Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

Šeit pat pūlēties nevajadzēja - logs virs ziedošo, smar­žīgo narcišu dobes bija nedaudz pavērts. Pēc brīža tas bija vaļā visā plašumā, un puiši pārrāpās palodzei. Iedzīve, kam viņi laida pāri vērtējošu skatienu, nebija tāda, kas spētu iekārdināt, kaut kādus vecus hlamus un panckas viņi neņems. Bet, ka knīpstanga Ermanis no savas skolas kuri­nātāja aldziņas spējis sakrāt naudu jaunam japāņu tele­vizoram, Lejasmeijeru Liene pa visu Čusnakciemu bija izzvanījusi, viņa kā parasti, visu zināja. Kāds brīnums, ja cilvēks šņabi dzer tikai augstos svētkos un brūtēm dāvanas nepērk, jo to vienkārši nav!

Brāļu vecais melnbaltais televizors nesen beidzis dvašot, un jaunu, kaut cik jēdzīgu un plānajai kabatai pieņemamu nebija laimējies dabūt. Pirmīt bija stāvējuši un gudrojuši, no kurām mājām viņus nedzīs laukā, ja ieradīsies spēli noskatīties, bet izdzirduši, ka Ermanis dodas līdzi Vēj- zaķim, momentā izlēma - mums viņa kaste jādabū! Pēc iespējas ātrāk, jo mačs tūlīt sāksies. Vēlāk varēs noglabāt aparātu drošākā vietā. Policists, uzzinājis par zudībām, meklēšanu sāks tikai nākamajā dienā. Šovakar visi vai nu kolektīvi gavilēs par uzvaru vai arī kauks par zaudējumu, taču šņabi temps abos gadījumos. Varbūt Ermanis atgrie­zies pat nepamanīs, ka teļļuka vairs nav.

Tā kaste bija nolikta otrā istabā uz smuka, lakota gal­diņa. Pirms ņemt ciet, vajadzēja pārbaudīt, kā darbojas, un Tedis sāka skatīties visapkārt pēc pults. Šo aparātu nevarēja iedarbināt kā viņu veco, kam pietika tikai pogu pagrozīt. Bet visi meklējumi bija nesekmīgi, kaut viņi pār­baudīja galdiņa atvilktni, norāva lielajam krēslam pār­klāju, pat pagulti izložņāja. Vai tiešām Ermanis pulti aiz­nesis sev līdzi? Brāļi bija tuvu izmisumam…

Kamēr Vējzaķis ierādīja Ermanim vietu pie televizora, viņa sieva Lūcija joprojām rosījās virtuvē. Lai kā viņa centās un pūlējās pēc jaunām metodēm cūkas audzēt, tās negribēja uz kauliem tikai liesumu krāt, gaļai klāt bija prāva speķa kārta. Taču visvairāk tauku vepris bija savācis vēderā. Nomazgātus un smalki sagrieztus, Lūcija tos bija iepildījusi katlā un uzlikusi uz plīts kausēšanai. Fricis, pavēris durvis, paošņāja gaisu un teica, ka viņam dikti garšo rupja maize ar dradžiem, tādiem zeltaini brūniem.

- Tos tu dabūsi rītdien, - apsolīja Lūcija, - tagad sa­mierinies ar desām. Ro, kur bļodā stāv, smuki apceptas. Paņem pats.

- Vai tava cienīgā nenāks hokeju skatīties? - noprasīja Ermanis, kad Fricis ienesa šķīvi ar desām.

- Lūce nekad neskatās. Varbūt, ja tu aicinātu, viņa nāktu.

- Kas tur ko redzēt? - Lūcija atteica, kad Ermanis iegāja pie viņas virtuvē. - Vesels bars labi noēdušies tēviņi dzenā vienu mazu ripiņu. Krīt, ceļas, skrien kā negudri. Ar nūju rokā.

- Nerunā tu aplam, - Ermanis viņai aizrādīja. - Šis ir vēsturisks mačs, latvieši ies pret krieviem. Tas tak katram latvietim jāredz, par mūsējiem īkšķi jātur.

- Nu labi, uzmetīšu pusactiņu, - Lūcija piekāpās, sabāza plītī malku, noraisīja priekšautu un sekoja Ermanim. Pu­deli un šķīvi ar uzkodām pārvietoja uz ķeblīša, pati apsēdās Fricim blakus.

Sākumā Lūcija spēli vēroja ar neizpratni, bet tad, ripai traucoties uz Irbes sargātajiem vārtiem, sāka drebēt kā drudzī, visus piecus nagus iecirta Fricim rokā un atlaida tikai, kad sitiens bija atvairīts. Bet, kad mūsējie iesita pir­mos vārtus, apķērās Fricim ap kaklu un tik skaļi nobučo­ja, ka Ūkās, no šampanieša pudeles izrauts korķis. Kad pie mūsu vārtiem veidojās dramatiskas situācijas, Lūcija elso­ja, bet, kad krievi bija guvuši vārtus, dobji novaidējās. Viņa tik ļoti dzīvoja līdzi spēles gaitai, ka Ermanis nopriecājās, ka viņam nav sievas, no tik emocionālas būtnes glābiņa nebūtu.

Pārtraukumos viņi dzēra šņabi, arī Lūcija neatteicās no glāzītes un skaļi apsprieda redzēto.

Spēlei beidzoties, ar uzvaru apsveikdama, Lūcija nobu­čoja ne tikai savu vīru. Fricis pabolīja baltu aci uz Ermaņa pusi. Turpmāk hokeju skatīsies ar sievu divatā. Viņa vien­mēr savaldīgā un lēnprātīgā Lūcija bija pārvērtusies līdz nepazīšanai. No hokeja nīdējas piepeši bija kļuvusi par de­dzīgu līdzjutēju. Kad spēlēja himnu, viņa piecēlās un stā­vēja taisna kā svecīte, pēc tam atslīga atpakaļ krēslā, lai noskatītos fanu ovācijās. Fricis izgāja koridorā, jo gribējās uzpīpēt. Pēkšņi nāsīs iecirtās sīva sviluma smaka un viņš atrāva virtuves durvis. Zili melns smirdīgs dūmu mutulis vēlās pretī.

- Lūce, tavi tauki deg! - Fricis iebrēcās.

Ermanis kāsēdams metās laukā, dūmi koda un skrāpēja rīkli. Fricis rāva vaļā durvis un logus, bet, kas tālāk noti­ka, Ermanis vairs neredzēja, jo teciņus laidās uz savu mā­ju. Kaut Vējzaķis nepiedzītu zaudējumus no viņa, jo Er­manis tak pavedināja Lūciju skatīties spēli. Vai prātā varēja ienākt, ka viņa tā aizrausies, aizmirsīs tos taukus!

Mājās gaidīja vēl viens pārsteigums. Jau durvis vaļā slēdzot bija dzirdama neskaidra balsu murdoņa. Vai tele­vizors sācis darboties pats no sevis? Tas taču nebija iespē­jams. Iesteidzies istabā, viņš ieraudzīja Tedi un Ludi, kuri pašlaik vēroja, kā priecājas Latvijas komandas līdzjutēji.

- Puikas, kā izdevās ieslēgt? Kur atradāt pulti? - Erma­nis iekliedzās.

- Tavas kurtkas kabatā. Tepat uz krēsla atzveltnes bija uzmesta, - Ludis nobijies nočiepstēja.

- Mūsu teļļuks beigts, nācām pie tevis skatīties, - Tedis bija atguvies, tad piebilda. - Sadeva gan mūsējie krieviem. Pašā revolūcijas šūpulī.

- Ak, mana vecā galva, - Ermanis nopūtās. - Visu māju griezu riņķī, pulti meklēdams. Ziķeri puikas. Tedi, še div- latnieks, šitās atradības un uzvara jānosvin. Tu labāk zini, kur tik vēlā stundā var polšu dabūt.

Pārmest, ka puiši caur logu viņa mājā līduši, bija lieki. Kad visi kļuvuši par hokeja faniem, tas taču dabiski. Ja nav savas kastes, iet pie kaimiņiem. Tā vēsturiskā uzvara taču jāredz!

Policists Andris vēlreiz pārlasīja pēdējo iesniegumu par mobilā telefona zādzību Cusnakciemā. Neizprotamā vei­dā jau ceturtais izgaisis šīs nedēļas laikā. Tāpat kā iepriek­šējos gadījumos - kamēr īpašnieks savas saulē iztvīkušās miesas veldzēja Cusnakupītes vēsajos ūdeņos, telefons, kas bija atstāts pie drēbēm krastmalā, pazudis. Un neviena cil­vēka, ko varētu turēt aizdomās. Taisni par sodību tie zaļie savu vasaras nometni izdomājuši iekārtot tieši šeit, klusā, vientuļā vietiņā upītes un meža malā, tā patālāk no ciema­ta centra. No piedāvātajām istabām muižas pilī kategoriski atteicās, gribot padzīvot saskaņā ar dzīvo dabu, kur ne­trūkst bebru, ūdru un citādas mīļas radībiņas.

- Ja manu mobīliķi neatradīsi, caur internetu visai pa­saulei darīšu zināmu, ka Cusnakciems čum un mudž no zagļiem, - tā vakar bija aurojis liela auguma dūšīgs vīrs. - Neviens ekskursants pie jums vairs nebrauks. - Viņam, diendusā zem kārklu krūma aizmigušam, kāds no pagalv­ja bija izķeksējis gluži jaunu Nokia.

Tādu blamāžu Cusnakciemam pieļaut nevarēja. Andris jau no paša rīta uzmanīgi, lai neviens viņu nepamanītu, pielavījās zaļo nometnei no otras puses un iekārtojās aiz sīku, kuplu bērziņu biežņas. Kad kociņus pašķīra, no šīs vietas upītes līcis un nometne ar saslietajām teltīm tālskatī labi redzama. Tas glumais, izveicīgais zaglis jānoķer, kaut līdz vakaram te nāksies tupēt.

Vai tiešām vainīga Lejasmeijeru Liene? Tādas aizdomas bļaurīgais vīrs izteica, bet Andris tam nespēja ticēt. Ja vienu telefonu Liene būtu nočiepusi, to vēl varētu saprast, bet ko viņa darīs ar četriem? Bet viņa bija vienīgais svešais cilvēks, kuru apzagtie redzējuši tuvumā, katru dienu nāca uz upīti smelt ūdeni savu kazu dzirdināšanai, tās tepat netālu pļavā bija piesietas mīkstā, zaļā, ekoloģiski tīrā zā­lītē. Uzzinājuši, ka Liene pienu pārdod, dabas sargātāji un saudzētāji bija pasūtījuši šo veselīgo produktu, un vakaros Liene parādījās vēlreiz ar pilnu kanniņu rokā.