Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

- Dzērvenes? - šoferis pārprasīja. - Vai te tuvumā kāds purvs?

- Jā, aiz meža, - vīrs atteica.

To sadzirdēja sieviņa rūtainu lakatu galvā, kura bija apmetusies pirmajā sēdeklī.

- Bet purvs tak izkāsts galīgi tukšs! - viņa iesaucās.

- Znots mūs ar meitu tur aizveda. Nomalāmies visu dienu un tikai knapi vienam ķīselim salasījām.

- Vajag zināt īstās vietas, - bārdainis norūca.

- Un tu tās zini, ja? - viņam uzklupa kāds vecāks vīrs.

- Pazīstam mēs šitādus. Noplēš ogas galīgi zaļas, paslēpj purvmalā ar sūnām saklātas, kamēr metas sārtenas, tad atbrauc, savāķ, pēcāk tirgū pārdos par baltu naudu. Vai tām odziņām kāda vērtība? Sodīt tādus tipus! Kur tie zaļie skatās?

Vīrs ar smagajām somām pavirzījās uz vidu, jo tuvojās nākamā pietura, kur stāvēja bariņš brauktgribētāju.

- Au, nelieciet somas citiem uz kājām! - iespiedzās jauna dāma ar spožiem kareklīšiem ausīs.

- Tev vajadzēja kravas taksi, nevis autobusu, - viņai piebalsoja blakus stāvošais jauneklis.

- Ko tur esi sastūķējis iekšā? - noprasīja pajauns vīrišķis pelēku bereti galvā. Viņš, ziņkārīgi izstiepis kaklu, skatījās pāri priekšā sēdošajiem. Bārdainis vispirms atāķēja mu­gursomas siksnas, nolika to zemē, tad īsi noteica:

- Skrūvītes un muturiņus.

Blakus pajaunajam vīrišķim sēdēja pensionētais grā­matvedis Žanis Lizetsons. Aiz loga sakrēsloja īsā rudens diena, vairs neredzēja lasīt, tādēļ viņš iebāza krimināl­romānu mēteļa kabatā, tā arī neuzzinājis, vai acīgajam pensionāram izdosies bīstamo noziedznieku atklāt āt­rāk nekā izmeklētājam, un sāka ieklausīties ceļabiedru sarunās. Ko tas bārdainis te muldēja par skrūvītēm un muturiņiem? Pirmīt taču teica, ka vedot dzērvenes. Kad viņš meloja?

- Ak skrūvītes un muturiņus? - vīrietis beretē pār­vaicāja. - Kur tu tādu mantu ņēmi?

- Svalkā. Aiz Šiliņu pieturas 105. kvartālā tādas man­tas, cik negribi. Vadi, izolācijas lenšu rituļi, skrūves, uz­griežņi, bultas, ņem, cik vari panest.

- Va'dzi' būs jābrauc arī man. Tu saki, 105. kvartālā?

Bārdainis palocīja galvu, bet Žanis juta nemaldīgi, te kaut

kas nebija kārtībā. Mežu aiz Šiliņiem viņš pazina it smal­ki. Netālu dzīvoja viņa radi, kad brauca viņus apciemot, aizgāja arī sēnēs. Kvartāliem pavisam savādāki numuri, un nekādu izgāztuvi viņš nebija manījis. Šis tips pavisam aiz­domīgs. Godīgs cilvēks tā nemēdz savu ģīmi noaudzēt, acu spraudziņas vien redzamas. Nodzīs bārdu un uzreiz pār­vērtīsies citā cilvēkā. Tā rīkojas visi noziedznieki. Kopš Žanis aizgājis pensijā un kontu grāmatas nomainījis pret kriminālromāniem, neviens viņu nepiešmauks!

Aiz Šiliņu pieturas sākas ceļš, kas ieved mežā, gabaliņu tālāk mājas, kur dzīvo pāris vārgi vecīši. Tādus aplaupīt nav nekāda māksla. Ļaundara aizturēšanai pasauks palīgā šoferi un pāris jaunākus pasažierus, kamēr pats žigli aiz- tecēs līdz policijai. Par laimi, tā turpat tuvumā autoostai, ielas pretējā pusē.

Lizetsons jau iztēlojās, kā operatīvā mašīna, uguņiem zibsnot, joņos pa meža ceļu, kā policisti sasietajiem vecī­šiem izvilks no mutes lupatu vīšķus, kā viņi pazīs savas nolaupītās mantas - drēbes, sudraba karotes, smalkus, dārgus traukus, naudu. No radu stāstītā zināja, ka vecīši kādreiz bijuši pārtikuši ļaudis. Un kam pienāksies patei­cība par laupītāja notveršanu un aizturēšanu? Viņam, pen­sionētam grāmatvedim Žanim Lizetsonam. Droši vien par to arī vietējā avīze rakstīs.

Kad autobuss tuvojās pilsētai, laukā bija galīgi satum- sis. Vairums pasažieru, kuriem bija sēdvietas, snauduļoja. Pēkšņi sākās rosība, kājās stāvētāji saviļņojās. Bārdainis cēla mugursomu plecos, abas nešļavas ņēma rokās un, īgnu saucienu pavadīts, sparīgi airējās uz priekšu. Viņš acīmre­dzot gatavojās izkāpt. Nu vairs vilcināties nevarēja, Žanis arī trausās kājās un spraucās uz durvju pusi.

Autobuss aizdūca tālāk, bet viņi abi ar bārdaini stāvēja pilsētas nomalē gaismas aplīša vidū, ko meta laternas stabā pakārtā spuldzīte. Tālāk melnēja rudens vakars. Tikai tagad Žanis ievēroja, ka bārdainis par viņu galvas tiesu garāks un miesas būda tam spēcīga. Viens pats tādu aizturēt nespēs. Bet vismaz izsekos, kurp viņš dosies.

Bārdainis žigli devās projām. Pagaidījis, kamēr viņš noiet nelielu gabaliņu, Žanis viegliem kaka soļiem lavījās pakaļ.

Bārdainis žigli devās projām. Pagaidījis, kamēr viņš no­iet nelielu gabaliņu, Žanis viegliem kaķa soļiem lavījās pakaļ. Bārdainis nogriezās smilšainā ieliņā, kuras vienā pusē stiepās klajš lauks. Gabalu tālāk nelielu mājiņu logos spīdēja ugunis. Pie kādas mājas vārtiņiem bārdainis ap­stājās. Arī Žanis sastinga nodomādams, ka vēlāk sērko­ciņa gaismā apskatīsies, kas šī par ielu un kāds namam numurs.

Vārtiņi laikam bija aizslēgti, jo bārdainis sāka pa tiem sparīgi dauzīt ar dūrēm. Ierējās suns, pagalmā staba galā iedegās spuldze, sievietes balss vaicāja, kas tur dauzās.

- Anniņ, slēdz žiglāk vārtiņus vaļā! - bārdainis nepacie­tīgi sauca. - Un laid tūlīt Kāravu vaļā no ķēdes! Man visu laiku aizmugurē velkas viens aizdomīgs tips.

Noskrapstēja atslēga, un bārdainis atradās aiz vār­tiņiem.

- Oho, cik tu daudz salasījis! - sieviete priecīgi iesaucās. - Būs veprēnam spēkbarība. Grauzīs zīlītes kā riekstus.

Suns, draudīgi riedams, lēkšoja uz sētas pusi, un Lizet­sons metās prom. Pēkšņi viņš atcerējās plašo, dziļo gravu starp Šiliņiem un valsts mežu. Tur no vienas vietas auga ozoli. Viņš sirdīgi nospļāvās.

Velcies tagad kā muļķis pa tumsu līdz šosejai un meklē, kur pietura pilsētas autobusam. Viņš izvilka no kabatas kriminālromānu un ielidināja to grāvī.

Tajā maija pievakarē, kad Latvijas hokejisti spēlēja pret Krieviju, vecpuisis Mazjēcīšu Ermanis, iznācis no veikala, gluži neviļus ieskrēja krūtīs Vējzaķu Fricim.

- Kā tev liekas, vai mūsējie sasitīs krievus? - Fricis skaļi uzsauca, tad piebilda klusāk: - Ka neiznāk kā ar zviedriem.

- Nekādā ziņā! - Ermanis bija pārliecināts. - Mūsu pui­kas cīnīsies kā lauvas. Pats Irbe tak stāv vārtos. Šovakar dziedādams tukšošu polšu uz viņa veselību.

- Kā tu viens dziedāsi? Lāgā neskanēs. Nāc pie manis! Zini, ka dalīti prieki ir dubulti prieki un dalītas bēdas tikai pusbēda. Pirms pāris dienām nodūru pa ziemu izturētu vepri. Tās miesiņas tika Miesniekam, es tak parādos līdz acēm. Bet asintiņas un iekšiņas palika, un mana Lūce uztaisīja varenas putraimu desas. Es tev teikšu, prīmā za- cene, būtu tikai šņabis bijis, - Fricis runāja laipnīgi, uz Ermaņa pietūkušo kabatu šķielēdams. - Briesmīgi netīk vienam to spēli skatīties. Puika aizdauzījies pie saviem čaļiem, visi kopā hoķi skatīšot un fanošot. Tā modīgi pa- sācis runāt.

- Labi ir, ies tev līdz, - Ermanis priecīgs atsaucās. - Pul­kā vienmēr lustīgāk. Pat, ja mūsējie zaudēs, ko negribu piedzīvot, kopīgi bēdas slīcināsim, asaras birdināsim.

Viņi attālinājās, un Ermanis klusiņām atzinās, ka pats gribējis iet pie kādiem kaimiņiem, tādēļ polšu pircis. Gadījusies maza ķibelīte ar viņa jauno televizoru, bet to spēli garām laist tak nedrīkst.

Tā sagadījās, ka Ludis un Tedis turpat pie veikala gro­zījās. Izdzirduši, ka Ermanis ies pie Vējzaķa, ne vārda neteikdami, samirkšķinājās. Abiem bija iešāvusies prātā viena un tā pati doma. Viņi žigli aizmetās cauri parkam, kur aiz augstiem kokiem pašā Čusnaku upītes krastā bija Ermaņa māja. Piesietais suns gan ierējās, kad divi jauni cilvēki sāka raustīt ārdurvju rokturi, bet apklusa, kad tie devās ēkas otrā pusē. Brāļiem bija savs paņēmiens, kā ar kabatas naža palīdzību klusiņām izcelt logam rūti.