Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

Puišelis apstājās tieši pretī laipai, noāva kedas, novilka garās bikses. Kad viņš noņēma cepuri, zem tās paslēptie brūnie mati izklīda pāri pleciem. "Ar žagariem tādu vaja­dzētu pie friziera aizdzīt," pukojās Kazkājevs, turēdams bisi rokās. Pulkstenis rādīja bez piecām minūtēm četri. Kaut nu puika vēl dažas minūtes pakavētos krastā! Bet nekā! Žigli paskatījies visapkārt, bet, redzēdams vienīgi rāmu ezeru un pīles, puika norāva kreklu, izlēca no īsajām biksītēm un skriešus metās pa laipu. Tai mirklī vīri tikko neizmeta bises no rokām - tā bija jauna šmauga meitene. Nākamajā mirklī gaisā pazibēja meitenes augums, no- plunkšķēja ūdens un pīļu bars cēlās spārnos. Un tūlīt no visām pusēm sāka sprakšķēt šāviņi. Brūnā galviņa pazu­da zem ūdens, un Bērzlapītis novaidējās vien. Tā taču bija vietējā kolhoza jaunā biteniece Vaira, kurai viņš pirms divām nedēļām bija ierādījis bišu ganības sila izcirtuma viršos. Kad Vaira vaicāja, vai tuvumā būs ūdens, kur bitēm nodzerties, viņš pats to atveda uz Dūņezeru. Kāds nelabais viņu tieši šodien atnesis šurp! Būtu apkopusi savas bites un lasījusies mājās. Peldēties sadomājusi, bezkaunīgā sku­ķe! Un, ja tagad sarijusies ūdeni un pagalam? Uztraukumā drebošām kājām viņš tenterēja pa krastu lejup. Bet Vaira jau bija iznirusi virspusē. Žigli piepeldējusi laipām, viņa uzrāpās tām, tad metās projām, pa ceļam sagrābusi savas drēbes un kedas. Tikusi pie divriteņa, viņa uzlēca tam un pazuda meža dziļumā tāda kā bija - slapja, kaila. Mednieki pārskaitušies, niknumā kliegdami, bija izskrējuši no sa­viem slēpņiem, taču viņiem cits neatlika, kā vienīgi noska­tīties uz aizbēgošo meiteni. Nīgros vārdus, kurus viņai nopakaļ sauca mednieki, viņa vairs saklausīt nevarēja. Drusku nomierinājušies, bet joprojām pukodamies, vīri devās meklēt pīles, uz kurām bija mērķējuši, taču tikai da­žus putnus izdevās atrast krastmalā. Ar laivu izbraukājuši ezeriņu krustām šķērsām, katru niedru puduri izčam­dījuši, viņi tomēr malā atgriezās tukšām rokām.

Laimdots Kazkājevs bija drūms un sapīcis. Būdams ļoti akurāts cilvēks, pirmoreiz mūžā viņš bija spiests pārkāpt noteikumus un atklāt medību sezonu piecas minūtes pirms laika. Tas viņu kremta ne mazāk kā priekšlaicīgi izbiedē­tais pīļu bars, kurš bija pamanījies aizlaisties. Savas dus­mas viņš izgāza uz Bērzlapīti, kam tas atvedis tādā vietā, kur gaišā dienas laikā nāras nāk plunčoties, mežsargam vajadzējis zināt, kas šā iecirknī mītot.

Norātais Bērzlapītis neteica pretī ne vārda, bet pie sevis nodomāja, ka nākamajā vasarā bitēm ganības ierādīs otrā meža malā aiz lielā purva.

Gandrīz katram cilvēkam ir savs ideāls. Jaunajam in­ženierim Visvarim Aplociņam tā bija slaida, gara meitene tumšiem, viļņainiem matiem un biezu skropstu aizēnotām tumšbrūnām, samtainām acīm. Viņš bija gandrīz zaudējis cerību tādu sastapt, kad lietainā vasaras pievakarē kino­teātrī blakus apsēdās būtne, kuru ieraugot, sirds iepuk- stējās straujāk. Viņa bija tik šmauga, ka ar vienas rokas plaukstu varētu apņemt viduklīti. Mitrie, tumšbrūnie mati viļņojās pāri pleciem.

Filmas pirmos kadrus Visvaris neievēroja. Viņa prātu nodarbināja doma, kā uzsākt sarunu. Te uz ekrāna parā­dījās mežs, un zem augstiem kokiem vesels bars jātnieku senlaicīgos apģērbos, stalti kungi un daiļa dāma. Viņš pie­liecās meitenei tuvāk un čukstus pavaicāja:

- Atvainojiet manu ziņkāri, vai jūs še neesat nofilmē­ta? Apbrīnojama līdzība.

- Nē, - viņa klusiņām atteica. - Nekad neesmu filmē­ta, bet ar jāšanas sportu tiešām nodarbojos. Vai arī jums tas patīk?

- O, es dievinu zirgus, - viņš izdvesa.

Līdz filmas beigām viņi vēl apmainījās dažām replikām, tad reizē izgāja uz ielas. Lietus bija pārgājis, gaiss vasarīgi smaržoja, un meitene ļāva sevi pavadīt. Sarunu uzturē­dams, Visvaris stāstīja, ka kādreiz trenējies jāšanā, bet tagad neesot tādu iespēju. Meitene teica, ka tēvocis Kārlis audzējot zirgus, viņa gandrīz katru sestdienu braucot ciemos.

Kas Visvarim cits atlika, kā lūgt, lai paņem līdzi? Tik ilgi meklēto ideālu taču nedrīkstēja pazaudēt. Brīdi pado­mājusi, meitene piekrita. Lai atnākot sestdienas rītā uz staciju. Arī savu vārdu pateica: Izolde. Tas skanēja tik brīnišķīgi.

Kas par to, ka zirgus brīvā dabā Visvaris redzējis tikai iztālēm! Paņems no bibliotēkas grāmatas par zirgiem un pastudēs teoriju. Tā viņš uzzināja, ka zirgi ir maigi, gudri un paklausīgi dzīvnieki, un tiem ļoti garšo cukurgraudiņi. Visvaris nočiepa mātei no bufetes tūtu graudu cukura un iebāza to jakas kabatā. Viņš bija gatavs braucienam kopā ar Izoldi.

Sarunas vilcienā sākumā neveicās, viņi vēl bija pārāk sveši. Pēkšņi garām aizzibēja pārbrauktuve, kur aiz barje­ras stāvēja ratos iejūgts brūns zirgs. Visvaris juta, beidzot notverts sarunas pavediens un sajūsmināts iesaucās:

- Vai redzējāt, Izoldiņ, kādi tam zirgam bija gari mati un kā tie vējā plīvoja?

- Mati? - Izolde pabrīnījās. - No kura laika krēpes sauc par matiem?

Visvaris nezināja, ko atbildēt, zirga ķermeņa daļu no­saukumus viņš nebija ielāgojis, vienīgi izstomīja, ka zir­gam, ar ko jājis, bijuši īsi, gaiši matiņi. Bet kā viņš lēca pāri šķēršļiem!

- Kā to zirgu sauca? - Izolde noprasīja.

Visvaris atkal saminstinājās. Kādi ir zirgu vārdi? Ienāca prātā tautasdziesma un viņš teica:

- Par Bērīti.

Izoldei nezin kādēļ noraustījās lūpu kaktiņi, un viņa pa­slēpa acis aiz garajām skropstām. Pašlaik vilciens, pārdār- dējis tiltam pār nelielu upīti, ieslīdēja mežā, un Visvaris sāka stāstīt, ka pērnajā rudenī tur braucis sēņot. Pamazām arī Izolde kļuva runīgāka, bet zirgus viņi vairs nepieminēja.

Izoldes tēvocis Kārlis bija dūšīgs, iesirms vīrs. Viņš neuzticīgi nopētīja Visvari, tad teica, ka došot viņam Mīci, viņa tāda rāma, mierīga.

- Nē, onkul, - iebilda Izolde. - Visvaris esot pieredzējis jātnieks. Dod viņam Viesuli un uzliec armijas seglus.

Jau izdzirdis Viesuļa vārdu, Visvaris juta, ka mugurai pārskrien sīkas drebuļu skudriņas. Prasīt to pašu Mīci? Bet ko Izolde nodomās. Nekas, gan viņš iemanīsies. Kā tie jātnieki filmā tik cēli sēdēja zirgam mugurā?

- Nu, Zvaigznīt, izlocīsim kājiņas, - Izolde laipni sacīja lielam, rudam zirgam un pastiepa tam pie purna plauk­stu, uz kuras baltoja cukurgraudiņš. Zirgs maigi ar lūpām to saņēma. Tad Izolde veikli ielika kāju seglu kāpslī un otru pārmeta zirga mugurai.

Viesulis bija vēl augstāks par Zvaigzni. Kamēr Kārlis to turēja aiz pavadas, zirgs draudīgi šķielēja uz Visvari un ar priekšējo kāju kārpīja zemi. Te nu bija maigais dzīv­nieks! Viesturs neuzdrošinājās tādam zvēram roku pie mu­tes bāzt, nokodīs pirkstus. Cukurgraudu tūtiņu pat nevil­ka laukā no kabatas. Lielu līkumu mezdams, viņš apgāja Viesulim un tuvojās tā labajam sānam. Veltīgi Kārlis iebil­da, ka šī nav pareizā puse. Visvaris pūlējās kāju iecelt kāp­slī, bet tas atradās nesasniedzamā augstumā. Prātā pazi­bēja televizorā vairākkārt redzētie kamieļi, kuri vispirms apgūlās, lai jātnieks varētu ērti apsēsties. Kādēļ zirgus ne­apmāca šādā gudrībā?

Beidzot viņš uzsvempās Viesulim mugurā un iekārtojās seglos. Kārlis padeva pavadu, un nākamajā mirklī pamats zem Visvara sakustējās. Tā bija baiga sajūta. Viņš izmisīgi ieķērās zirgam krēpēs, tikai pēc laba brīža nomierinājās, iztaisnoja muguru, stingri satvēra rokās pavadu un pa­vērās apkārt. Izoldes zirgs soļoja tepat blakus. Abās pusēs ceļam auga kupli, lieli koki, gaiss bija pilns patīkamās liep­ziedu smaržas. Kad pierod, nemaz tik traki nav, Visvaris nodomāja un uzsmaidīja Izoldei. Šajā mirklī viņa iesaucās: