Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

Здесь есть возможность читать онлайн «Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīga, Год выпуска: 2000, Издательство: Lata romāns, Жанр: Юмористическая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Pie mums Čusnakciemā: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Pie mums Čusnakciemā»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Milda Geidāne
Pie mums Čusnakciemā
Dziļa meža vidū Cusnakciema kopā ar čusnakiem (kā tajā tālajā pusē sauc čūskas) dzīvo interesanti un visai kolorīti personāži. Bļaurigais Vējzaķu Fricis kritizē visu un visus,
Lejasmeijeru Liene cīnās ar savu kazu ganāmpulku, pagastvecis Jukumsons cenšas izcelt Čusnakciemu saulītē, kultūras druvas  kopēja Jautrīte (un ne tikai viņa) alkst  pēc stipra vīrieša pleca, bet palaidnīgie brāļi  Tedis un Ludis kā prazdami uzlabo savu  finansiālo stāvokli.
Tomēr Čusnakcierns nav nekāda pasaules mala. Te viss notiek Eiropas līmenī. Arī uz Čusnakciemu brauc ārzemnieki un partijnieki, te ir savi maniaki, arī te liek spridzekļus un gatavojas audzēt  strausus, Čusnakciemam ir pat savs Prusaku pētīšanas institūts. »
Čusnakciemā dzīve sit augstu vilni, un šajā  jezgā ar labsirdīgu smaidu noraugās  Miķelis Podiņš - rakstniece Milda Geidāne.

Pie mums Čusnakciemā — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Pie mums Čusnakciemā», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Fredis ar visu ģimeni tikko bija atgriezies no rudens ga­datirgus pilsētā. Sieva gribēja iepirkties, bet puikas tos tin- geļtangeļus skatīties, paši arī dabūjuši krietni izlēkāties. Tagad iedzinis istabā, lai tiek galā ar rītdienas skolas dar­biem.

Astrīda salika galdā dažādas uzkodas, šķīvīšus, glāzī­tes, dakšiņas, pati aizgāja lopiņus sakopt.

- Pagājusī nakts tev laikam gan bija traka, - Jānis sā­ka aplinkus. - Kamēr to Frici nogādājāt policijā.

- Jā, tāda jezga bija gan, - Fredis piekrita. - Negribē­jās šorīt agri celties, bet biju savējiem apsolījis braucienu.

- Pastāsti, kas un kā tur īsti notika! Viens runā tā, otrs šitā, Trimpliņu Tedis apgalvo, Fricis ar kazu gribējis meņ­ģēties. Vai tā varētu būt patiesība?

- Šaubos gan. Bet gan izmeklētājs visu noskaidros, pa­gaidām neko nezinu teikt. Atskrēja Liene kliegdama, brēkdama, ka maniaks viņas kazas špricē nost. Sākumā domājām, večiņai galvā kaut kas sagriezies. Tomēr brau­cām skatīties, atradām Frici sasietu kazu kūtī. Tedis at­deva zāles un šprices, ko bija no šā savācis.

- Kā tās zāles īsti sauc?

- Nudien neatceros, kaut tiku lasījis uz kastītes uzrak­stīto. Tāds garš un svešs vārds. Pirmais burts L, pēc tam y. Kastītes ar ampulām un špricēm palika policijā, rīt In­dulis varēs pateikt, vai tieši tās viņam nozagtas.

- Vai tiešām to bija simtiem?

- To gan nezinu. Vispār man negribas par to runāt. Ka nepasaku kaut ko aplam. Gan izmeklētājs visu noskaid­ros.

- Man gan liekas, ne Fricis, bet Trimpliņi pie vainas. Kā šie tajā kūtiņā varēja gadīties? - Jānis noprasīja, tad izstāstīja savas aizdomas.

- Ko tu tiem Trimpliņiem tā uzēdies? - noprasīja Astrī­da, kura bija ienākusi un dzirdējusi Jāņa pēdējos vārdus. - Kādu medus podu šie tev izēduši?

- Ne medus podu, bet kannu, pilnu ar pienu, nospēra.

- Vai tu to vari pierādīt?

- Tur jau tā nelaime, ka nevaru. Pārāk glumi tipi.

- Pietiks par Trimpliņiem. Tūlīt likšu vakariņas galdā. Vai vieni paši to pudeli gribat izsūkt?

- Ieliesim arī tev, mammīt, - Fredis noteica.

Drīz pie galda sēdēja arī abi puikas. Viņi pieaugušo sa­runās nejaucās, ēda steigšus, drīz sāksies iecienītā televī­zijas spēle Mini mani. Arī Astrīda to gribēja redzēt, izdzē­ra savu glāzīti, noskurinājās un sekoja bērniem uz otru istabu.

- Ko mēs te sēdēsim kā divi nūģi? - Fredis pasmējās, pustukšo pudeli nolikdams sāņus. - Kā mans vecais tēvs teica: metīsim un brauksim!

Nekur tālu nebija jābrauc, tikai līdz televizoram. Visi sarūmējās uz gara, šaura dīvāna pretī ekrānam. Pēc tam bija jānoskatās arī garā svētdienas Panorāma, bet, kad Lustūžu ģimene sāka vērot komisāra Rekša izdarības, Jā­nis cēlās kājās un atvadījās. Vieglais skurbulis jau bija iz­gaisis, palicis tikai tīkams siltums visā augumā, tas neļā­va sajust vakara dzestrumu. Jātiek ātrāk mājās, kamēr šis siltumiņš vēl nav izgaisis. Zvaigznēm piebārstītā debess deva pietiekami daudz gaišuma, lai varētu saskatīt celīti zem kājām. Viņš izlēma, ka nekulsies caur ciematu, savā mājā varēja tikt, ja gāja taisni gar centrinieku mazdārzi­ņiem, privātajām kūtiņām, tad caur trīsstāvenes pagalmu varēja nokļūt uz lielceļa. Pa to Jānim vēl kilometrs ejams uz pilsētas pusi.

Viņš naigi soļoja gar dārziņiem. Dažai siltumnīcai, kas ar plānāku plēvi apjumta, vējš to saplēsis, blāvās skran­das plivinājās čabēdamas, tad dārziņi palika aiz muguras. Viņš tuvojās kūtiņām, kuras vientulīgā rindā stāvēja lī­dzena lauka malā. Neviena spuldze tās neapgaismoja, tum­sā ēkas apveidi tikko manāmi. Ja nāsīs neiecirstos asa vir­cas smaka, varētu paiet garām, pat neievērojot.

Pēkšņi Jānis izdzirda savādu troksni, apstājās, vērīgi ie­klausījās. Kaut kas notika kūtiņu rindas pašā malā. Ska­nēja metāliska šķindoņa, asi spalgi klaudzieni. Jānis pie- plaka grēdā sakrautajiem siena ruļļiem, kas bija novietoti pie ēkas gala sienas, skatiens urbās tumsā. Tur locījās di­vi tumši stāvi, šķita, ka mēģina atlauzt priekškaramo at­slēgu. Nebija šaubu, tur uzdarbojās brāļi Trimpliņi. Bet Fredis ar savu sievu viņus vēl aizstāvēja, gandrīz par va­roņiem iztēloja. Parādīs Fredim brāļu īsto seju. Lai nāk un pie rokas noķer tos neliešus. Savu piena kannu mū­žam nepiedos!

Filma nebija beigusies, Fredis nelabprāt atrāvās no te­levizora. Uzklausījis Jāņa teikto, tūlīt žigli sāka rīkoties. Rāva mugurā formas tērpu, iebāza kabatā pistoli, paķēra arī roku dzelžus un žigli sekoja Jānim.

Caur kūtiņas lodziņu spīdēja nespodra gaisma, tātad iekšā tikuši. Varēja saklausīt dažādas skaņas. Atrāvis ār­durvis, Fredis metās kūtiņā, Jānis turējās aizmugurē. Kū­tiņā viņi pamanīja divus vīriešus. Vai tiešām brāļi Trim- pliņi, bija grūti saprast, pie pašiem griestiem spīdēja maza, dzeltenīga spuldzīte, zīmēdama salmos blāvas gaismas ap­li. Kakti grima tumsā. Viens vīrs rāva no laktām vistas un grūda maisā, tās kliedza un sitās spārniem. Kad gailis ķērkdams uzlaidās uz pašas augstākās laktas, vistu saimē sākās īsta panika. Gaisā virmoja putekļi un spalvas.

Otrs vīrs aizgaldā trenkāja sivēnus, otrā rokā turēja nelielu nazīti, ar ko pūlējās kādu sivēnu nodurt. Tie bija savainoti, uz maigās baltās ādas redzamas asiņainas švī­kas. Mežonīgi kviekdami, sivēni riņķoja pa aizgaldu.

Šajā troksnī un jezgā neviens nebija dzirdējis Freda uz- kliedzienu: "Rokas augšā!" Pēkšņi vīrs, kurš tvarstīja vis­tas, pagriezās un ieraudzīja Fredi ar paceltu ieroci. Nela­bi iebļāvies, sakampa maisu ar visām vistām, atvēzējās un svieda to Fredim. Maiss atsitās pret Freda roku, tā pasi­tās sāņus un atskanēja šāviens. Nākamajā mirklī vistu zag­lis, maisu pametis, ar lēcienu bija pie durvīm, nospieda elektrības slēdzi un tumsā izdrāzās no kūts. Otrs nepa­spēja sekot, viņu notvēra Jānis, kad tas rāpus līda no aiz­galda. Fredis, ieslēdzis atkal gaismu, metās viņam klāt, izrāva naželi, kura spals bija netīrām lupatām notīts. Ne­skatoties uz pretestību, Fredis veikli saslēdza viņa rokas dzelžos, tad uzsauca Jānim, lai steidzas uz lielo māju un noskaidro, kam pieder šie lopiņi. Jāpasaka arī Andrim, lai brauc šurp ar mašīnu, aizturētais būs jānogādā tālāk. Žēl, ka otrs aizmuka, bet gan to noskaidros.

Drīz aizelsusies atskrēja Dainuvīte. Ieraudzījusi savai­notos sivēnus, kuri, kopā saspiedušies, smalkās balstiņās dīca, iekliedzās: "Aktu, maitas gabals, nolādētais!", izrā­va no zaru slotas kātu un pār zagli nobira spēcīga sitienu krusa. Viņš ierāva galvu plecos un notupās kaktiņā.

- Pietiek, pietiek, Dainuvīt, - Fredis viņai atņēma slo­tas kātu. - Tā tu viņu sakropļosi. Nomierinies!

- Kāpēc man jānomierinās? Nositīšu to mērgli! - Viņas skatiens skrēja apkārt, kādu citu sitamo meklēdams, bet tāda nebija. Tad Dainuvīte pamanīja kaktā nolikto spai­ni, iepriekšējā dienā, sivēniem aizgaldu tīrīdama, tajā bi­ja savākusi šķidros mēslus, taču pietrūka laika aiznest tā­lāk. Nespēja Fredis attapties, kad viņa paķēra spaini un uzmauca to vīrelim galvā. Tas sāka rīstīties, nometās kņū- pus, ar saslēgtajām rokām norāva spaini no galvas. Viņš izskatījās tik nožēlojams - brūna virca tecēja pāri sejai, piedevām vēl briesmīgi smirdēja, - ka Dainuvīte iesmējās. Arī Fredis nespēja novaldīt pēkšņi uznākušo jautrību, smē­jās viņai līdzi. Viņš apsēdās uz salmu ķīpas. Dainuvīte at­kal kļuva nopietna, balsī ietrīcējās asaras. Viņa stāstīja, ka Mazjānīšu saimniece, nevarēdama izmaksāt algu skaid­rā naudā, iedevusi šos sivēnus un vājpiena pulveri. Lai ba­ro, audzē lielus un pārdod, tā pie naudas tiks.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Pie mums Čusnakciemā»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Pie mums Čusnakciemā» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Pie mums Čusnakciemā»

Обсуждение, отзывы о книге «Pie mums Čusnakciemā» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x