Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

Andris noglabāja iesniegumu kabatā, tālskatī vērīgi no­pētīja apkārtni, taču neko aizdomīgu nemanīja. Kļuva gar­laicīgi, un viņš sāka pārdomāt, ko iepriekšējā dienā kul­tūras namā bija dzirdējis. Zaļie tur nolasīja lekciju, divas stundas runāja par dzīvnieku tiesībām. Stāstīja, ka suņiem vairs nedrīkst astes un ausis apgriezt, tie tikšot testēti, lai noteiktu miermīlīguma pakāpi. Kas testu neizturēs, tam obligāti jāliek uzpurnis un jāstaigā saimniekam līdzi pa­vadā. Zaļie bija ievērojuši Lienes Pūciņu, kas viņai allaž skraidīja līdzi, minēja kā piemēru, tāds suns drīkst staigāt brīvi, iet visur, kur vēlas. Pat veikalos un restorānos.

Kad iepriekšējā gadā nomira Lienes ilggadīgais Tobis, viņa iegādājās smieklīgi mazu tumšpelēku kucentiņu, kas bija izaudzis prāva kaķa lielumā un ar savu laipno izturē­šanos apliecināja, ka mīl visu cilvēci. Bet pat viņu, veikalā iedama, Liene atstāja ārpusē.

- Vai traks! Kurš lauku cilvēks suni pa bodēm vazās! - Vējzaķu Fricis sašutumā bija pārtraucis runātāju. - Suns taču priekš tam ir, lai māju sargā. Jo sirdīgāks, jo labāk. No tāda kverpa kā Lienes šunelis neviens zaglis nebai­dīsies.

Arī Meždangu Žanim bija savs vārds sakāms. Viņš no­prasīja, kā tad ar kuilēnu un ērzeļu tiesībām, tiem tak arī sāp, kad olas izgriež, bet Amilda gribēja zināt par dunduru, odu un bambālu tiesībām, drīkst tos klapēt nost vai ne? Beigās sacēlās pamatīgs šurumburums, un zaļie dzīvās da­bas sargātāji drīz kopās prom uz savām teltīm.

Saule pamazām cēlās augstāk, un pie teltīm varēja ma­nīt rosību. Andris vairs nedomāja par kultūras namā dzir­dēto, bet, neatlaidis tālskati no acīm, modri vēroja no­tiekošo. Varbūt zaglis viņu pašu starpā meklējams? Tas jānoskaidro, jo nevar taču pieļaut, ka Cusnakciemam celtu neslavu. Viņi savu nākotni cerēja saistīt ar tūrismu, šo tīrās dabas stūrīti ļautiņi taču gribēs iepazīt un, ja vēl piedāvās dzīvošanu vecajā baronu pilī sakopta parka vidū vai vietiņu telšu sliešanai, visiem būs labi, kā vietējiem, tā atbraucējiem. Tie neskoposies atvērt maciņus.

Andris redzēja, ka no teltīm spraucas ārā vesels cilvēku bars, gan sievietes, gan vīrieši, un žigli joza uz apšu jaun- audzītes pusi, jo neviens nebija iedomājies te uztaisīt sirsniņmājiņu. "Jāpasaka Vējzaķu Fricim, lai tas par šito neizdarību pagastvecim uzdod kārtīgu sutu," - Andris pie sevis nosmīnēja. Viss ciems taču zināja, ar kādu ļaunu prieku opozīcija meklēja pozīcijas kļūdas un neizdarības.

Taču tūlīt domas pārsviedās citā virzienā. Ar troksni, kādu sataisītu vismaz simts izbiedētu bebru, viss bars gāzās ūdenī, gaisā tikai paspīdēja plikie dibeni. Vai dieniņ, tie taču nometuši visas drēbes. Te nav nekāda nūdistu pludmale. Vajadzētu protokolu sastādīt, uzlikt adminis­tratīvo sodu, bet ne tādēļ viņš visu rītu slēpnī sēdējis. Tas nekrietnais zaglis jānoķer. Nu bija īstais brīdis viņam la­vīties pēc telefoniem, neviens sargs krastā nebija atstāts. Taču tur rēgojās tikai steigā nomestu drēbju čupiņas. Nupat daži, krietni ūdenī izpērušies, jau brida no tā ārā. Vai, cik pretīgs pašlaik izskatās tas vīrs, kurš sava Nokia dēļ bļaustījās! Vēders ļum no taukiem, līkās kājas klātas biezu, tumšu spalvu, tāpat krūtis. Vīrs žigli pazuda vienā teltī, bet Andris tālskatī pamanīja slaido, garkājaino mei­teni, kura pirms pāris dienām bija ziņojusi par sava Sie­mens pazušanu. Tad viņa, īsu zilu bruncīti mugurā, iz­skatījās pat pievilcīga, bet cik tagad viņa kaulaina, visas ribas varētu saskaitīt. Rokas kā diegi, ciskas kā skali, krūšu vietā divas mazas ļerpatiņas. Droši vien pārtiek tikai no zaļām salātu lapām. Andris izsecināja, ka cilvēks bez drēbēm ir pats neglītākais radījums pasaulē.

Atpūtnieku vērošanu pārtrauca sīka, spalga suņa bal- stiņa, tad tā spēji aprāvās. Tumšpelēks sunītis īsu, strupu, gredzenā sagrieztu astīti kā maza bumbiņa vēlās lejā pa krastu uz peldvietu. Pamanījusi zemē noliktos apģērba gabalus, Pūciņa sakampa zobos zilas peldbiksītes, tās krietni sapurināja, raudzīdamās, vai kāds mēģinās atņemt. Taču neviens pakaļ nedzinās, visi vēl šļakstījās pa ūdeni, tādēļ paskrēja dažus solīšus un nometa zemē. Tad viņa ieraudzīja rozīgu krūšturi, paķēra to un sāka šaudīties šurpu turpu, pārskrēja ugunskura vietai un nometa pel­nos. Atgriezusies pie drēbju čupiņām, ar deguntiņu pašņa- karējās, tad pēkšņi joņoja prom, kaut ko zobos turēdama. Andrī pamodās aizdomas, viņš pameta slēpni. Pa taciņu šurp steidzās Liene, un šajā brīdī peldētāji viens pēc otra brida krastā. Protams, vīģes lapas, ar ko aizsegties, nevie­nam nebija.

- Ak, Jēzuliņ, šito apgrēcību! - iekliedzās Liene, nometa spaini zemē un pagrieza upei muguru. Andris dažos lēcie­nos bija viņai klāt, skatiens žigli meklēja priekšmetu, ko

Pūciņa bija nesusi un tad izspļāvusi. Turpat netālu gulē­ja un viņš pacēla brūnu ādas maku, kuru atverot nošķindē- ja sīknauda. Vēl viņš nebija pilnīgi pārliecināts par savām aizdomām, tās vajadzēja pārbaudīt. Iebāzis maku kabatā, viņš piegāja Lienei.

- Andri, vai redzēji, kāda nešķīstība mūsu upītē no­tiek? - pirms viņš paguva muti atplest, Liene jau spiedza.

- Vai tādu apgānītu ūdeni manas kaziņas dzers? Kādēļ tu to pieļauj?

- Nomierinies, Liene, - viņš sacīja vecajai sievai. - Ūde­nim nekādas vainas nebūs. Bet mani interesē kas cits. Vai tu samācīji savam sunītim čiept dažādus priekšmetus?

- Apžēliņ, ko tu runā! Vai tev prāts? Neko es Pūciņai nemācu, pati gudra diezgan. Jā, viņai patīk dažādas sīkas mantiņas nēsāt un kaut kur nomest. Mājā aiz kūtiņas savas jaunās čības atradu. Kādēļ man to prasi?

- Redzi, tiem tur - viņš pamāja ar roku uz upes pusi,

- pazuduši mobilie telefoni. Iesim uz tavu māju un meklē­sim tur vienu Nokia, divus Siemens un vienu Bosch.

- Kādu Sīmani, kādu Bušu? - Liene brīnījās. - Nu tu sāc laist galīgi aplam. Bušs tak ir Amerikā un vecais Sīma­nis jau kurais gads kā apakš zemes. Papriekš tu runā par telefoniem, tad par Sīmani, nekā nevar saprast.

- Pasaki godīgi, varbūt redzēji, ka sunītis nes zobos kādu mobīliķi?

- Nekā es neesmu redzējusi, nekā nezinu, - Liene dus­mīgi nopurpināja. - Kaziņas palika nepadzirdītas, spannīti arī pametu. Būs jāsmeļ ūdens no akas, bet tālu jāstiepj un kājas man švakas.

- Nu jau visi saģērbušies un sagandētais ūdentiņš drīz uz jūriņu aiztecēs. Netielējies tik daudz, iesim!

- Nav manā mājā nekādu telefonu, nav, - Liene čīkstē­ja. - Veltīgi tu, policist, man uzkriti. - Sīkiem solīšiem Liene tecēja Andrim līdzi, bet Pūciņa, lokus ap viņiem mez­dama, jautri lēkāja. Andris pieliecās un pabužināja pūkai­no kažociņu.

Lienes pagalmā ticis, Andris izvilka lapiņu, kur bija pie­rakstījis zudušo telefonu numurus, paņēma saujā savējo un staigādams, sāka spaidīt tā podziņas. Nekādu rezultātu. Tad viņš pamanīja, ka nav zona un tuvojās dārzam. Jau nākamajā mirklī zem kupla tomātu krūma iečiepstējās putniņš.

- Ahā, rokā ir! - Andris priecīgs iesaucās, metās pie kāda tomātu cera ar sārteniem augļiem un sāka raust vaļā zemi.

- Ko tu tur dari? Tomātiņš būs pagalam, - Liene pie­steigdamās pavisam bēdīgā balsī novilka.

- Nekas tavam tomātam nekaitēs. Kārtīgi aplaisti, gan augs tālāk. Tu pareizi teici, Sīmanis apakš zemes. Re, kur viņš ir, - Andris atlieca muguru taisni un parādīja sauju, kurā gulēja mazs, smiltīm apbiris aparātiņš.