Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

Satrūcies, ka tādu apdauzītu Rūdis negribēs pirkt, Tedis paķēra podu, ielika ratiņos, un brāļi ātri attālinājās. Arī viņiem slāpa, bet makā ne santīma. Vienīgā cerība bija Rūdis.

Ļaudis bija sastājušies pulciņā un atplestām mutēm klausījās Vējzaķa vārdos. Viņš par savu politisko pretinie­ku aizvien zināja kaut ko interesantu pastāstīt.

- Andri! - Vējzaķis uzsauca policistam. - Iesim un izkra­tīsim to odzes midzeni. Tu redzēsi, ne tikai burbuļvannu un glaunu podu atradīsim, tur būs visādi zili brīnumi.

- Nē, to nedrīkst darīt! Tā ir nelikumīga rīcība, - Andris iebilda. - Vajadzīga prokurora sankcija. Uz kāda pamata kratīs?

- Pamatus vēl meklēs! - Vējzaķis atcirta. - Ejam, drau­gi! - viņš pārlaida skatienu savam piekritēju pulciņam, kam bija piebiedrojušies daži ziņkārīgie, starp tiem Liene. Uz Jukumsonu viņai bija nīgrs prāts. Viņš nesen uzlika administratīvo sodu par kazas ganīšanu muižas parkā. Vai Liene vainīga, ja lopiņš tikko sadīgušās tulpes un narci­ses bija nograuzis līdz melnai zemei? Lai soda to kazu!

Andris nesaprata, ko darīt, kā aizturēt to baru, kas seko­ja Vējzaķim. Cerams, līdz logu dauzīšanai un asins izlie­šanai nenonāks. Ja tā… sauks zemessargus palīgā un ar visu likuma bardzību. No acīm izlaist nevarēja un viņš soļoja nopakaļ.

Jukumsonu pāris pašlaik rosījās virtuvē, kad Reksis sāka nikni riet. Pie durvīm atskanēja skaļa klaudzināšana. Jukumsons gāja atvērt un tūlīt koridorā iebruka cilvēki nikniem ģīmjiem.

- Jukumson, rādi mums savu burbuļvannu! - rēca Vējzaķis.

- Parādi to glauno podu! - spiedza Liene.

Marta, kas bija pavērusi virtuves durvis, pēkšņi ar krei­so roku tvēra krūtīs sirds pusē, labā ķerstījās gar sienu. Jukumsons pabīdīja viņu atpakaļ, žigli lūkoja ūdens glāzi, trīcošiem pirkstiem tajā pilināja valokardīnu. Lai tas Vēj­zaķis ar savu kompāniju ārdās, sievas veselība viņam bija svarīgāka par visu.

- Rādi jauno podu! - Vējzaķa balss kā pērkona grāviens atkārtoja Lienes vārdus. Viņš atrāva durtiņas koridora ga­lā. Mazs, nobijies puisītis bija iespiedies pašā kaktiņā.

- Podiņš… te, - viņš iešņukstējās, rādīdams uz koši zilu, ar sarkanām puķītēm izrotātu plastmasas podiņu. - Onkul, lūdzu neņem! Tu liels, podiņš maziņš. Ja tev vajaga, te spai­nis. Omīte vakarā uz dārzu aiznesīs, uz komposta kaudzi.

Valodu piepeši zaudējis, Vējzaķis blenza tukšajā vannas istabā, kas reizē bija arī tualete. Poda vietā zem skalojamās kastes stāvēja spainis ar zaļu vāku.

Liene, pār viņa plecu lūrēdama, attapās pirmā. Tas taču Jukumsona meitas Sandras puišelis, laikam ciemoties at­vests.

- Kāpēc opītis to podu un vannu uz izgāztuvi aizveda? Neraudi, tavu podiņu neaiztiksim. Tikai skaidrību gribam zināt.

- Es… man, - mazais izberza ar dūrītēm acis, tad, dro­šāks ticis, izstāstīja: - Opītis istabā žurku caurumus smē­rēja ciet. Lai mēs slimību nedabūtu. Es arī… podā no tā pulvera putriņu vārīju. Caurumu aiztaisīju… vannai arī. Lai žurkas netiek klāt. Kad mazgājas. Var dibenā iekost. Opītis briesmīgi rājās. Viņam nav naudiņas jaunai van­nai. Tik smuku skapi nopirka. Daudz naudiņas atdeva. Gribi, es tev parādīšu. Lielajā istabā stāv.

- Nevajaga, nevajaga, - viņa atvairījās. - Diezgan esam redzējuši. Iesim, Frici!

Spridzeklis

Taisnākais ceļš no manām mājām uz autobusu pieturu ved gar pagastmāju. Todien laika bija diezgan, biju paagrāk izgājis, tādēļ apstājos tās priekšā pie lielā ziņojumu dēļa. Tīras ziņkārības dēļ gribēju papētīt, kas ko pērk vai pār­dod, kad jāpotē suņi un kaķi. Tūlīt ieraudzīju prāvu afišu, kur trekniem, melniem burtiem bija rakstīts, ka pagast­mājas zālē pīkst. 16.00 būs tikšanās ar jaunās partijas Tautas Taurētāji dibinātāju Jāni Riecienu. No avīzēm un televīzijas šā ievērojamā politiskā darboņa vārds bija labi pazīstams. Nebija ticis šajā Saeimā, tagad mērķēja uz nā­kamo, tas man tūlīt bija skaidrs. Kamēr lasīju, ka Rieciens izklāstīšot savas partijas programmu, man blakus bija nostājies Fricis Vējzaķis un nicīgi nokrekšķēja:

- Nekas labs te nav gaidāms. Redzi, rakstīts, ka atbal­sta grupas vadītājs ir Ansis Jukumsons. Kad tādi izbijuši komunisti tiek pie varas…

- Jukumsons, cik zinu, nekad nav komunistu partijā bijis, - es iebildu, bet Vējzaķis mani pārtrauca:

- Nav svarīgi, bija vai nebija, - Vējzaķis noskaldīja. - Skolā bērnus mācīja, tiem kaitīgas idejas galvā dēstīja.

Tālāk vairs nevarējām debatēt, man bija jāpasteidzas, lai nenokavētu autobusu. Rīt manai Amildai dzimšanas diena. Kaut nav nekāds apaļais skaitlis, taču pienācīgi jā­atzīmē, kāda dāvana jānopērk. Ar personisko sievu pa draugam jāsadzīvo, mūsu māja nav nekāds parlaments, kur katrs var taisīt savu frakciju.

Kad pēcpusdienā ar pilnu iepirkumu somu un tortes kārbu rokās no otras puses tuvojos pagastmājai, tur durvis virinājās vienā gabalā. Ļautiņi nāca pūlīšiem vien. Dzir­dēju dažādas valodas. Vējzaķis teica, viņš vairāk negribot, kā tikai paskatīties uz dzīvu tā blēdīgā šeftmaņa ģīmi. Meždangu Žanis sacīja, ka jau sen vajagot pie valsts stūres rata nolikt vīru ar stingrām rokām un taisnu mugurkaulu. Tāds nelocīsies ne pa labi, ne pa kreisi pie katra austru­mu un rietumu vēja pūtiena.

Es neko daudz neklausījos, viena vajadzība bija sākusi mocīt jau pilsētā, taču bija žēl tos 10 santīmus tērēt. Lai­kam bija vainīgs aliņš, ko autoostas bufetē izdzēru. No­glabāju savas nešļavas patrepē un žigli spruku iekšā pa balti krāsotām durtiņām ar uzkrāsotu gailīti.

Kad pēc brītiņa nācu laukā, pie ieejas patrepē stāvēja abi brāļi - Tedis un Ludis - un kūpināja cigaretes. Viņiem redzot, negribēju ņemt savas mantas. Nodomāju - labāk lai pastāv tur, ko stiepšu zālē. Kāds vēl nodomās, ka ar to torti gribu pielabināties pašam Riecienam. Tā es devos uz zāli tukšām rokām. Zāle mums pirmajā stāvā, aiz vestibila. Tajā pa reizei kādu pāri salaulā, pensionāriem uz Zie­massvētkiem balli sarīko, kad pienāk vēlēšanas, tad uz­stāda urnas, kur balstiņas iemest. Vestibilā stūrainā, brūni nolakotā koka podā aug kupls gumijkoks zaļām, spīdīgām lapām. Kad vēl lauksaimniecības skola darbojās, tas stā­vēja direktora Jukumsona kabinetā. Kļuvis par pagastve- ci, viņš to atvāca šurp.

Bijām sanākuši un krēslos sasēdušies vairāk nekā pus­simts cilvēku. Tad pavērās sāņdurvis, ienāca liela, slaida auguma bārdains vīrs un paklanījās pret mums. Pēc bil­dēm pazinām, ka tas ir Rieciens. Tūlīt viņam blakus parā­dījās Jukumsons, abi apsēdās aiz galda. Rieciens nolika sev priekšā dažas aprakstītas papīra lapas, jau pavēra muti, lai sāktu runāt. Pēkšņi iedrāzās sekretāre un skaļā balsī sauca Jukumsonam:

- Nupat viens vīrietis zvanīja. Pēc desmit minūtēm sprāgs bumba. Pagastmājā ir paslēpts spridzeklis.

Krēsliem nobrākšķot, visi lēca kājās. Policists Andris, kurš bija sēdējis pie pašām durvīm, izslējās visā savā garu­mā un nokliedza: - Mieru, mieru, bez panikas! Telpu atstājiet rāmi, bez liekas drūzmēšanās! Attālinieties no pagastmājas!

Kad es līdu patrepē, lai paņemtu savu somu un tortes kārbu, Andris mani pagrūda sāņus: - Ātrāk, ātrāk, Miķel! Laukā pa durvīm! Nekavējies, ja dzīvība dārga!

Ko darīt? Bija jāpaklausa. Iešāvās prātā vecs teiciens: "Rauj velns pekeli, glāb dvēseli!" Visi mani pirkumi būs pagalam. Visvairāk bija žēl tortes. Amilda man liela kā- rumniece. Taču galvenais bija pašam palikt dzīvam. Pie­biedrojos citiem cilvēkiem, apstājāmies gabaliņu atstatu no pagastmājas un gaidījām, vai šī uzlidos gaisā pavisam vai arī tikai logiem stikli izbirs. Visi snaikstīja kaklus, gribēdami labāk saskatīt. Pagāja desmit minūtes, pagāja divdesmit. Viss klusu. Varbūt tā bijusi viltus trauksme? Te parādījās Andris, un viņam bija rokā… mana brūnā, krietni pieblīdusī soma.