Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

Miķeļdienu gaidīdama, mana Amilda bija sacepusi rau­šus un visādas plātsmaizes tādos kvantumos, it kā pus- pagasta rīmas būtu jāpaēdina. Pietika, ko ciemiņiem mie­loties, un vēl pāri palika. Ko ar tiem labumiem darīt? Nemetīsi tak cūkai silē! Amildai tāda žēlīga sirds, viņa tūlīt iedomājās par veco Mazrausīšu Natāliju. Viņai, cilvēciņam, no pensijas vien jāiztiek, spēcina tik vien palicis, lai kaziņu un sivēnu apkoptu, dārzā dažas dobītes aprušinātu. Bet dārzs varen liels, visādu augļu koku pilns. Amilda teica, piekraušot somu pilnu, lai es aizvedot cienastu Natālijai. Neiebildu, sēdos savam ciskudrillim seglos un rūcināju prom.

Pieslēju braucamo pie žoga, paņēmu somu un gāju pa vārtiņiem iekšā. Likās, no dārza puses skan cilvēku bal­sis. Bet tūlīt suns sāka mani tik sirdīgi apriet, ka neko vairs saklausīt nevarēju. Drīz attipināja Natālija. Bija varen priecīga par atvedumu, teica, lai nododot Amildai lielu pal­dies. Aicināja mani istabā, bet es uzprasīju, kas dārzā notiek, vai kādi radi sabraukuši?

- Ko nu radi! - Natālija atmeta ar roku. - Sen nav redzēti. Tie mani atcerēsies tikai, kad pēc nāves vajadzēs mantiņas pievākt. Re če, mūsu pašu ciema puiši! Ludis un Tedis palīdz ābolīšus novākt. Es pati tikai no zemes varu uzlasīt, tiem augstajiem zariem netieku klāt. Jau divas dienas te raujas. Uz rītdienu mašīnu sarunāju, vedīs ābo­līšus uz to konservu rūpnīcu. Lielu naudu nesola, tak savs latiņš tiks.

- Ludis un Tedis? - es pabrīnījos. - Tie slaisti un gar­nadži? No kura laika tik čakli?

- Nav nekādi slaisti! - Natālija metās brāļus aizstāvēt. - Strādā dūšīgi. Apsolīju dot pusi no saņemtās naudas. Bez viņu palīdzības ābolīši tikpat zemē sapūtu.

Paraustīju plecus. Tāda pāraugšana iespējama tikai padomju laiku romānos. Jāiet pašam paskatīties, vai tie­šām brāļi no sava ilggadējā slinkuma tikuši vaļā.

Jā nudien, abi dūšīgi locījās; Ludis lasīja no zemes, Tedis bija uzrāpies augstai, vecai ābelei pieslietu redeļu kāpņu pašā galā, rāva ābolīšus un krāmēja tos ķocī. Žogmalā bija nokrauta vesela rinda pilnu maisu un kastu. Uzsaucu šiem dievpalīgu. Mani pamanījis, Tedis nolīda lejā, sasveici­nājāmies. Ieprasījos, vai nederētu pīpauzi ieturēt. Jā, derē­tu gan, Tedis tūlīt atsaucās un pagramstījās gar bikšu kabatām. Izvilku Elitas paciņu, piedāvāju abiem pa ciga­retei, paņēmu arī pats. Apsēdāmies uz otrādi apgāztas kastes.

- Jā, pavisam cits dūms, - noteica Tedis, izpūzdams gaisā iezilganu mākonīti. - Tā kazu vecene mums nopir­kusi Prīmu bez filtra. Klepu un vēzi no tādiem smēķiem var dabūt.

- Kā sadomājāt pie Natālijas šancēt? - es pavaicāju.

- Mums ir sava znaja, - nosmīkņāja Ludis, tad pajautāja, vai es atceros to trako baraviku lasīšanu pērnajā rudenī? Kā to varētu aizmirst! Tās telpas, kur kādreiz kolhozu lai-

Uz galvošanu, bekotāju bija vairāk nekā tārpu vecā, mīkstā

bekā.

kā bija ēdnīca, noīrēja viena aizrobežu firma, kas ar kon­servu ražošanu ņemoties. Ieradās tās pilnvarnieks Ruku- mans, varen apsviedīgs un izveicīgs vīrs, uzlika pie pagast­mājas lielu paziņojumu, lai visi vāc un nodod šim baravikas. Maksu saņemšot maķenīt vēlāk, bet tā būšot varen laba. Rukumans izsniedza štempelētas un numurē­tas kvītis, kad bija sēnītes nosvēris, lielā grāmatā ie­rakstījis un savās kastēs iebēris. Drīz pēc brokastlaika Ru­kumans sēņu kastes salādēja busiņā un aizvizināja prom, lai otrā rītā atkal būtu klāt.

Visi Cusnakciema meži tolaik čumēja un mudžēja no sēņotājiem. Ļautiņi cēlās augšā drīz pēc pusnakts, lai ar pirmo gaismas svīdumu jau būtu sēņu vietās. Uz galvo­šanu, bekotāju bija vairāk nekā tārpu vecā, mīkstā bekā. Bet tādas bekas pat neredzēja. Katru brūno cepurīti, kas pa nakti bija pacēlusies virs sūnām, rīta agrumā jau gaidīja nazis. Rukumans ņēma pretī tikai baravikas, tā firma taisot konservus ar baraviku piedevām. Sviesta beciņām, vilnīšiem un bērzlapītēm mēs skrējām garām. Tās nolasīja ļautiņi, kam nebija tik žiglas kājas.

Tad tā lielā bekošanas kampaņa bija garām, un mēs sākām gaidīt apsolīto naudiņu. Pienāca Jaunais gads un pagāja, bet ne ziņas, ne miņas. Sākām plīties virsū pagast- vecim Jukumsonam, lai sūdz to firmu tiesā. Savācām kvītis un atdevām viņam. Nezinu, kā viss norisinājās - vai caur tiesu, vai bez tās, bet vienu dienu pastkastītē bija cedele, ka jāiet uz pagastnamu, norēķināšoties par sēnēm. Amilda jau sāka punktierēt, ko par saņemto naudu varētu iegā­dāties, viņa teica, derētu jauns radioaparāts, tā mūsu vecā "Abava" neko jēdzīgu uztvert vairs nespēj. Es savukārt gribēju iegādāties plaši izreklamētos minerālus dārzam.

Ilgi strīdēties nevarējām, bija jāsteidzas uz pagastmāju. Mans braucamais saputējis, gāju kājām. Par laimi, patrā­pījās Meždangu Žanis, kas klidzināja ar savu zirģeli, paņē­ma mani ratos. Žanis, lielos silos dzīvodams, bija visvairāk beku salasījis. Es vēl pazobojos, sak, tu laikam ceri veselu maisu naudas dabūt, ar vezumu to mājās vedīsi. Žanis tikai pasmīnēja, noteikdams, ka pēdējais smej visgardāk.

Žanim nudien bija taisnība. Ne latus, ne markas, ne dolārus mēs nedabūjām. Kambarītis, kur grāmatvede sēž, bija piekrāmēts pilns ar konservu bundžām un dažādu izmēru stikla burciņām. Grāmatvedei uz galda bija sa­raksts, par kādu summu katram sēņu vācējam pienākas konservi. Atklājās, ka firma nobankrotējusi, skaidras nau­diņas vairs nav. Lai norēķinātos ar mums, tie likvidatori atsūtījuši saražoto produkciju.

Nu visi labinājušies Žanim klāt, jo tādu mantību taču kabatā neiebāzīsi. Piekrāvām viņa vāģus pilnus un laidām uz māju pusi. Kad savas bundžas un burciņas biju sastiepis ķēķī un sakrāmējis uz lielā galda, abi ar Amildu sākām tās pētīt. Visas etiķetes svešās mēlēs, bildes arī tādas jokainas. Daži uzraksti bija vācu valodā, no skolas laikiem daži vārdi smadzeņu krokās vēl aizķērušies. Tas Gras- frosch tak ir mūsu pašu zaļā vardīte, ko dažuviet Kurzemē par naģi sauc. Krabbe ir krabis, tas tūlīt bija skaidrs, bet, ka pāris bundžiņās iepildīts astoņkājis Krake, tikai ar vārdnīcas palīdzību atšifrēju. Dažās burciņās bija tādi dīvaini, dzeltenīgi gabaliņi, nosaukumā minēts gan Scheke, gan Pilz. Vai die', tās tak mūsu pašu baraviciņas kopā ar gliemežu mīkstumiņiem!

- Tādu nešķīstību es neēdīšu! - Amilda iesaucās pavisam pikta. - Izroc dārzā bedri un sagāz visu tur iekšā!

Šoreiz viņai neklausīju. Tāda tā latvieša sīkstā un tau­pīgā daba: dzīvē viss var noderēt. Attaisīju vaļā bundžu ar krabju konserviem. Smaržoja tīri labi, tādi eļļaini izska­tījās. Iznesu laukā un iekratīju Džimim bļodā. Sunītis paošņāja, tad nokaunējies iežmiedza asti starp kājām un ielīda būdā. Kad to pašu piedāvāju veprim, šis teica, manta laba, lai dodu vēl. Apēda šņakstinādams. Pārējās bundžas un burciņas aiznesu uz pagrabu un saliku vienā plauktā. Derīguma termiņš bija norādīts līdz nākamajam gadu tūkstotim. Kas zina, kādi laiki gaidāmi, varbūt noderēs.

Visu to atcerēdamies, teicu Ludim, ka atceros gan, cik pamatīgi Rukumans mūs apšmauca. Lai gan, taisnību sakot, viņš nebija vainīgs. Ne viņš bankrotēja, bet tā rūp­nīca. Laikam arī aiz robežām nemaz tik kāri nav pēc tām varžu ciskām.

- Redzi, vaina bija tā, ka mēs ar ārzemniekiem sapi- nāmies, - noteica Tedis. - Bet zemgalieši bija gudrāki. Viņi mežos pēc bekām neskrēja.