Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

Kārlis sekoja Lūcijai, un iedama viņa stāstīja: - Ernests šovasar apbraukāja visus pazīstamos biteniekus, pat pie svešiem bija, pirka no viņiem tās māšu kanniņas, ēda pil­nām mutēm, katru dienu. Un te - rezultāts! Kā domā, vai man pietiks spēka viņu izaudzināt lielu?

Istabas vidū stāvēja zili bērna ratiņi un no tiem atskanē­ja priecīga lalināšana.

- Es kaut ko nesaprotu, - Kārlis raustīja plecus. - Ko viņš tev pagādāja? Puisīti vai meitiņu? Kā tik ātri?

- Tas taču Ernests, - Lūcija ieraudājās, un Kārlis vairs neattapa, ko sacīt.

Efektīva metode

Kurš tieši bija vainīgais, ka Cusnakciemā atveda prusa­kus, nebija iespējams izdibināt, atlika vienīgi konstatēt - klāt viņi bija un čabinājās visu namu virtuvēs. Laikam veselīgais mežu un piejūras gaiss veicināja to vaislību, jo viņi ātri vairojās. Viens indivīds pat iemitinājās pasta lielajā pulk­stenī, no kura palaikam pabāza laukā garās ūsas. Apkopēja Elzastante iepūta spraugā dihlofosu, bet ar to pašu bija beigts ne tikai prūsis, bet arī pulksteņa mehānisms.

Ļaudis cīnījās ar prusakiem, kā mācēdami. Daži sasvīt- roja visu dzīvokli ar zaļo krītu, jo bija dzirdējuši, ka tam pāri prūši neejot. Bet tā laikam bija vienīgi vecos laikos. Nelīdzēja arī ar boraku sajaukti milti, prusaki ēda tos pilnām mutēm un čabinājās vēl jautrāk. Izmisušās nama­mātes plucināja tos ar verdošu ūdeni, nebēdādamas par samirkušajām tapetēm, citas jebkuru spraudziņu aiztepē- ja ar plastilīnu, taču panākumi bija tikai īslaicīgi.

Kad kādu rītu pagasta padomes priekšsēdētājs Ansis Jukumsons, atvērdams sava rakstāmgalda atvilktni, ierau­dzīja sevišķi lielu, melnu eksemplāru, viņš sasauca ār­kārtēju sēdi, kurā bija tikai viens dienas kārtības punkts: "Kā iznīcināt prusakus." Pēc ilgām un vētrainām debatēm nāca pie vienprātīga slēdziena - jāaicina palīgā zinātnieki, lai izstrādātu efektīgu metodi.

Zinātnieki bija atsaucīgi, un drīz no Rīgas ieradās Bang- pūtis Vasariņš. Viņš bija pacilātā garastāvoklī, jo beidzot bija radusies iespēja demonstrēt savu erudīciju un izstrā­dāt kandidāta disertāciju. Tikai - kur to darīs? Kopā ar Jukumsonu apsekodami prusaku invāzijas pārņemtās Cusnakciema mājas, viņi bija nonākuši pie staltas, gandrīz gatavas četrstāvu ēkas. Jukumsons lepni stāstīja, ka šeit būšot jaunā skola. Kopš iedzīvotāju skaits trīskāršojies, vecajā kļuvis par šauru, bērniem jāmācās divās maiņās, un tas nav veselīgi.

Bangpūtim Vasariņam acis iespīdējās kā eļļotas un viņš sacīja: - Prusaku pētīšanas problēma ir smaga un sarež­ģīta, nepieciešamas telpas institūtam, un te tās ir. Bērni var gadiņu pagaidīt.

Jukumsonu ļaudis ar sūdzībām par prusakiem bija tā nomocījuši, ka viņš piekrita ēku pagaidām nodot zinātnie­ku rīcībā, un pats rūpējās, lai vajadzīgie papīri nonāktu augstākajās instancēs. Un tā 1. septembrī durvis vēra Pru­saku pētīšanas un apkarošanas institūts, kas tautā tika saukts par Pē-pē-ī.

Bērni joprojām mācījās divās maiņās, bet jaunās sievie­tes priecājās - beidzot viņām bija nodrošināts smalkāks darbs. Kamēr vīri kokapstrādes kombinātā zāģēja, ēvelē­ja, zeimerēja, nagloja un skrūvēja, viņas iekārtojās jaunajā institūtā par laborantēm, grāmatvedēm, kasierēm, garde- robistēm un apkopējām, pat bufetnieci tur vajadzēja.

Bangpūtis Vasariņš bija iecelts par direktoru. Savai disertācijai viņš izvēlējās tēmu: "Vietējie prusaki Phylo- dromia gelmanica un melnie prusaki Blatta orientalis da­žādos klimatiskos apstākļos." Viņa sieva Arabella, kas no­darbojās ar valodniecību, bija uzsākusi darbu "Uzvārdu Prūsis, Prusaks un Tarakanovs izplatības biežums dažā­dos mūsu valsts reģionos", tā izrādīdama dzīvu līdzdalību vīra zinātniskajā darbībā. Prusakus ievietoja laboratorijā, ko nosauca par blattopteriju, pēc šīs kukaiņu ģints latīnis­kā vārda, tur veica dažādus mēģinājumus un novērojumus. Zinātnieki strādāja aizrautīgi, par to liecināja kafijas smar­ža, kas plūda no visiem kabinetiem. Jau sen zināms, ka kofeīns veicina domāšanas procesus.

Bija pienācis pats ziemas vidus. Lausks spārdīja Cus- nakciema kokus, taču namos bija silti un patīkami ne tikai prusakiem, bet arī cilvēkiem, jo jaunā katlumāja darbojās nevainojami. Bet piektdienas vakarā notika liela, stihiska nelaime.

Kurinātājs Vasilis, galvu pret sienu atspiedis, bija aiz­snaudies. Viņu pamodināja neciešams troksnis kreisajā ausī, likās, tajā auļo zirgs - dipada, dipada. Pārbiedētais Vasilis tik vien atjēdza, kā noslēgt kurtuvi un mesties visam ciematam cauri uz ambulanci. Viņa izmisumam ne­bija robežu, uzzinot, ka ārsts aizbraucis pie slimnieka, kam sirds streikojusi. Tā stunda, ko viņš pavadīja, sēdēdams uzgaidāmajā istabā, likās pati briesmīgākā mūžā.

Kad ārsts ieradās un ar pinceti izvilka kurinātājam no auss prusaku, Vasilis jau bija tuvu nervu sabrukumam. Viņš bija tā nomocījies un apdullis, ka, mājā ticis, apgūlās un pamodās tikai nākošajā dienā, kad sāka kratīt auks­tuma drebuļi.

Jau nakti Cusnakciema lielo māju iedzīvotāji meklēja biezākas segas. Pamodušies viņi jutās kā leduspagrabā. Sa­stingušiem pirkstiem kaut kā satuntulēja bērnus un aiz­sūtīja uz skolu, bet drīz tie bija atpakaļ - šodien mācības nenotiekot. Ļaudis uzzināja, ka katlumājā avārija, kuri­nātājs Vasilis pazudis, ūdens, kas atradies sistēmā, sasalis un pārplēsis caurules. Otrs kurinātājs Pēteris no rīta da­būjis uzlauzt durvis. Tagad katlumājā strādāja santehniķi, taču arī viņiem sala rokas un darbs neveicās.

Jaunie ļaudis, lai sasildītos, dejoja un lēkāja, bet vecākie satuntuļojušies pūta vien. Tad viņi ievēroja, ka no veco māju dūmeņiem kūp neparasti zili dūmi. Bet, kur dūmi, tur siltums, un ģimenes ar visiem bērniem devās meklēt glābiņu. Viņus sagaidīja laipni, tikai lika uz sliekšņa izpu­rināt virsdrēbes un teica, lai nebaidoties no sīvās smakas.

Veltīgi izgaidījies zinātnisku prusaku iznīdēšanas paņēmienu, Jukumsons lika lietā vecmāmiņas gudrību. Viņa bija pastāstījusi, kā pēc lielā krievu un franču kara, kad pirmoreiz Kurzemē parādījās prusaki, tos dabūjuši no mājām laukā. Netālu no ciemata atradās vecs zirgu stallis. Jukumsons no kolhoza vadības dabūja atļauju to nojaukt, saziņoja iedzīvotājus talkā un katram izsniedza pa dēlim, ko smalki sazāģēt un saskaldīt. Vecmāmiņa teica, ja tādus dēļus dedzina plītī vai krāsnī, prusaki no tā smārda mūkot, kā savā laikā franči no Krievzemes.

Avāriju pāris dienās likvidēja, bēgļi atgriezās savās mājās, kur viņus sagaidīja nosaluši prusaki. Sievietes tos saslaucīja uz liekšķerītēm un izmeta sniegā.

Kad zinātnieki pirmdienas rītā ieradās no Rīgas, blat- toptērijā valdīja mēms sastingums. Laborantes nelaimīgas taisnojās, ka nebija spējušas nosargāt izmēģinājuma dzīv­niekus no bojāejas. Viņas bija noraizējušās, ka tagad paliks bez algas, bet Bangpūtis nomierināja, ka algu fonds ap­stiprināts visam gadam un sēdās rakstīt disertāciju. Bei­dzot viņam bija pietiekami daudz materiālu.

Kad atnāca Jukumsons un lūdza atbrīvot telpas, jo Cusnakciemā neesot vairs neviena prusaka ne jaunajās, ne- ; vecajās mājās, Bangpūtis Vasariņš paziņoja, ka insti­tūts pastāvēs arī turpmāk, tikai tam būs cits profils. Viņi pētīs blusas Aphaniptera. Nesen viņš vienu melno lēkātāiu bija noķēris institūtā uz sava stilba…

Aizdomīgs tips

Vēlā svētdienas vakarā uz rajona centru ripoja krietni pilns autobuss. Kad meža viducī tas apstājās pieturvietā Šiliņi, tajā iespraucās nenosakāma vecuma bārdains vīrs ar lielu mugursomu plecos un divām pilnām somām rokās. Sēkdams vīrs tās iecēla, un šoferis, biļeti pasniegdams, ieprasījās, ko šis tik smagu vedot. Bārdainis tā kā samul­sa, tad atteica, ka dzērvenes salasījis.