Milda Geidāne - Pie mums Čusnakciemā

- Tedis pareizi runā, - viņam piekrita Liene. - Nesen televīzē redzēju, kā vienu līķi mežā atrada, tikai sūnās iekārpītu.

Kaut Fredim tas likās neticami, viņš tomēr deva rīkoju­mu izgāztuvi pārmeklēt. Cilvēki izklīda pa tās teritoriju.

- Fui, kā tur smird! - degunu aizspiedusi, iespiedzās As­trīda. Viņai tuvojoties, gaisā ķērkdams pacēlās vārnu bars. - Fredi, ej tu skatīties, negribu ieraudzīt Gustavu ar iz­knābātām acīm. Naktī sapņos bezacaini miroņi rādīsies.

- Lai Dievs pasargā, nabaga Gustiņš, - Liene žēlīgi iz­dvesa, taču ziņkāre bija lielāka par riebumu, pārmeta krustu un turējās Fredim blakus.

Līķis tur tiešām bija, tikai ar četrām kājām. Sķebīgu- mu pārvarēdams, Tedis pieliecās un ar nazi nošņāpa ap­mēram pusgadu vecam teļam no auss krotāliju, tad atgrie­zās pie pārējiem pēddziņiem. Krotāliju iedeva Andrim, lai ar veterinārārsta palīdzību noskaidro tā teļa īpašnieku.

- Par šito cūcību jāsaņem sods. Cik zinu, aiz bijušā kom­pleksa ierīkota lopu kapsēta, - Fredis sirdījās.

- Uz galvošanu, šitas teļš atvests no Desuciema, grib mums kādu zarazu uzlaist, - Tedim bija savs spriedums.

- Tā iet, kad pagastam nav kārtīga priekšnieka, - arī Vējzaķis iekrita sarunā. - Nekontrolē, kas izgāztuvē no­tiek. Ne tikai sprāgoņas teļus atvedīs, arī mēra baciļus pa­kaisīs.

- Tos svalkās nekaisa, bet piesūta smukās aploksnītēs, - zobgalīgi noteica Valdis. - Saņemsi vienā jaukā dieniņā tā­du. Vai nezini, kā izrēķinās ar politiskiem pretiniekiem?

Naids, kas sākās iepriekšējās pašvaldības vēlēšanās, kad uzvarēja Jukumsona, ne Vejzaķa partijas saraksts, ciemā nebija noslēpums un dažreiz noderēja uzjautrinājumam.

Apmetuši smirdoņai līkumu, meklētāji salūkoja tepat atrastus kokus un dzelzs stieņus, sāka vandīt aizdomīgā­kās atkritumu čupas.

Tedis nikni spārdīja piebāztus maisus cerībā, ka kādā iedžinkstēsies pudeles, kad vienā atskanēja žēls: "nau, ņau."

- Vai dieniņ, kaķītis, nabadziņš, - to izdzirdusi, Liene ievaimanājās, metās maisam klāt un steigā atrāva auklu, ar ko tas aizsiets. - Kāds nezvērs ar tevi tā izrīkojies? Ak, nelaimīgā dzīvībiņa! Aiznesīšu tevi mājās, padzirdīšu ar siltu kazas pieniņu.

Dažas sievietes sapulcējās ap Lieni un vēroja, kā viņa pacēla maisu un izkratīja tā saturu. Ņaudēšana bija ap­klususi, Liene neizpratnē skatījās uz netīras veļas vīstok­ļiem, novalkātām zeķēm un vecām čībām. Kur kaķītis pa­licis? Vai tiešām paslēpies tajā zilajā čībā. Tikko paņēma rokā, atskanēja ņaudēšana. Liene pārsteigta atklāja, ka čī­ba tukša, tikko pieskārās purngalam, tā atkal: "ņau."

- Šitā izmuļķot vecu cilvēku, - Liene aizvainojumā gan­drīz apraudājās. Skatītājas pasmīnēja un devās tālāk.

- Au, te ir krāsainais metāls! - priecīgs iebļāvās Tedis. Ludis ar Lienes izkratīto maisu bija tūlīt klāt, abi ņēmās savākt apdauzītus alumīnija katlus, karotes, bļodiņas, mo­tocikla cilindru un kartera vāku. Tas bija vērtīgs guvums, tikai nesen atvests. Tie no Desuciema vēl nebija pamanī­jušies.

Šajā mirklī Valdis, kurš līkņājās gar izmestu apavu kau­dzi, izslējās stāvus, novicināja gaisā brūnu ādas zābaku un skaļi sauca:

- Ja kāds redz otru tādu pašu, sviež šurp! Šitas baigi labs, sanāktu pāris.

Fredis smīkņādams atstāja ļautiņus rakņājamies pa vi­ņuprāt derīgām mantām un devās tālāk, kur slējās ar zā­li apauguši smilšu pauguriņi. Vienā pakāpies, raudzījās uz ieplaku un negribēja ticēt savām acīm - starp leknām za­ļām lapām spīdēja dzelteni un oranži ķirbji, pat milzīgus garenus kabačus varēja manīt. Laikam te bija savs mik­roklimats, salnas, kas ciematā visu nokodušas, te nebija tikušas klāt.

- Astrīd! - viņš uzsauca. - Nāc šurp, skaties, kāda ba­gātība!

Pēc īsa brīža viņa kopā ar Valiju bija klāt, arī viņām acis izbrīnā iepletās.

- Šie noteikti jāsavāc, - Astrīda tūlīt izlēma, tad stāstī­ja Valijai, ka šajā vasarā nav veicies ar ķirbjaugiem. Pir­mos stādus vēlīnās pavasara salnas nokodušas, otros va­saras karstums izkaltēja, izauga maz un tie paši sīki. Arī Valijai tie nebija lāgā padevušies un viņas izlēma, ka va­karā Fredim ar mašīnu jāatbrauc kāda tiesa savākt. Fre­dis tam piekrita, arī viņam garšoja ķirbju salāti. Bet ta­gad laiks šo plantāciju atstāt.

Kāpjot lejā no uzkalniņa, Fredim neviļus paslīdēja kā­ja, viņš nokrita sēdus un iešļūca topinambūriem aizaugu­šā bedrē, ko nebija pamanījis. Tajā brīdī no bedres atska­nēja žēla balstiņa: "Vē, vē."

- Apžēliņ! - Fredis iekunkstējās pieceldamies. - Jo tā­lāk, jo trakāk. Līķi meklēdami, pamestu bērniņu atradīsim.

- Pati Dieva roka tevi šurp vadījusi, - Valija iesaucās un abas ar Astrīdu ņēmās lauzt vēl ziedošos topinambūra stublājus, rāva no bedres laukā maisus un saiņus. No sar­kanas saplēstas vatētas segas tīstokļa skanēja šis žēlais: "Vē, vē", tikko tam pieskārās.

- Ņem mazulīti sev, tu vēl jauna, izaudzināsi, - Valija pagriezās pret Astrīdu. Viņa uzmanīgi attina saini, kas vairs nevēkšķēja, un raudzījās lielas, plikas, rozīgas lelles koši zilajās actiņās. Lellei trūka abu roku.

- Kur tādu kropli likšu! - Astrīda dusmīgi iesaucās, ie- sviezdama lelli atpakaļ bedrē. Nokrizdama tā vēl izdvesa žēlabaino skaņu.

- Tāda smuka lelle, nebūtu rociņas norautas, paņem­tu, nomazgātu, drēbītes uzšūtu un atdāvinātu Dainuvītes bērniem, - Valija nopūtās.

Šajā mirklī atskanēja Andra balss, kas aicināja visus ko­pā, lai dotos tālāk.

- Kā tādi miskastes runči! - Andris zobojās. - Mirdza tikko spēj kājās nostāvēt, gaidīdama, kamēr visu drazu iz­revidēsiet.

- Kādēļ jāstāv? Var taču apsēsties, - noteica Valdis, pa­ķēra kādu otrādi apgāztu koka kasti, lai padotu Mirdzai sēdēšanai, kad gaisu pāršķēla viņa bļāviens: - Atradu! Atradu!

Mirdza, pēkšņi nobālējusi, tvēra roku pie sirds un no­slīdēja uz mitrās zemes. Andris metās pie Valda.

- Ko tu atradi, ko?

- Otru zābaku. Zem kastes bija. Šis arī labs. Ir gan cil­vēki, kas tādus met laukā. Droši vien pilsētnieki pa ceļam uz dzērveņu purvu te iegriezušies un nosvieduši.

Andris nospļāvās, tad satvēra Mirdzu aiz padusēm un nosēdināja uz kastes, bet Valija jau bija jakas kabatā sa­lūkojusi validola ripiņu, ko Mirdzai palika zem mēles.

- Ko viņš īsti atrada? - Mirdza vārgi nočukstēja.

- Zābaks atrada zābaku, - Fredis, kurš arī bija pienā­cis, nicīgi izmeta. - Bet taurē kā briežu bullis auru laikā.

Beidzot ļaužu bars attapās, kādēļ viņi šodien sapulci­nāti. Brāļi Trimpliņi paslēpa derīgās pudeles un alumīni­ja lūžņus, lai pēc tiem ierastos vakarā, arī ķirbji un kaba­či palika starp zaļajām lapām, tikai Valdis pārmeta plecam ar aukliņām sasietus zābakus. Gan kāds tos no viņa no­pirks, daži lati vienmēr noder.

Izklīduši mežā, sākumā virzījās klusēdami, tad atkal sā­ka sasaukties. Neviens nebrīnījās, ka kopā ar pārējiem meklētājiem bija arī kultūras nama Jautrīte. Viņas ar Mir­dzu aizvien labi satikušas. Drīz sāksies apkures sezona. Iepriekšējā ziemā, kad bija lielāks aukstums un vairāk malkas vajadzēja, dažreiz arī Gustavs gāja palīgā.

- Kā domā, vai šodien Gustu atradīsim? - Mirdza ne­droši vaicāja Jautrītei, turēdamās viņai blakus.

- Nezinu. Bet cerēsim to labāko. Tu ej vairāk uz krei­so pusi, ne tik tuvu man. Citādi varam palaist garām ko svarīgu neievērotu.