Milda Geidāne - Puisiķciems

- Kārlīt, nāc šurp! Pa maizīti nedrīkst kājām bradāt.

Maizīte? Bērns raudzījās apkārt, pūlēdamies ieraudzīt

kukulīšus. Tādu tur nebija.

Mājup braucot, māte stāstīja tēvam, kā Kārlis blēņo­jies, un tēvs viņam nopietni skaidroja, ka rudzu stiebri izdzīs vārpas, briedīs graudi, pēcāk tos izkuls, samals mil­tos, lai izceptu maizīti. "Vasarā visu to vērosim," tēvs solīja. Varbūt'bijušas arī citas sarunas, viņš atcerējās vie­nīgi šo. Vēl pēc tik daudz gadiem.

Vasarā Kārlītis vēroja citu zemi, kur nebija ne rudzu lauku, ne tēva, kas rādītu un stāstītu. Kādā naktī vīri ar šautenēm plecos, runājot svešā, nesaprotamā valodā, lika steigā ģērbties, saiņot drēbes. Viņš laikam nobijies raudā­ja, bet vecākiem nebija vaļas mierināt. Tad brauciens smagajā mašīnā, bezgala daudz cilvēku, vagons, zem ku­ra dunēja sliedes. Kur palika tēvs? Māte vēlāk stāstīja, vi­ņi izšķirti Torņakalna stacijā, tēvs iesēdināts citā vagonā.

Izsalkums, cilvēku ņudzeklis, basas, sasprēgājušas kā­jas līdz pat ziemas salam, tādas bija bērnības atmiņas. Pēc pieciem gadiem viņš tika mājās. Mājās? Tādu vairs nebija. Līdz izsūtīšanai viņi bija dzīvojuši pagastnama ot­rajā stāvā, kur tēvam, rakstvedim, bija dzīvoklis. Tante Irma atbrauca viņam pretī uz Rīgu, kad latviešu bērniem ļāva atgriezties pie saviem piederīgajiem. Māte palika Si­bīrijā, un pēc trim gadiem viņš atkal nokļuva tur, kopā ar tantes ģimeni. Tikai divus gadus Kārlis bija paspējis sko­lā mācīties. Labi, ka nebija aizmirsis krievu valodu, rude­nī tika trešajā klasē. Varēja palīdzēt Rūdim, kurš krievis­ki vēl nebija iemācījies, bet skolas laiks pienācis. Viņi at­griezās pēc septiņiem gadiem. Rudzīšos neļāva apmes­ties. Te esot pierobežas zona, kur tādiem kaitīgiem ele­mentiem nav atļauts dzīvot. Tā pateikuši pagastmājā, kas bija pārdēvēta par ciema padomi. Kārlis vēl šobaltdien nevar saprast, kādēļ.

Lūžnavas pagastā kopš aizlaikiem bijuši septiņi ciemi, septiņas apdzīvotas vietas. Cilvēki bija sabūvējuši mājas klajumos starp mežiem. Daļa Puisiķciema atradās jūras tuvumā, tur savulaik dzīvoja zvejnieki. Lielceļam tuvāk bija zemnieki, cits bagātāks, citam rocība šaurāka, bet iz­tikuši bija visi.

Kārļa mātei bija radi Vidzemē. Kad drīkstēja atgriez­ties, aizbrauca pie tiem un sauca arī dēlu turp. Māte sa­vulaik bija Kaucmindes skolu beigusi, prata dažādus rok­darbus un lepnus ēdienus gatavot. Viņu labprāt aicināja godībās par saimnieci. Pensiju viņa nesaņēma, neesot sa­vā mūžā sabiedriski derīgu darbu strādājusi. Tādu atbil­di dabūja, kad iesniedza pieprasījumu. Tie gadi Sibīrijas kolhozā neskaitījās. Viņa mudināja Kārli mācīties tehni­kumā, pati dažādi piepelnījās, lai varētu atbalstīt. Viņa agri nomira, un Kārlis devās uz dzimto pusi. Tolaik bija kolhozs "Nākotnes kalēji", tautā vienkārši saukti par "Kalējiem". Vajadzēja biškopi, un Kārli pieņēma darbā. Rūdolfs bija izmācījies par traktoristu un nosvinēja kāzas ar ļoti skaistu meiteni Mirdzu. Viņa bija slaucēja Kauliņu fermā, jaunajā lopkopju mājā abi dabūja dzīvokli. Tur iz­auga viņu divi bērni - Melisa un Vilnis.

Kad sākās zemes reforma un kolhozs izjuka, atklājās, ka Rāviņu ģimenei tiesības uz divām mājām - Rūdolfam piederēja Rudzīši, bet Mirdzai - Irbītes, pāris kilometrus aiz Lūžnavas centra. Rūdolfa vecāki miruši, viņš vienī­gais dēls, bet Mirdzas māsa dzīvoja Rīgā. Irbītēs viņa iera­dās tikai vasarās, atvaļinājumu pavadīt, sauļoties, ogas salasīt. Netīkoja ne māju, ne zemi, tikai vienu istabu sev vēlējās. Pavecajai dāmai nebija ģimenes.

Melisa beidza pedagoģisko skolu, strādāja pilsētā bēr­nudārzā par audzinātāju. Kad dārziņu slēdza, palika bez darba. Rūdis vēlējās, lai viņa nāk uz tēvatēva mājām, sa­gādāja sēklas labību, Mirdza savukārt lopus. Melisa ieradās ar mazo dēliņu un draugu Vili. Bija pilsētā sapazinušies. Bet ar saimniekošanu viņai tā neveicās, kā vecāki bija cerējuši.

Visu to Kārlis atcerējās un pārdomāja, rāmā gaitā soļo­dams uz Rudzīšiem. Rokā viņš turēja spožu alumīnija kanniņu. Pelēkajai kazai Trīnei šajā pavasarī bija gadīju­šies trīs bērniņi. Viss piens bija tiem jāizdzirda. Pārdie­nām viņš gāja pēc rīta slaukuma piena. Tā naudiņa, ko reizi mēnesī samaksāja, Melisai ļoti noderēja.

Nebija Kārlis ienācis pagalmā, kad pretī skrēja Raitis, skaļi saukdams:

- Kārļa onkul, mums nelaime! Tētis pazudis.

- Kā tā - pazudis? - Kārlis pārsteigumā apstājās. - Vai sen ? - Puisēns pieskrēja klāt un stāstīja, ka vakar bijis jau vēls, kad tētis izgājis laukā. Viņš gaidījis, tētis vien­mēr vakaros noliekot pie viņa gultas uz krēsla radio, lai pasaciņu varētu dzirdēt. Bet nenācis. Viņš prasījis mam­mai, kur palicis. Viņa atteikusi, lai skrien, un aizslēgusi ārdurvis.

- Vai viņi strīdējās?

- Jā. Mamma vakar briesmīgi kliedza uz tēti. Es biju ārā, dzirdēju. Saprast gan nevarēju. Tad tētis aizgāja. Uz kurieni?

Šajā brīdī pāri pagalmam nāca Melisa. Kārlis padeva labrītu un vaicāja, kur Vilis palicis. Raitis stāstot, ka pa­zudis.

- Kā lai es zinu? - viņa nevērīgi parāva augšup kreiso plecu, tad uzsauca Raitim: - Puisīt, pagrāb no mucas za­ļajā spainītī graudus un paber vistām! Citādi tūlīt būs pu­ķu dobē.

Zēns aizskrēja, un Kārlis vēlreiz atkārtoja savu jautā­jumu.

- Ņēmu un padzinu! - Melisa atcirta. - Man viņš līdz kaklam un vēl tālāk.

- Tagad, pavasarī, pašā darba laikā? Vai tas bija prāta darbs, Melisa? Kā viena tiksi galā?

- Atvedīšu no pilsētas kādu bezdarbnieku. Par to tu, Kārli, nebēdā. Tā ir mana problēma, - Melisa atteica, pa­ņēma kanniņu un gāja to pieliet. Šajā mirklī pieskrēja Raitis.

- Kārļa onkul, kad iesim uz jūru? Viņdien tu solīji, kad būs jauks laiks. Šodien saulīte spīd.

- Tiešām, būs jāaizstaigā, priežu pumpurus gribu sala­sīt. Ja mamma tevi laidīs līdzi. Tikai vispirms aiziesim uz manu māju, ieturēsim kārtīgas brokastis.

Melisai iebildumu nebija, viņa labprāt palaida Raiti. Zināja, no Bišu Kārļa tikai labu var mācīties.

Saule bija pakāpusies augstāk, smaržīgais gaiss iesilis, kad Kārlis ar Raiti devās uz jūras pusi. Kārlis iedeva tīk­liņu Raitim nest, viņš skrēja, to vicinādams. Pretī Ceri­ņiem aiz ceļa bija krūmājs, tam blakus augstu, slaiku bērzu birze. Tie auga arī gar ceļa malām, kas veda uz po­ligona klajumu. Viņi pagāja garām vairāku ķieģeļu ēku drupām. Kārlis, rādīdams uz ieplaku aiz tām, teica: - Te jāatnāk vakarā, kad varžkrupji dzied.

Pirmo reizi izdzirdis brīnījies, kas tie par putniņiem. Raitis arī gribēja dzirdēt, un viņi norunāja kādu vakaru paklausīties. Drīz viņi nonāca uz platā, iebrauktā tanku ceļa. Kur tas meta spēju līkumu uz labo pusi, aizvīdamies līdz balto smilšu karjeram, beidzās cietā, noblietētā zeme. Viņi devās taisni. Kājas līdz potītēm grima irdenā smiltī, un viņi pakāpās augstāk, kur auga sīka, asa zālīte un vie­tām zem priedītēm pletās tumšzaļš miltenāju klājums.

- Manā bērnībā te bija skaists sils. Mēs ar tanti Irmu vienreiz atnācām brūklenēs. Bet vēlāk te bija aizliegtā zo­na. Kā silu nomaitāja, es neredzēju. Ne tikai es, neviens te nedrīkstēja nākt.

- Vai onkuļi te spēlēja karinu? - zēns noprasīja. Ie­priekšējā vasarā poligonā notika zemessargu mācības. Iz- dzirdis šāvienu blīkšķus, Raitis bija vaicājis tētim, kas tur notiek. Vai medības? Tētis atbildēja - tur onkuļi spē­lē karinu.