Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

Nepagāja ilgs laiks, un Hedviga kādu rītu kolēģiem vien­aldzīgi izmeta:

- Kad vakar Diniņu vedu autobusā no Rīgas, visi pasa­žieri apbrīnoja, viņa izskatās gluži kā melns plīša spēļu sunītis. Jā, es iegādājos melnā terjera kucēnu, tas nav kaut kāds smieklīgs toiterjers, kam ziemu vestīte jāvelk mu­gurā.

Tas bija pārsteigums visam kantorim. Līdz šim Hedviga nekādu interesi par dzīvniekiem nebija izrādījusi. Tas tra­kākais - viņas Dinai bija vēl garāki un sarežģītāki radu raksti nekā Emeritas Arnim.

Nu arī Hedviga pievakarēs staigāja pa parku. Bērni, ie­raudzījuši Dinu, ņēmās to saukt un labināt klāt, katrs gribēja apmīļot, un Hedviga jau baidījās, ka sunim sabojās raksturu. Taču tā ir veca patiesība - katrs suns pārņem sava saimnieka īpašības, un Dina, jo auga lielāka, jo kļuva atturīgāka. Nekādus kārumus no svešām rokām viņa ne­pieņēma.

Kaut arī viņas dzīvoja vienā mājā, tomēr Hedviga un Emerita nekad savus mīluļus reizē neveda izskraidīties. Hedviga vispirms caur logu noskatījās, uz kuru pusi aiziet Emerita ar savu vaukšķi tievā saitītē, tad uzlika Dinai uz­purni un devās laukā. Dina bija sākusi pārāk skaļi un drau­dīgi rūkt uz garāmgājējiem, it sevišķi, ja kāds gribēja apstāties un parunāties ar suņa īpašnieci. Bet glītais pa­jaunais cilvēks, kurš pavasarī bija uzrunājis Emeritu, nekad vairs neapstājās, kaut redzams bija it bieži, caur parku viņš laikam vakaros atgriezās no darba.

Laiks ritēja, Dina jau bija izaugusi tik liela, ka tai va­jadzēja mācīties suņu gudrības, un Hedviga pierakstījās par biedru suņu audzētāju klubā. Tur būs izdevība satik­ties ar cilvēkiem, kuriem tādas pašas intereses, un kas zina…

Dresūras laukumā Dinai bija lieliski panākumi, viņa ātri iemācījās sēsties, gulties, iet blakus, pēc komandas "aport!" pienesa aizsviestus priekšmetus, nobeidzot pirmo apmācī­bas kursu, varēja piedalīties sacensībās un izpelnījās me­daļu. Instruktors mudināja darboties tālāk, mācīt šķēršļu pārvarēšanu, "noziedznieka" aizturēšanu, taču Hedvigas uzņēmība bija apsīkusi. Ar suņu dresēšanu noņēmās pus­audži, pensionāri un vientuļas sievietes. Bija izkūpējis sap­nis par iepazīšanos ar interesantu kungu, dzīvnieku mīļo­tāju. Dinai bija jāsamierinās ar pastaigām parkā.

Tā pagāja gads, atkal smaržoja plaukstoši krūmi un ko­ki, ziedēja narcises. Bija pievakare, un Melita, no darba atnākusi, pārlapoja rajona avīzi. Piepeši acis apstājās pie kāda paziņojuma: "Sakarā ar to, ka rajonā bijuši trakum­sērgas gadījumi, suņus un kaķus turēt piesietus. Pastai­gāties izvest atļauts tikai ar pavadu." Šajā brīdī Melita izdzirda skrāpēšanos un ņaudēšanu pie durvīm. Skaidrs, viņas runcis Princis, kurš visu dienu bija nogulējis uz mīk­stā krēsla, tagad grib tikt laukā savās kaķa gaitās, no kurām parasti atgriezās otrā rītā ap brokastu laiku, lai tad visu dienu snauduļotu un sapņotu par treknu peļu bariem. Melita jau piecēlās, bet viņas skatiens apstājās pie avīzes. Vai die', ja notiek nelaime, Princim uzbrūk kāda ar tra­kumsērgu inficēta žurka? Vai vēl trakāk - sētnieks viņu nosūdz municipāliem? Princi te visi pazīst, tāds liels melns kaķis baltām krūtīm un garām, kuplām ūsām pieder tikai viņai.

Melita žigli pakravājās pa rokdarbu kastīti, sameklēja divas zilas lentītes. Platāko apsēja Princim ap kaklu, šau­rākā būs pavadiņa. Tad viņa pasita kaķi padusē, aizslēdza durvis un laidās uz parku.

Princis ņurdēja un skrāpējās, un, vaļā palaists, tūlīt izra­ka puķu dobē bedrīti un attupās. Pēc brīža Melita ar kaķi saitītē sēdēja uz soliņa un pārdomāja, kur ņemt kastīti smiltiņām, kaķītis kādu laiku būs jāpatur iekšā, kamēr tā trakumsērga pāriet. Viņa taču nestaigās ar kaķi saitē kā kaimiņienes ar saviem suņiem.

Piepeši Princis sabozās un pieplaka zemei, un tad arī Melita ieraudzīja - pa celīti šurp nāk Hedviga ar Dinu, kas bija izaugusi prāvas aitas lielumā un pēc aitas arī izskatī­jās - melnu, sprogainu vilnu, strupu ļipu. Tikai aitas lēn­prātības gan viņai nebija. Pamanījusi runci, ar tādu spēku rāvās uz priekšu, ka Hedviga nespēja noturēt pavadu un tā izšļuka no rokām. Prinča lentīte plīsa švirkstot, ar pāris lēcieniem viņš bija zālājam pāri un kokā augšā. Dina,

Pietvīkusi, murminādama pateicības vārdus, Melita aicināja nākt līdzi, pacienāšot ar kafiju un kārtīgi ar birsti iztīrīšot

apģērbu.

pielēkšojusi un dobji riedama, ar nagiem plosīja koka mizu. Nez kur radies, pieskrēja arī Amis un viņai piebalsoja.

Beidzot Hedviga, gandrīz raudādama no dusmām, sa­vāca Dinu, Emerita noķēra Amīti, un Melita uzdrošinājās pieiet bērzam, kura galotnē sēdēja Princis. Bet kā to dabūt lejā? Nelīdzēja ne saukšana, ne labināšana, runcis tikai noskatījās. Tad viņš žēli ieņaudējās, un Melita juta, ka sirds sāpīgi sažņaudzas. Ko iesākt? Zvanīt ugunsdzēsējiem, saukt palīgā?

- Tas gan bija tīrais cirks, - vīrieša balss ierunājās bla­kus. - Nenosmieties.

Pagriezusies Melita redzēja glītu pajaunu vīrieti. Arī viņš sāka saukt: "Kis, kaķīt, kāp zemē!", bet, kad Princis izlikās to nedzirdam, vēl aizvien smaidīdams noteica, ka bērnībā bijis čempions kokos kāpšanā, un veikli rāpās aug­šā. Pēc brīža Princis sēdēja Melitai padusē, bet svešais ar roku pūlējās notraust drēbēm pieķērušos gružus un putekļus. Pietvīkusi, murminādama pateicības vārdus, Melita aicināja nākt līdzi, pacienāšot ar kafiju un kārtīgi ar birsti iztīrīšot apģērbu.

Rudenī kantora darbinieki vāca naudu Melitas kāzu dā­vanai. Vismazāk iedeva Hedviga, viņa teica, puse algas aiz­ejot Dinas uzturēšanai, laikam tai kucei jāmeklē jauns saimnieks. Emerita nežēlojās, ka Amis daudz apēd, viņai esot citādā ķibele - klausoties to mūžīgo ķiukstēšanu, tā sabojājusi nervu sistēmu, ka tagad jāpērk dārgas zāles. Abas vienprātīgi nosprieda, ka vientuļai sievietei vislabāk tomēr turēt kaķi…

Togad augusts bija karsts, un diena, kad pulksten seš­padsmitos nulle nulle bija atļauts uzsākt pīļu medības, gadījās īpaši tveicīga. Mednieki, paslēpušies piekrastes krūmos, no visām pusēm bija ielenkuši Dūņezeru, kurš at­radās liela meža pašā viducī. Sviedri koda acīs, taču viņi neuzdrošinājās pacelt rokas un tos noslaucīt, jo baidījās, ka alkšņu zari varētu sakustēties un iešvīkstēties, un pīles, kuras tik bezrūpīgi slīdēja pa zilo ūdeni, to sadzirdētu un priekšlaicīgi manītu draudošās briesmas. Pulksteņu rādītāji, lai cik gausi virzījās, tomēr pamazām tuvojās ciparam "4".

Piepeši vīri satrūkās kā uzsēdušies skudru pūznim un tikai ar grūtībām novaldījās - no meža pa šauro taciņu šurp joņoja divritenis, uz kura sēdēja pusaugu zēns zilās treniņbiksēs, rūtainā kreklā un baltu naga cepuri galvā. Par laimi, savu braucamo viņš atslēja pret resnas priedes stumbru un tālāk devās kājām. Kaut nu nesāktu svilpot vai citādi trokšņot, kaut klusiņām paietu garām.

Mednieku kolektīvs, kuru vadīja iesirmais, bet vēl itin žirgtais Laimdots Kazkājevs, bija no rajona pilsētas. Šurp viņus atvadīja un vietu ierādīja vietējais mežsargs jeb, kā tagad šo amatu nosaukuši, meža meistars Jānis

Bērzlapltis, vīrs ap gadiem četrdesmit. Mežsargs bija ieņē­mis vietu krastā tieši pretī laipām, kuras tālu iesniedzās ezeriņā, kur aiz niedrēm viļņoja brīvs ūdens. Laipu viņā galā viegli zvalstījās piesieta laiva, un ap to peldēja prāvs bars pīļu. Uz zēnu paskatījies, mežsargs gribēja tam uz­saukt tāpat kā tas pilsētas kundziņš vecajos barona laikos, pirmoreiz mūžā medībās uz masta stāvot, bija uzkliedzis zaķim: "Pabēdz, mazais, nost, te tiks šauts!" Taču klaigāt nedrīkstēja. Atlika vienīgi cerēt, ka nācējs aizies savu ceļu un pīles neiztraucēs. Bet kas to deva!