Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

- Bet šovakar meklēšanai tiešām jāmet miers.

Vēl dažas reizes skaļi izklieguši Mirdzas vārdu, viņi sa­šļukuši vilkās uz ciematu.

- Ja nu Mirdzai uzkrita maniaks? - pēkšņi ieminējās Valdis.

- Ej pa gaisu ar visu savu maniaku! - Fredis kļuva nikns.

- Te tev lidojošie šķīvīši un mazi, zaļi cilvēciņi, te mani­aks. Netīk tādās blēņās klausīties.

- Bet kas cits tās nāves zāles nospēra?

Fredis neatbildēja, un saruna aprāvās, pat īsti nesāku- sies. Vīri jutās pārāk nospiesti, lai tērgātu. Ciematā tiku­ši, visi izklīda pa mājām.

Gausi Andris kāpa augšup, gribējās attālināt brīdi, kad vajadzēs tikties ar Mirdzas meitu. Ko viņai sacīt? Ka, tē­vu meklēdami, arī māti pazaudējuši? Šajā brīdī viņš neil­gojās pēc satraucošiem notikumiem. Cik mierīga bija dzī­vīte Cusnakciemā līdz pirmdienas rītam, pirms ieradās Mirdza ar savu vēsti!

Tikko Andris spēra kāju pāri dzīvokļa slieksnim, klāt bija Zaiga ar ziņu, ka istabā gaida Mirdzas meita un znots.

- Lai pagaida! Ļauj vispirms sakārtoties. Iedod tīru kreklu un zeķes, - viņš īgni izmeta. Novilka skujām apbi- rušo jaku, noāva sabristos zābakus. Iegājis vannas istabā, rūpīgi mazgājās, slaucījās, pārģērbās. Tomēr ilgāk tur ka­vēties nebija iespējams. Vai viņš vainīgs Mirdzas pazuša­nā? Nav taču mazs bērns, kas visu laiku jāuzmana, jātur pie rociņas.

Viesistabā viņu gaidīja jauna, glīta sieviete platām, vaicājumu pilnām acīm. Andris pasniedza roku viņai, tad vīrietim, kurš bija skatījies televizorā kādu pārraidi, pa­ņēma pulti, apklusināja skaņu. Pamāja abiem uz krēslu pusi, apsēdās arī pats.

- Kādus jaunumus jūs varat pastāstīt? - Baiba pirmā pārtrauca pēkšņo klusumu. - Vai atradāt manu tēvu?

- Diemžēl ne. Tomēr jaunums ir, pie tam nepatīkams. Šorīt teicu jūsu mātei, lai nenāk līdzi, bijām tikai vīri. Spriedām, tas nav sieviešu pienākums - pa mežu skraidīt. Viņa neklausīja. Nezinu, kurā brīdī nošķīrās no pārējiem meklētājiem, uz kuru pusi aizklīda. Saucām, aurojām, bet viņa neatsaucās. Stundām ilgi meklējām. Viss veltīgi.

- Ak Kungs Dievs! - Baiba iekliedzās. - Mamma panis­ki baidās no čūskām, nekad nav mežā kāju spērusi. Tētis ņēma mani līdzi, kad gāja sēņot.

- Tagad mežā čūsku vairs nav, ielīdušas ziemas guļā, - Andris iebilda.

- Jā, mēs to zinām, bet vai mamma zināja? Viņa neprot mežā orientēties, varēja viegli apmaldīties. Varbūt uzkri­ta maniaks?

- Par kādu maniaku runājat? - Andris satrūkās. Vai arī viņa dzirdējusi šīs valodas? Turpmākie vārdi apstiprinā­ja, ka tiešām tā ir.

- Par to maniaku runāju, kas nozadzis nāves zāles un tagad špricē nost cilvēkus. Tikai jūs nemākat atmaskot. Jau otrais upuris. Mēs bijām ciemos pie seniem draugiem, tie visu izstāstīja. Par ko jūs vispār no valsts algu saņemat?

Mēs, nodokļu maksātāji, uzturam jūs, policiju, bet ko jūs darāt, lai mūs pasargātu no maniakāliem slepkavām? Ab­solūti neko. Tik vienkāršu lietu kā zādzību aptiekā nespē­jat atklāt. Mana mammiņa, mīļā mammiņa arī pagalam….

Balss griezīgā skaņa pārgāja histēriskās raudās. Vīrs, piegājis Baibai, pieglauda viņas galvu savām krūtīm.

- Neraudi, mīļā, - viņš mierināja. - Kaut rīt svētdiena, nekavējoši ziņošu policijas pārvaldei par šo gadījumu. Lai sūta šurp operatīvo grupu, lai veic dienesta izmeklēšanu par vietējā policista nekvalitatīvo darbību.

Galvu plecos ierāvis, Andris saguma krēslā. Kur viņa vaina? Divas dienas kā pēdējais muļķis mīcījies pa mežu. Nevajadzēja klausīt Mirdzai un uzsākt šo meklēšanu, ne­ko taču neatrada. Bet Steiguta kabatas portfelis? Pēkšņi nāca atklāsme. Portfelis tur nolikts tīšām. Ja būtu izkri­tis sestdien, kad Steiguts pazuda, to nākamā naktī samēr­cētu stiprais lietus. Portfelis zemē gulējis pavisam neilgi, un tā uzdevums bija meklētājus vest pa nepareizām pē­dām. Kurš to varēja izdarīt? Tikai tas, kurš zināja, ka no­tiks meklēšana, tātad kāds no vietējiem. Kā portfelis no­kļuvis viņa rokās, kur Steiguts pats, bez naudas un dokumentiem? Jau rītdien viņš pārklaušinās visus ciema iedzīvotājus.

- Ko mēs te vēl gaidām? - Mirdzas znota nervozā balss pārtrauca Andra pārdomas. - Brauksim mājās, drīz satum- sīs pavisam.

Šai brīdī ietrinkšķējās durvju zvaniņš, Andris piecēlās un gāja lūkot, kas atnācis. Varbūt atnesis ziņu par Mir­dzu? Vēl kvēloja cerība kā sīka oglīte zem padzisušajiem pelniem.

Ne tikai ziņas nesējs, bet Mirdza pati stāvēja trepju tel­pā un viņai blakus Meždangu Žanis. Vienā mirklī atslāba nervu saspīlējums, kāda neredzama roka aizsita muti. Klu­sēdams Andris metās viņiem klāt, abiem vienlaikus ap­skāva plecus un bīdīja caur vaļējām durvīm gaitenī.

- Nē, nē, tūlīt kāpšu lejā, iešu savā dzīvoklī, - Mirdza turējās pretī. - Tikai parādīties gribēju. Lai par mani ne­raizētos. Es tak apmaldījos, gandrīz purvā iekūlos. Labi, ka Žanis mani pamanīja.

- Nāciet vispirms šeit, - Andris bija atguvis valodu.

- Pielāčošu jums grīdu. Kādi mani apavi….

Baiba ar prieka asarām acīs metās Mirdzai ap kaklu.

- Mammiņ, kur tu biji pazudusi? Mēs tik ļoti baiļojāmies tevis dēļ.

Kņadu pie durvīm un mātes balsi izdzirdusi, no istabas izskrēja Baiba un ar prieka asarām acīs metās Mirdzai ap kaklu.

- Mammiņ, kur tu biji pazudusi? Mēs tik ļoti baiļojā­mies tevis dēļ.

- Apmaldījos mežā, - Mirdza vēlreiz atkārtoja. - Mež­dangu Žanis ar savu zirdziņu atveda.

- Paldies, onkul, - Baiba pagriezās pret veco vīru, strau­ji nobučoja uz abiem vaigiem. Tad pienāca Mirdzas znots, paspieda Žanim roku un viņi trijatā kāpa stāvu zemāk. Mirdzai durvju atslēga esot jakas iekškabatā.

- Labs ir viss, kas labi beidzas, - noteica Žanis, paklau­sīdams Zaigas aicinājumam kopā ar viņiem ieturēt vaka­riņas. - Cerams, ka mans Maksis pa šo laiciņu neaizmuks. Piesēju pie viena koka, te tak centrā nav nevienas slitas. Nu jā, tērauda kumeļiem tādas nevajag.

- Tagad pastāstiet, kur un kā Mirdzu atradāt, - Andris mudināja, kad visi bija apsēdušies pie galda, kur vienā bļo­dā kūpēja kartupeļi, otrā smaržoja kotletes, bet trešajā mērce. Netrūka arī pēdējo šā gada svaigo tomātu, tos ie­priekšējā svētdienā Zaiga bija atvedusi no saviem vecā­kiem. Pirmīt, kad izdzirdējusi par Mirdzas pazušanu, Zai­gai pirksti tā sākuši drebēt, ka tikai ar pūlēm spējusi nomizot kartupeļus.

- Gatavoju kārtīgas, sātīgas vakariņas. Zināju, Andrim, visu dienu pa mežu staigājot, būs zvērīga apetīte, - Zaiga stāstīja. - Bet viņš pārnāca kā sašauts. Ēšanu pat neuz­drošinājos pieminēt. Patiesībā arī man rokas trīcēja, kad viņš piezvanīja un teica, ka Mirdza pazudusi. Tomēr līdz pēdējam mirklim vēl cerēju.

- Jā, šoreiz cerības piepildījās. Bet nebūtu es iedomā­jies pēc slotu žagariem iet…. Kur tā nabaga Mirdza lik­tos? Viņai tak bija piesities īstens vadātājs. Tad nu bija tā. Pavakarē nogāju purva malā, tur tādi nelieli, biezi saau­guši bērziņi. Vietā, kur kādreiz raka meliorācijas grāvi, sā­ka rakt un pameta. Piepeši krūmos dzirdu tādu kā smilk­stēšanu. Jau nosirdījos, domāju, meža zvēriņš nelieša izliktā cilpā sapinies, iešu un atsvabināšu. Bet ko ierau­gu? Steigutiene, nobridusies slapja, nobrēkusies sēž uz ci­ņa, nesaprot, kur atrodas. Pirmajā mirklī mani nepazina, gribēja bēgt. Ņēmu pie rokas un vedu uz Meždangām. Tā piekususi, ka lāgā kājās neturējās. Piesolīju ko ēdamu, at­teicās, tikai vaimanā par savu Gustu, ka šis purva staig­nājā galu dabūjis. Teicu, lai nebrēc tik traki, vēl nekas nav gaiši zināms. Gribēja tūlīt iet uz savu māju. Kur šī būtu aizgājusi, paliktu pusceļā. Pierunāju, lai pagaida, kamēr govi izslaukšu, pārējos kustoņus sakopšu, likšu Maksi ilk­sīs un vedīšu uz ciematu. Tad aprima. Bet nu paldies par vakariņām, vēl tikai tējas krūziņu izdzeršu, čāposim abi ar Maksi atpakaļ.