Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

- Kaut kas nedzirdēts un neredzēts, - Liene izbrīnā saņēma rokas, tad sekoja Andrim, kurš pārstaigāja dārzu, spaidīdams sava mobilā tālruņa podziņas. Gan Bušs tepat vien būšot, nevajadzēs pēc viņa uz Ameriku dzīties. Patie­šām, zem kuplas ķirbju lapas atskanēja: "trallalā, rallalā". Taču tos divus tik viegli neizdevās sameklēt, tikai, kad aizstaigāja līdz agro kartupeļu vagām, no turienes bija dzirdams it kā "kur tu teci, gailīti manu", no turienes iz­kašņāja Nokia. Labi, ka sunīte tikai nedaudz smiltis uzka- susi virsū. Otrs Siemens atsaucās no gurķu dobes.

- Andrīt, vai tu nevari paprovēt arī manu lasāmbrilli iztrallināt? Jau trešā diena kā ar visu futrālīti pazudusi. Visu māju griezu otrādi, atrast nevarēju. Atminos, pēdējo­reiz tepat mājas priekšā uz soliņa sēdēju un avīzi lasīju, laikam biju atstājusi. Tā mazā blēde būs vainīga.

- Nē, tavu briļļu futrāli nevarēšu tādā veidā sadabūt. Gan jau rudenī, kad dārziņu pārraksi, atradīsi, - Andris pasmējās.

Telefoni bija savākti, un Andris teica, viņam jāraksta protokols. No Lienes aicinājuma iet istabā pie galda attei­cās, to var izdarīt tepat, tādēļ apsēdās uz soliņa.

- Tā, tagad tev jāparakstās, - pēc brīža viņš noteica, papīra lapu Lienei pasniegdams.

- Par ko man jārakstās? Ka manā dārzā tos aparātus atradi? Es neesmu neko ņēmusi un tur slēpusi. Pūciņa ņēma, lai viņa parakstās.

Soliņš, uz kura Andris sēdēja, bija zems, pie jostas pie­stiprinātais mobīliķis traucēja, tādēļ viņš to piekabināja aizmugurē. Pēkšņi strīdu ar Lieni pārtrauca smalka melo­diska skaņa. Simtām reižu Andris tādu dzirdējis. Satrūcies viņš ķēra roku sev aiz muguras. Tukšums. Nākamajā mir-

Pūciņa, kura mirdzošām actiņām un smieklos savilktu sīko spalvaino purniņu, pazuda vilkābeļu pudura ar viņa

pildspalvu zobos.

klī metās dārza malā pie krizdoļu krūma, bet skaņa jau bija apklususi. Tikai četrrāpus nometies, rokas nežēlīgi pret ušņu dzelonīšiem sadurstījis, viņš beidzot aparātiņu sataustīja un izcēla laukā. Kad atgriezās pie soliņa, vie­nīgais, ko ieraudzīja, bija Pūciņa, kura mirdzošām actiņām un smieklos savilktu sīko spalvaino purniņu, pazuda vilk­ābeļu pudurā ar viņa pildspalvu zobos.

Andris nopūtās un nodomāja, ka tajos suņu testos derētu iekļaut arī jautājumu par attieksmi pret svešām mantām.

Tas bija ļoti sen, manos skolas laikos. Uzrakstīju sienas avīzei vienu kritisku rakstiņu, kurā bija aizskarta dažu klases­biedru nevēlamā uzvedība. Baidīdamās, ka viņi var atrieb­ties, neuzdrošinājos likt apakšā savu vārdu. Vajadzēja izdo­māt pseidonīmu, un tā radās Miķelis Podiņš. Sienas avīzi drīz nomainīja, rakstiņu aizmirsa, bet man šis vārds bija iepa­ticies. Pateicu to meitenēm, un mani sāka dēvēt par Miķelīti vai Mikiņu, man tas tīri labi patika.

Turpmākajā dzīvē šajā vārdā mani neviens nav nosaucis, tas palika Viesītē kopā ar agrīnās jaunības atmiņām. Atce­rējos to pēc daudz gadiem, kad biju uzrakstījusi feļetonu Dadzim, kurā izsmēju izdarības kādā Ugāles iestādē. Negri­bēju, ka tās darbinieki uzzinātu vainīgo, tajā ciemā man tolaik bija jādzīvo, ar minēto iestādi arī turpmāk paredza­ma saskarsme. Tad prātā iekrita Miķelis Podiņš. Vienlaikus radās arī Čusnakciems - apdzīvota vieta lielu mežu vidū. Par čusnakiem apvidvārdā sauc čūskas.

Nezinu, kādam literāram žanram var pieskaitīt manus nenopietnos sacerējumus. Manuprāt, kaut kas vidējs starp humoresku, feļetonu un īsu, jocīgu stāstiņu. Sākot ar astoņ­desmito gadu otro pusi, kad atkal atgriezos pie literāra dar­ba, tādus rakstīju diezgan cītīgi, tie publicēti Ventspils un Talsu rajona laikrakstos, žurnālos Dadzis, Zvaigzne, Vese­lība, arī laikrakstā Zeme un divi Lauku Avīzē. Sākumā dar­bus parakstīju ar savu vārdu. Tā kā šie darbiņi daļēji morāli novecojuši, šajā grāmatā ietverti tikai pāris no tolaik rakstī­tajiem. Kopš deviņdesmitajiem gadiem par autoru uzrādīju Miķeli Podiņu.

Es apzinos, ka neesmu satīriķe. Kā dakteris ar asu skal­peli pāršķeļ augoni cilvēka miesā, lai iztīrītu no tā pūžņus, tā satīriķis to dara ar spalvu, nežēlīgi, asi izsmiedams nejē­dzības cilvēku un visas sabiedrības dzīvē. Manī nav šī satī- riķa asuma, vienkārši gribas pazoboties par ļaužu vājībām, pastāstīt dzīvē noskatītus smieklīgus atgadījumus, lai arī citiem, to izlasot, kļūtu jautrāks prāts.

Pēdējos gados, kopš atkal dzīvojām kopā ar savu meitu Birutu, viņa man vairākkārt ieteikusi tematus nenopietniem sacerējumiem. Viņai bija dzīva fantāzija, laba iztēles spēja. Dažus viņas dotos sižetus atlika tikai literāri apstrādāt. Tādi bija, piemēram, stāstiņi Rekets, Čusnakciema budē/i, kur pirmoreiz parādījās brāļi Tedis un Ludis (viņus izdomāja Bi­ruta), gabaliņš par Jāņu svinēšanu, arī Sēņu laikam savu roku pielikusi Biruta. Bet pašu pēdējo stāstiņu par mūsu jautro, zaglīgo sunīti Pūciņu viņa uzrakstīja, man atlika tikai pieslīpēt. Tie, kuri skatījušies 2002. g. 15. septembra TV raidījumu Kūlenis, varbūt atminēsies manu mazdēlu Mār­tiņu ar tumši pelēku, pūkainu kucentiņu rokās, "fā bija mūsu Pūciņa.

Laika gaitā manā Čusnakciemā saradās vesels bars da­žādu personu. Tur bija bļaurīgais Vējzaķu Fricis, Lejasmei- jeru Liene ar savām kazām, vecais mežsargs Meždangu Fricis, pagastvecis Jukumsons, kultūras nama direktore Jautrīte un vēl daži citi. Arī mans Miķelis bija ieguvis savu izskatu. Viņu iztēlojos kā omulīgu pusmūža vīru, kuram bija arī sieva, Amilda vārdā.

Kad Latvijas sabiedrību saviļņoja kāds notikums, mēs ar Birutu apspriedāmies, kā uz to reaģētu Miķelis un Vējzaķu

Fricis, Tā radās humoreskas par pedofiliem un spridzinātā­jiem. Kad laikrakstā ieraudzīju fotogrāfiju no sociķu kon­gresa VEF kultūras pilī, kur virs galvenās ieejas rēgojās uzraksts par cirka izrādi, radās ierosme uzrakstīt par ekso­tisko dzīvnieku izstādi, kas notiek gandrīz vienlaikus ar kādas partijas saietu.

Ne tikai lielie notikumi devuši vielu Miķeļa Podiņa maza­jiem stāstiņiem. Gabaliņš Sēņu laikā tapa pēc tam, kad poli­gonā, kam blakus dzīvojām, notika kārtējās apmācības. No paša rīta brauca automašīnas, vēlāk blīkšķēja šāviņi, netālu kūpēja lauka virtuve. Mazdēls, kuram tolaik bija seši gadi, uz sētas sēdēdams un visu vērodams, noteica: "Onkuļi spē­lē karinu." Šo teicienu vēlāk esmu izmantojusi romānā "Puisiķciems".

Kad Lauku Avīzē izlasīju jaunā romānu konkursa notei­kumus, kļuva pavisam bēdīgs prāts. Biju pārliecināta, ka uzrakstīt kriminālromānu nav manos spēkos. Man taču sveša gan kriminālā pasaule, gan izmeklētāju, policijas un tiesu darbs. Neesmu arī apveltīta ar tik spožu iztēli, lai no nekā izveidotu kaut ko. Bez tam negribējās rakstīt par var­mācīgā nāvē mirušiem cilvēkiem, slepkavībām, pašnā­vībām, asinīm un ciešanām. No iepriekšējo darbu radīšanas pieredzes zināju, cik man grūti kādu nogalināt, kaut tas no­tiek tikai uz papīra. Pēc nelieša Hugo sadedzināšanas ro­mānā Bāka pār mežiem pati veselu nedēļu jutos kā slima, bija grūti saņemties un darbu pabeigt. Likās, ka ciešu tās pašas mokas, ko viņš, dzīvs sadegdams. "Tādēļ no diezgan garā apraksta palika tikai daži teikumi, ļāvu lasītājam pašam iztēloties, kā viss notika.

Kāds zobratiņš manās smadzenēs bija sācis kustēties. Ja tomēr pamēģinātu? Zināju, ka katrā krimiķījābūt vismaz vienam līķim, bet es taču viņam varu izvēlēties vieglu nāvi, saistībā ar kādu noslēpumu. Griezās, griezās tie zobratiņi tukšgaitā, līdz piepeši izšāvās dzirkstele. Čusnakciemā dar­bosies man labi pazīstamie varoņi, viss saistīsies ap kāda neuzticīga vīra pazušanu, meklēšanu un beigās atrašanu pie mīļākās. Tomēr tā visa bija maz, lai sēstos pie galda un sāktu veidot jaunu darbu. Vēl kaut kā pietrūka, ar vienu sižeta līniju nepietiek.