Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

- Sakiet, vectēv, no kurienes ciemam tāds nosaukums? - Zaiga ieprasījās.

- Ā, tas vēl no tiem laikiem, kad mūsu sentēvi, no ka­riem un mēra bēgdami, pārgāja dižajam purvam un ap­metās šajos klajumos. Vieta jauka, tikai čūskas kā striķi zem kājām locījušās. Tās neviens nesita, ar stipriem vār­diem raidīja uz mežu atpakaļ. Vēlāk mežus nolīda, būvē­ja mājas, ļaudis savairojās. Tad viņus atklāja kungi. Baro­nam tā iepatikās skaistā vieta pie upītes, ka pili uzcēla, svešzemju kokus parkā sastādīja. Vasarās ar gaspažu, jun­kuriem, preilenēm un kalpotājiem te uzturējās, tikai zie­mās dzīvoja savā lielajā akmens pilī. Baronam pašam un draugiem patika medīt, tādēļ mežā uztaisīja medniekiem savu pili, tā ieguva vārdu Meždangas. Vēlākos gados tur bija dzīves vieta mežsargam. Citureiz pastāstīšu vairāk. Laukā jau gluži tumšs. Tad nu teikšu sveiki.

Andris pavadīja ciemiņu līdz vietai, kur atstājis zirgu, noskatījās, kā Žanis iesēžas ratos, tad atgriezās istabā. Pa to laiku bija ienākusi Mirdza, znots viņu vedīšot uz pilsē­tu, pavisam baigi vienai palikt tukšajās istabās. Iedeva pa­pīra lapiņu ar meitas adresi un telefona numuru, ja kādi jaunumi, lai nekavējoties paziņo. Tad pasniedza vienu lie­lāku lapu. Baibai pirmīt iedevusi atslēdziņu un nosūtīju­si lejā paņemt no kastītes pastu. Reizē ar šāsdienas avīzi ielikts "Lattelekom" rēķins par pagājušā mēneša sarunām. Skatījusies un neticējusi savām acīm - ko kurienes tik lie­la summa gadījusies? Augām dienām dzīvojusi pa savu dār­zu, kamēr visu ražu novākusi, nevienam nav zvanījusi. Varbūt Gustavs kādam draugam ļāvis telefonu izmantot? Znots sakot, ka jāiet uz "Lattelekom", jāsniedz sūdzība par nepareizu rēķinu, bet viņa gribot, lai Andris mēģina no­skaidrot, kādi cilvēki pie Gustava nākuši, kamēr viņa pa dārzu šiverējās. Kā par nelaimi, tas diezgan patālu.

Andris apsolīja to izdarīt, taču jau tūlīt bija skaidrs, ka zvanītājs bija pats Steiguts. Viņš atcerējās, ko pilsētā pa­stāstīja Dīķeris. Jānoskaidro, tās vietējās vai tālsarunas, varbūt beidzot tiks pie patiesības. Gustavs noteikti tur at­rodas, uz kurieni zvanīja.

- Kā redzi, nekāds maniaks Mirdzai nebija uzkritis, - Andris pasmaidīja, kad beidzot palika ar Zaigu divatā. - Mēs ar Fredi tādam maniakam vispār neticam. Vismaz ne šeit pie mums Cusnakciemā. Ja tu zinātu, Zaigiņ, kā man šovakar negribas braukt uz kultūras namu! Patiesī­bā Jautrīte nav aicinājusi.

- Tad nebrauc. Ja tur atgadīsies kas ārkārtējs, tev pie­zvanīs, - Zaiga noteica, viņam mīļi pieglauzdamās. Andris pievilka sieviņu ciešāk klāt, noskūpstīja. Vai pēc šīm no­gurdinošajām dienām nebija pelnījis brīvu vakaru kopā ar savu mīļumiņu?

Taču liktenis bija lēmis citādāk. Tieši tajā mirklī, kad Andris, novilcis Zaigas blūzīti, āķēja vaļā krūšturi, spalgi, pavēloši iezvanījās telefons. Saīdzis viņš tvēra klausuli. Vai tiešām kultūras namā puikas pa īstam sakāvušies un vi­ņu sauc tos izšķirt? Taču tūlīt seja un balss Andrim izmai­nījās. Zvanītājs bija Meždangu Žanis. Jau ticis mežā, kad pamanījis nelādzīgas lietas. Uz ciemata pusi, velosipēdu stumdami, virzās brāļi Trimpliņi. Ritenis apkrauts mai- šeļiem un saiņiem, arī pašiem mugursomas pilnas. Nav šaubu, aplaupījuši Mazrauslšu Natāliju, vecenīte viena pa­ti dzīvo. Viņš skubināšot zirgu, lai ātrāk tur nokļūtu, var­būt jāsniedz palīdzība. Bet Andris un Fredis lai tūlīt do­das uz Trimpliņu būdu un sagaida tos garnadžus ar visiem lietiskajiem pierādījumiem. Nekur vairs nevarēs sprukt un izlocīties, ja būs pie rokas pieķerti.

Zaiga, vērodama, kā sarunas laikā izmainās Andra se­ja, kā viņš tikai saka: "Jā, jā", saprata, ka noticis kas no­pietns, sakārtoja apģērbu un rātni apsēdās uz dīvāna.

- Vilks viņu zina, kā to Trimpliņu būdu sauc, - Andris noteica, īsos vārdos Zaigai pavēstījis jauno ziņu. - Biju ti­kai vienreiz gaišā dienas laikā. Bet Fredis zinās.

Redzēdama, ka Andris steigšus velk mugurā biezo virs- jaku, ņem mašīnas dokumentus un garāžas atslēgu, Zaiga gandrīz apraudājās. Sestdienas vakars jāpavada vienatnē. Droši vien ar zaglēniem ķēpāsies stundām ilgi, protokolu rakstīs, varbūt pat vedīs uz pilsētu, jo vienīgi tur aresta telpas. Ja pa to laiku kaut kas nelabs atgadī­sies kultūras namā?

Viņa raudzīs atslēgties no visa, paskatīsies televīzijas fil­mu. Nedomās par zagļiem, Steigutu, nāves zālēm un ma­niaku, kurš klīstot tepat tuvumā. Zaiga tāpat kā vairākums ciema ļaužu bija pārliecināta, ka viņš tiešām eksistē.

Pēc brīža Zaiga bija aizmirsusi visu, kas noticis pēdējās dienās, aizrautīgi sekoja filmas sižetam, svešu ļaužu lik­teņiem, pat neievēroja, ka ietrinkšķas durvju zvans. Kas pie viņas tik vēlu vakarā nāks? Andrim bija sava atslēga. Bet zvans trinkšķēja vēlreiz un Zaiga ieklausījās. Kas ie­radies? Kaut tikai nebūtu maniaks! Drebošu sirdi, nobi­jusies gāja atvērt un ļoti nožēloja, ka Andris nebija iekār­tojis "actiņu", kur palūkoties. Aizmetuši durvīm ķēdi, pavēra tās mazā spraudziņā, bet tūlīt rāva vaļā, jo ārpu­sē, strauji elpodama, aizkususi stāvēja Lejasmeijeru Lie­ne. Jaka vaļā, lakatiņš atšļucis pakausī, sirmās matu šķip­snas izspūrušas.

- Zaigiņ, kur policis? Sauc viņu šurp! - pat labvakaru neteikusi, Liene izgrūda.

-Andris aizbrauca ķert zagļus. Saņēma signālu par brā­ļiem Trimpliņiem.

- Par Tedīti un Ludīti? - Liene izbrīnā noelsās. - Tas tak nav iespējams. Kādi viņi zagļi? Viņi manā kūtiņā sa­sēja maniaku un tur ciet. Mums jādabū tūlīt policis. Zai­giņ, nāc līdzi, es tumsā labi neredzu. Skriesim un ziņo­sim. Lai ņem to nešķīsteni ciet. Kas to būtu domājis! Godīgs cilvēks izlikās. Gadiem ilgi.

6.

Mazrausīšu Natālijai ziņu par notikumiem Cusnakcie- mā atveda piektdien ap pusdienas laiku autoveikala Ru­ta, kura bija reizē šoferis un pārdevēja. Viņa ar savu ma­šīnu apbraukāja nomaļās mājas, piegādāja svaigu maizi, citus produktus, pastāstīja, kas pasaulē notiek. Ne par vi­su avīzēs raksta, radio un televizorā ziņo.

- Tad tāpēc jaunais policists te pirmdien atkūlās, - bei­dzot Natālijai bija skaidrība. - Par Steigutu mani izpraš­ņāja, laikam šim pēdas dzina. Bet kādēļ par Sesku Vijolī­ti? Gribēja zināt, vai es redzējusi. Teicu, ka ne acu galā.

- Laikam domāja, ka pie viņas aizšļūcis. Mašīna garā­žā, gājis kājām.

- Tas tak galīgi aplam! Vai jaunam, smukam meitēnam tāds padzīvojis vīrišķis vajadzīgs?

- Skaidrs, ka nevajag, - apstiprināja Ruta. - Ja vēl bū­tu bagāts. Bet šim nekā nav. Sieva pievākuši ne tikai ma­šīnu, bet arī naudu.

- Rutiņ, es šoreiz neko daudz nevarēšu nopirkt. Kaut va­jadzētu cukuru, ko ābolīšus zaptē savārīt. Pensija būs tikai jaunnedēļ. Agrāk bija labi, varēja aizvest tepat ciemā uz sa­gādi. Ābelēm zari pilni, pēc salnas sākuši birt zemē. Sirds sāp skatoties, kā iet postā. Man labas rudens šķirnes.

- Jā, es to zinu. Pēc labiem āboliem varētu pirmdien at­braukt. Bet tad jābūt ar rokām no koka lasītiem, kastēs glīti saliktiem. Kādu daļu naudas dabūsi tūlīt, sanāks cu­kuram.

- Vai, cik tas labi! Bet ko ar pārējiem? Atdošu lētāk pu­rinātos un pa zemi lasītos.

- Paņemšu arī tos, man zināms, kur spiež sulu.

- Tūlīt iešu pie brāļiem Trimpliņiem, lai nāk ābolīšus nolasīt.

- Šaubos, vai pašlaik viņus mājā satiksi. Man liekas, ko­pā ar zemessargiem staigā pa mežu, Steigutu meklēdami.