Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

- Aidā! Pietiek soļot, zirgi iesildīti. Laižam rikšos!

Zvaigzne, asti savicinājusi, metās uz priekšu un Viesulis

drāzās nopakaļ. Bērnībā Visvaris bija dzirdējis vecmāmiņu pieminam Ēģiptes mocības. Tās nevarēja būt briesmīgākas par to, ko viņš tagad izjuta. Augšā - lejā, augšā - lejā, tā viņš lēkāja un kratījās seglos, un sirds, plaušas, pat aknas lēkāja līdzi. Aleja bija palikusi aizmugurē, zirgi joņoja pa plašu, zālainu klajumu uz priekšu un atpakaļ, bezgalīgi ilgi. Cik ilgi turpinājās šīs ciešanas, Visvaris pat aptvert nevarēja. Beidzot Zvaigzne pierima, un arī Viesulis sāka mierīgi soļot.

- Jauka izjāde, vai ne? - Izolde skaļi smējās. Visvaris mēmi pamāja ar galvu, parunāt viņš vēl nespēja. Taču zirga mugurā viņš bija noturējies, un tas šimbrīžam pats sva­rīgākais.

Piepeši Viesulis pamanīja kuplu nenopļautu zāles kušķi, un Visvaris pāri zirga noliektajam kaklam nokūleņoja ze­mē. Nejauka sāpe iecirtās gurnā, un viņš palika guļam knūpus uz viena sāna. Izolde nolēca no sava zirga un, pie­skrējusi klāt, bažīgi vaicāja:

- Kas notika? Varbūt krītot kāju samežģījāt? Vai stipri sāp?

- Drausmīgi, - viņš nokunkstēja.

- Ķerieties man pie rokas un mēģiniet piecelties. Tad redzēsim, kas lauzts vai mežģīts. Te gan mīksta vieta, pat lāgā sasisties nevarētu.

Krampjaini satvēris meitenes roku, viņš uzslējās stāvus, pasteberēja dažus soļus, tad atkal nokrita četrrāpus iz­dvesdams, ka gals klāt. Izolde viņā vērīgi noskatījās, tad sāka smieties:

- Līdz galam vēl tālu. Iesācējiem tā dažreiz gadās, sāp visi kauliņi, kad zirgs tā dūšīgāk pakratījis. Bet jūs taču lielījāties, ka esat varens jātnieks, šķēršļiem pāri lēcis.

Satvērusi Viesuļa pavadu, meitene pieveda to blakus Zvaigznei, uzsēdās tai mugurā, vēl uzsauca: - Cau! - un ar abiem zirgiem izgaisa tālumā.

Tas klajums bija siena zārdu pilna pļava. Visvaris ierā- poja vistuvākajā. Viņš jutās kā izmalts caur gaļas mašīnu, tikai pilnīga miera stāvoklī bija vieglāk. Sāka gribēties ēst. Viņš grauza cukuru un domāja, kāds nelga bijis, sapņo­dams par garām, slaidām meitenēm. Tādām tikai niķi prātā. Citas lec gaisā vai no gaisa, citas joņo mežonīgu zir­gu mugurā. Viņš iedomājās mazo, apaļo rasētāju Sabīnīti. Viņa aizvien tik mīlīgi Visvarim uzsmaidīja, tikai līdz šim viņš izlicies to nemanām. Drīz viņa atgriezīsies no atvaļi­nājuma, un vasara vēl nav beigusies. Pēc kāda laika pie­klibodams Visvaris vilkās līdz šosejai autobusu gaidīt. Vil­ciens tikai vakarā, un viņš nevēlējās Izoldi sastapt.

Sabīne ieradās darbā pēc nedēļas. Brūni iedegusi, .maz­liet novājējusi, viņa izskatījās ļoti pievilcīga, un Visvaris

- Jauka izjāde, vai ne? - Izolde skaļi smējās. Visvaris mēmi pamāja ar galvu, parunāt viņš vēl nespēja.

nevarēja saprast, kur viņam līdz šim bijušas acis. Pusdie­nas pārtraukumā Sabīne kolēģiem stāstīja, cik jauki pava­dījusi atvaļinājumu. Viņas tēvs tagad strādājot šķirnes zir­gu fermā, katru dienu gājusi līdzi zirgus kopt, par to viņai atļāvuši jāt un pat trenēties. Kā pierādījumu izvilka no somiņas fotogrāfiju - tur bija redzams, kā mazā Sabīnīte sēž mugurā tumšam zirgam, kad tas lido pāri šķērslim.

Apkārt skanēja skaļas balsis, smiekli, kāds uzslavēja Sabīnes drosmi, tādēļ neviens nedzirdēja Visvara smago nopūtu.

Lidermaņu Ernestu jau vairākus gadus mocīja negan­tas kaulu sāpes, vairs nelīdzēja nekādas rīvējamās un iekšā dzeramās zāles, viņš steberēja stīvi, uz priekšu salīcis. Pavasarī viņš sievai Lūcijai teica, ka jāsarīko pamatīga balle, godam jānosvin septiņdesmitā dzimšanas diena, jāaicina ne tikai bērni un citi radi, bet arī kaimiņi un jau­nības dienu draugi. Nākamās lielās godības, savas bēres, kur tie pulcēsies, taču pats neredzēs.

Lūcija nopūtās un labprāt piekrita, nodomādama, ka Ernests kļūst aizvien vārgulīgāks, cik vairs daudz atlicis, ko dzīvot, lai tiek šis pēdējais prieks. Sūtīja visiem ielūgumus, arī Zutiņu Kārlim, ar kuru sendienās Ernests kopā meha­nizācijas skolā mācījies. Ilgus gadus viņi nebija tikušies.

Atbrauca Kārlis, pats mašīnai pie stūres sēdēdams, bet visvairāk Ernests brīnījās, kā šis spējis tik gludu ģīmi un lokanu augumu saglabāt. Nedaudz iedzēris, Kārlis neat­palika no jaunajiem, ņēmās meitas un sievas pa kārtai izdancināt.

- Par to man, draudziņ, bitītēm jāpateicas, - izvaicāts Kārlis labprāt pastāstīja, Ernestam blakus apsēdies. - Bišu dzēlieni tās labākās zāles pret kaulu un locītavu kaitēm. Medus stiprina sirdi, dod enerģiju.

- Mani tie dzelži nograuza, - Ernests pažēlojās. - Ilgus gadus kolhozā par traktoristu nostrādāju.

- Es savlaicīgi pārkvalificējos par bitenieku. Bet arī tev vēl nav par vēlu. Saki dēlam, lai visā drīzumā kabina auti­ņam piekabi klāt, un brauciet pie manis. Pamācīšu, kā ar bitēm apieties, pāris saimītes uzdāvināšu. Būs tev gan medus, gan veselība.

Varbūt tiešām bites līdzētu? Tādiem vieglākiem darbi­ņiem vēl spēka kaut cik palicis. Ernests apspriedās ar dēlu un sievu, arī viņiem šī doma iepatikās, un pēc pāris nedē­ļām Ernesta dārzā stāvēja trīs zili krāsoti bišu stropi. Pa dzeltenajiem pieneņu ziediem dūkdama skrēja čaklā bišu tauta.

Ar sietiņu galvā un dūmu kannu rokā Ernests drīz rīkojās kā īstens bitenieks un nesūkstījās, ja dabūja kādu dzēlienu plaukstā. Nosāpēja, roka mazliet pietūka, tad pārgāja. Viņš juta, ka mugura vairs nav tik stīva, itin veik­li jau varēja cilāt stropu jumtiņus, ne tikai medus kārītes.

Kad pļavās uzziedēja āboliņš, ieradās Kārlis palūkoties, kā draugam ar dravošanu veicas. Saimes aplūkojis, vis­pirms sarāja, ka nokavējies ar magazīnu uzlikšanu, bites, šaurībā dzīvodamas, sariktējušās uz spietošanu.

- Nekas, nav ļaunuma bez labuma, - Kārlis noteica, redzēdams, cik bēdīgu seju Ernests savelk. - Tiksi pie jau­nām saimēm. Tikai uzmani spietošanas brīdi. Pašu lielāko, smukāko māšu kanniņu atstāsim, tās pārējās izgriezīsim. Skaties, tā baltā, krējumam līdzīgā masa, kur kanniņas dibenā peld cirmenītis, ir bišu māšu pieniņš. Tas satur visas bioloģiski aktīvās vielas. Es katru vasaru kādu ducīti apēdu. Viena bišu māšu kanniņa spēj cilvēka organismu atjaunot par veselu gadu. Saliec kanniņas ledusskapī un pamazām notiesā. Piemini manus vārdus, drīz dancosi kā kumeļš.

Ernests šo padomu ņēma vērā un pēc pāris nedēļām rakstīja Kārlim vēstuli: "Man iet labi. Saņēmu divus spie­tus. Viens bija salaidies augstu ābelē. Kā puika, tik lunkans kāpu tam pakaļ. Ir gan svētīgs tas bišu pieniņš."

Pagāja vasara, pienāca rudens. Vairāk nevienu vēstuli no Ernesta Kārlis nesaņēma, bet par to nebrīnījās. Vai lauku cilvēkam, ar darbiem raujoties, laiks pie rakstiem sēdēt. Kad būs ieziemojis savas bites, aizbrauks apska­tīties, kā draugam pirmajā dravošanas sezonā veicies.

Tikko Kārlis bija izkāpis no sava vecāžigulīša, kad pretī steidzās Lūcija:

- Vai, Kārlīt, cik labi, ka atbrauci. Mēs ar dēlu no tām bitēm nezinām ne bū, ne bē, Ernests pats ar viņām visu vasaru krāmējās. Stropi medus pilni, bija tik sprauns kļu­vis, ka pat uz viršiem aizveda. Mājās atvešanai gan bija jāmeklē palīgi…

- Kas Ernestam? Atkal slims? - Kārlis gluži iztrūkās.

- Ernests… - Lūcija iesāka un sastomījās. - Nē, nav slims, bet… nāc, paraugies pats.