis beidzot piekrita. Tad teicu, ka man ar goda vārdu un solījumu samaksāt vien nepietiek, jānoslēdz darba līgums. Par laimi, šim pase bija līdzi, es arī salūkoju savu dokumentu un balta papīra lapu. Roka mazliet drebēja, bet izdevās uzrakstīt tīri glīti. Tad aicinājām Amildu, lai šī apstiprina mūsu parakstus un piespiež mūsu saimniecības štempeli. Amilda lāgā ne­saprata, kas par līgumu, bet kas sievišķim daudz jāzina!

Pudele drīz bija tukša, Fricis to savāca kopā ar žurnālu, spiedām viens otram roku, un šis smaidīgs ģeņģerēja prom. Tas alus bija makten stiprs. Es atzvēlos ērtajā klubkrēslā un tīksmi pievēru acis. Kad Amilda mani vēlāk iztraucē­ja no snaudiena, tikai noteicu, lai izpēta pamatīgāk to kata­logu, varbūt uz Ziemassvētkiem viņai tiks vēl kāda iekā­rota manta. Bet pēc malkas lai aiziet pati.

Otrā rītā bija tikpat jauks laiks, spīdēja pat saulīte. Pa­metis Amildas ziņā saimniecību, paņēmu fotoaparātu un žigli cilpoju uz muižas pusi. Arī centra ļaudis savus kus- tonīšus veda ganos, un es ceļā satiku Lejasmeieru Lieni, kurai pie rokas bija pelēkais buks ar dižajiem ragiem un pakaļ tecēja kazu bariņš, citas lielas, citas vēl sīkas. Pie­stāju paspriest par dīvaino ziemu, kad grāvmalās vēl lēkā vardes, rāpo gliemeži un sunim kažokā gadās pa ērcei. Lie­ne teica, tas uz pasaules galu, lielās vētras un citur zemes drebēšana to liecinot. Tā baisā stunda, kad viss ies bojā, esot tuvu. Es iebildu, ka viņa to pareģoja jau 11. augustā Saules aptumsuma laikā, bet nekāda gala nebija. Liene runādamās laikam pavadu bija palaidusi vaļīgāk, āzis tai­sīja vienu pamatīgu rāvienu un aizjoņoja kazu bariņam pakaļ. Liene ar savām vecajām kājām netika tik žigli grā­vim pāri, nejaudāja paskriet, un gaisu satricināja viņas brē­ciens:

, - Otto, pedofīls tāds! Ko tu dari? Mazo Zetiņu izšpoko- si! - viņa klunkuroja prom uz ganībām, bet bija jau par vēlu…

Nosmējos un gāju tālāk, kur centra ļaužu lopiņiem bija iekārtotas kopīgās ganības. Neviens govis vairs ķēdēs nesē­ja, bet ar dzeloņstieplēm nožogotā aplokā ganījās ne tikai rāmās govis, bet spriņģoja arī pusauga bullēni. Pastāvēju kādu laiciņu pie aploka, tad devos uz centru, lai sagaidītu busiņu. Man bija darīšanas pilsētā. To naudiņu, ko cerēju no Vējzaķa iegūt, gluži bez pūlēm un izdevumiem nevarēšu dabūt.

Pēc dažām dienām vēlreiz braucu uz pilsētu, tad laidu ziņu Fricim, lai nāk pie manis ar naudu, ir divas superīgas bildes. Vienā no tām redzama persona, kas tieši saistīta ar pagasta amatvīru Jukumsonu.

Fricis atlidoja kā ar spārniem, pat virsjaku nenovilka, istabā ticis, iegāzās manā klubkrēslā un izdvesa: - Rādi šurp!

-Vispirms liec naudu galdā! - es stingri noteicu, izņēmu no kabatas paprāvu aploksni, ko man iedeva fotoateljē, kur biju iesniedzis filmiņu attīstīšanai un kopēšanai. Parādīju viņam divu krāsainu bildīšu stūrus. Fricim pirksti drebēja, laikam uztraukumā, kad viņš noguldīja uz galda naudas zīmes. Es žigli tās savācu, tikai tad atdevu aploksni.

Fricis nesaprātīgām acīm blenza bildēs, viņa seja stiepās aizvien garāka, žoklis atkārās.

- Miķel, ko tas nozīmē? Ko tu te mani cūko? - viņš uz­kliedza.

- Nemaz necūkoju. Tur ir tas, ko tu gribēji redzēt. Iz- virtīgi, seksīgi skati no mūsu Cusnakciema. Pedofils Otto izvaro meitenīti Zeti un Jukumsonam piederošais bullis jāj tavu Rūsiņu. Vai redzi krotālijas viņu ausīs? Numuri labi saskatāmi. Ja netici, aizej mājās un salīdzini. Tev tais­nība, pie mums ir tāpat kā visā Latvijā, savi pediņi un savi homiņi.

Vējzaķis, galvu saķēris, izstreipuļoja laukā, kaut šoreiz nebija ne lāsītes dzēris. Bet es uzsaucu Amildai, lai steigšus raksta tos pasūtījumus iekārotajām mantām, lai līdz Jau­nam gadam pastniece var atgādāt.

Viņas strādāja vienā kantorī un arī dzīvoja vienā mājā, pašā parka malā - trīs vientuļas sievietes Emerita, Hed­viga un Melita.

Apaļīgā grāmatvede Emerita savā trīsdesmitajā dzim­šanas dienā no kolēģiem saņēma dāvanu - mazītiņu sunīti kopā ar aploksni, kurā bija gari Amīša ciltsraksti. Viņa al­lažiņ mēdza nostalģiski nopūsties, stāstīdama, kādi mīļi dzīvnieki mīt vecāku lauku mājās, un izteica nožēlu, ka pilsētā ap viņu vakaros tikai mēmas dzīvokļa sienas.

Kad pavasaris bija pašā plaukumā un Amītis mazlietiņ paaudzies, Emerita kādu rītu sajūsmināta klāstīja iepriek­šējā vakara piedzīvojumu - pie viņas parkā, kur izvedusi Amīti izskraidīties, pienācis glīts vīrietis, kurš vēl nebija aizsniedzis pašus labākos gadus, un sācis runāties par su­ņu sugām un dresēšanu. Viņš teicis, ka Amītis izskatoties ļoti amizants. Diemžēl suņuks sācis tik histēriski riet, ka bijis jāņem klēpī, un saruna pārtrūkusi. Nekas, nākamreiz ņemšot līdzi cepumus, ar tiem varot Amītim rīklīti viegli aizbāzt.

Hedvigas acis, to klausoties, spīvi iezibējās. Palūgusi, lai Emerita ar pļāpāšanu netraucē strādāt, viņa noliecās pār papīriem. Taču domas aizklīda uz parku, pa kura celi­ņiem vakaros staigā vīrieši - dzīvnieku mīļotāji. Ja tik korpulentu sievieti kā Emeritu varēja uzrunāt, tad viņai, slaidajai, izskatīgajai Hedvigai bija daudz lielākas izredzes. Tikai suns vajadzīgs, un ne tāds maziņš tievkājains ķē- menis.