Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

Jāpagaida, kamēr šis ies iekšā, tad metīsies pakaļ, no­grābs, atbruņos, sasies. Liene par dzīvības un mantas glāb­šanu pienācīgi atlīdzinās. Tas nelietis izvēlējies īsto laiku, viss šis ciemata gals grimst melnā tumsā, gaišs tikai tālu­mā, kur kultūras nams.

Pagaidām savu plānu Ludim neatklāja, nedrīkstēja ru­nāt, lai maniaks neizdzird. Taču piecelties un paspert so­li tam tuvāk varēja.

Jaunu suni Liene vēl nebija iegādājusies, neviens ne­brīdināja, kad vērās vārtiņi un pagalmā ieslīdēja tumšs stāvs. Bet veltīgi Tedis gaidīja dauzīšanos pie durvīm vai plīstoša stikla šķindu. Viss joprojām bija klusu. Ko atnā­cējs dara? Parāvis Ludi aiz rokas, brīdinot uzspieda pirk­stu uz lūpām un mēmi lika sekot. Vārtiņi bija pamesti va­ļā, brāļi nedaudz pakavējās pie tiem, tad saklausīja troksni pagalma viņā malā, svešais laikam pūlējās atlauzt kūtiņai priekškaramo atslēgu. Tiklīdz nočīkstēja durvju viras, brā­ļi skriešus šāvās pāri pagalmam.

- Tas zoofāgs lien pie Lienes kazām, - Ludis satraukts izdvesa.

- Ne zoofāgs, bet zoofils. Tā sauc tos, kas ar lopiņiem mīlējās, - Tedis labāk zināja svešvārdus.

Vīram kūtiņā bija izdevies atrast elektrības slēdzi, ma­zais lodziņš spēji iegaismojās, un brāļi pieplaka pie tā, lai redzētu, kā tas notiek.

Nākamajā mirklī viņi tikko apspieda izbrīna kliedzie­nu. Kūtiņā starp kazu aizgaldiem stāvēja Fricis Vējzaķis. Paņēmis ķeblīti, uz kura Liene sēdēja, kazas slaucot, sā­ka no jakas lielajām kabatām vilkt laukā baltas kārbiņas. Kad vienu atvēra, brāļi ieraudzīja šļirces. Tedim tajā pa­šā acumirklī viss bija skaidrs.

- Ko tu dari, vecais lops! - viņš nebalsī iebļāvās un me­tās kūtiņā. Ludis tūlīt sekoja, neizprazdams, kas īsti no­tiek.

Nepaguva Vējzaķis šļirces un kārbiņas ar ampulām no­vākt, kad tās jau atradās Teda rokās. Vējzaķis gāzās vi­ņam virsū, bet Ludis pašāva kāju priekšā un lielais, dūšī­gais vīrs plakaniski uz vēdera nogāzās kazu spiru pilnos pakaišu salmos. Nespēja viņš atjēgties, kad Tedis paķēra kazu vedamo pavadu, lika Ludim gulties Fricim uz kājām, neļaut spārdīties, kamēr sasien rokas. Tad, skatienu ap­kārt laizdams, pamanīja smalku, garu ķēdi, tā noderēja, lai sasaistītu kājas.

Liene tūlīt pēc Panorāmas noskatīšanās likās gulēt, rudens vakaros viņai ātri nāca miegs. Laidās pašlaik pir­majā nomidzī, kad izdzirda kaut kur skanam cilvēku bal­sis, kazu brēcienus. Piecēlusies paskatījās pa logu un ie­raudzīja, ka kūtiņas logs gaišs. Kas tur notiek? Pārņēma nelaba nojausma. Vai tiešām zagļi ielauzušies, kustonīšus ved projām? Sirdij neganti dauzoties, iekāpa ar basām kā­jām tupelēs, uzrāva virs naktskrekla jaku un skrēja uz kū­tiņu.

- Labi, ka tu nāc, - Tedis sauca pretī. - Noķērām pie tavām kazām maniaku. Nošpricēt gribēja, pēdējā mirklī atņēmu nāves zāles. Laidies pie poliča, mēs te viņu sargā­sim. Nekur putniņš vairs nespruks.

Tedis paķēra kazu vedamo pavadu, lika Ludim gulties Fricim uz kājām, neļaut spārdīties, kamēr sasien rokas.

- Ak, Dievs tēvs un svētā Marija! - Liene iesaucās, sa­gūstīto pazinusi. - Tad šis tas maniaks! Ar Gustava dzī­vību nepietika, kaziņas un mani nogalēt gribēja.

- Es Gustavam neesmu roku klāt licis, - Fricis izgār- dza.

- Ak, lakstīgala, nedziedi, - Tedis ņirdzīgi iesmējās. - Gan patiesību no tevis izsitīs.

Tālāk Liene vairs neklausījās. Metās atpakaļ uz māju saģērbties un steidzās pie Andra.

Ja Cusnakciemu būtu satricinājusi zemestrīce vai pāri vēlies cunami vilnis, tas ļaužu prātus nesatrauktu vairāk kā maniaka notveršana. Valodas ar reaktīvās lidmašīnas ātrumu skrēja no vienas mājas uz otru, visi brīnījās un šausminājās. Tas bija kas nedzirdēts! Bīstamais maniaks visiem labi zināms cilvēks. Vai galvā kāda skrūvīte vaļīgā­ka kļuvusi, ja pārņēmušas tik slepkavnieciskas tieksmes?

Jau no rīta veikals bija cilvēku stāvgrūdām pilns gan­drīz kā padomju laikos, kad atvests vai, kā toreiz teica, iz­sviests kārotais deficīts - kafija, apelsīni, sviests, desas, ci­garetes Elita, svaiga gaļa par valdības noteikto cenu. Tikai tagad nedrūzmējās pie letes, rindu veidodami, bet sastā­jās nelielos pūlīšos. Lai neizskatītos, ka ienākuši tikai pa­ziņas satikt, ziņkārību apmierināt un jaunumu apspriest, kaut ko arī nopirka. Alus pudeles sniedzot, Sandra pieko­dināja, ka tās veikalā nedrīkst atvērt, lai iet laukā, kur so­liņš, tur varot iztukšot. Vīri paklausīja, kaut pēc stiprās nakts salnas zeme vēl bija balta un gaiss dzestrs. Veikalā palika sievietes.

Aldona svētdienas rītā negaidot saņēma telefonisku zi­ņu. Draudzene ar saviem bērniem ieradīsies ciemos. At­klājusi, ka mājās nav nekā labāka, ar ko uzcienāt, sēdās mašīnā un brauca uz veikalu.

- Mīļā, vai jau dzirdēji šito trakumu? - veikalā viņu uz­runāja Valija.

- Itin neko neesmu dzirdējusi. Kas noticis? - Aldona pa­brīnījās.

- Maniaks noķerts. Lienes kazas gribēja nošpricēt un pašu pēc tam. Tad būtu kārta tev un tavai fermai. Viņam taču lērums to nāves zāļu. Simtiem ampulu.

- Tā tomēr patiesība par maniaku? Es gan brīžam šau­bījos, ko visu cilvēki nesarunā. Tomēr abus niknos kau­kāziešus naktīs laidu vaļā no ķēdes.

- Pasviestu suņiem sazāļotu desas luņķi. Tāds uz visu spējīgs.

- Vai zināms, kā to maniaku sauc?

- Vai tad es nesacīju? Tak Vējzaķu Fricis. Kādreiz kol­hozā par zootehniķi strādāja. Bija tāds bļaurīgs, centās uz-, tiept citiem savu gribu. Pēdējos gados nepārtraukti kaš­ķējās ar Jukumsonu. Gribēja šā vietā pagastveča krēslā iesēsties. Es vēl saprastu, ja Jukumsonu būtu nobendējis. Bet ko viņam sariebis Steiguts? Un vecā Liene?

- Kaut kas neticams. - Aldona šajā brīdī bija aizmirsu­si, kādēļ ienākusi veikalā, piestājās Valijai ciešāk klāt, gri­bēja dzirdēt, kā šo izdevies notvert.

- Brāļi Graudiņi noķēra nozieguma vietā. Nāves zāles atņēma, pašu sasēja. Liene atsauca policistu. Tas bija klāt ar visiem roku dzelžiem, saslēdza, uz pilsētu aizveda. Gan tiesa garus gadus iedos. Lūcija tagad vaimanā, matus no galvas plēš nost. Tak pašas vīrs.

- Liene teica, Fricis bļāvis, ka nav Steigutam pirkstu pielicis, - sarunā iejaucās kāda sieva.

- Kurš slepkavnieks no laba prāta atzinies? - Valija ie­bilda.

- Brāļi Graudiņi? Kur tādi te radušies? - Pārdomājusi dzirdēto, Aldona bija neizpratnē.

- Tie paši, kurus par Trimpliņiem dēvē, Teodors un Lud­vigs. Tā iesauka viņiem no tēva mantota. Bija tāds paviegls cilvēciņš, iemetējs. Meta, meta, kamēr grāvī apakš trak­tora galu dabūja. Ziķerīgi puikas, maniaku notvēra.

- Kas to būtu domājis, - pabrīnījās Aldona.

Šajā brīdī vērās durvis, veikalā ienāca Tedis un Ludis. Kā jau dienas varoņi gāja pāri telpai līdz letei augstu pa­celtu galvu, izriestām krūtīm. Tedis pavicināja desmitnie­ku, pieprasīja Sandrai pusduci aliņu, vienu šņabi, maizi, kafiju, cigaretes, desas līkumu, margarīna paciņu. Sandra sarēķināja, ka ar desmitnieku nepietiek, vēl vajadzīgi trīs­desmit santīmi. Tedis pašķindināja kabatā, izvilka un no­skaitīja. Noderēja Natālijas dotā sīknauda. Jau pagriezās, lai ar pilno somu ietu laukā, kad Tedi aizturēja Valija.

- Vai Fricis tiešām tā teicis, ka nav nošpricējis Gusta­vu? - viņa gribēja smalkāk zināt.

- Tā viņš dziedāja. Bet, kad paņems poliči stingrāk priekšā, padrebinās, gan uzrādīs vietiņu, kur līķi iekašājis.