Milda Geidāne - Puisiķciems

Pēc tam asām tēmām vairs nepieskāros. Viss, ko sarakstīju un ko publicēja sešdesmitajos gados, bija tikai pačivināšana. Vasarās strādāju bišu dravā, ziemas bija samērā brīvas, tad rakstīju. Iecerēju romānu par jaunu bitenieci Andu "Sili deg". Ierosmi deva patiess gadījums, kad aizdegās mežs, kurā viršu ziedos bija izvesta drava. Līdz pavasarim uzrakstīju pirmo daļu, iedevu izlasīt rakstniecei Veltai Spārei. Viņa teica, ka tas ir pilnīgi nobeigts garais stāsts, lai parūpējos par pārrakstīšanu un sniedzu to izdevniecībai. Poētisko nosaukumu "Viršu saulgoze" deva Jāzeps Osmanis. Šī grāmatiņa par jauniešu pirmajām darba gaitām un pirmo mīlestību tika izdota 1967. gadā.

Kaut man patika darbs ar bitēm, literatūra saistīja vairāk, un es kļuvu par Dundagas bibliotēkas vadītāju. Diemžēl tikai īsu laiku. 1969. gadā man pavēlēja brīvprātīgi no darba aiziet. Biju briesmīgi noziegusies - izaudzinājusi pretpadomju elementu! Mana meita, tolaik 18 gadus veca, 1968. gada 18. novembra naktī uzrāpās Dundagas baznīcas tornī un tur uzkāra sarkan­baltsarkano karogu, kā arī uzrakstīja un izlīmēja saukļus, atgādinādama cilvēkiem, kas šī par dienu.

Viņu notiesāja par pretpadomju propagandu. Man tolaik bija dubulta atbildība - kā mātei un iestādes vadītājai, jo viņa, mācīdamās vakara vidusskolā, strādāja bibliotēkā par apkopēju. Kaut viņa to izdarīja slepus, man nezinot, šis notikums manai literārajai dar­bībai uz ilgiem gadiem pārvilka treknu svītru. Ja neskai­ta 1976. gadā "Padomju Ventā" turpinājumos publicēto stāstu "Rudīte" un 1984. gadā turpat "Bildes", mans vārds nekur nebija manāms. Tas republikas presē parādījās tikai 1985. gadā ar stāstu "Bagātība" žurnālā "Lauku Dzīve". Ta bija mana atgriešanās.

Vairākkārt piedalījos žurnāla "Skola un Ģimene" īso stāstu konkursos, ieguvu prēmijas. Mani stāsti, gan nopietnie, gan nenopietnie iespiesti dažādos žurnālos, Ventspils un Talsu avīzēs, arī humoreskas. 1985. gada nogalē salasīju kopā savus agrākos darbus un iesniedzu izdevniecībai "Liesma" grāmatas manuskriptu. Saņēmu bargu I. Aļķa kritiku recenzijas veidā un attapos, ka šie darbi morāliski novecojuši. Jaunais laikmets nāca ar jaunām prasībām. Rakstīju jaunus darbus, no vecā krāju­ma atstāju tikai divus, pēc gada vēlreiz devu stāstu krājumu "Kadiķu sīkstums". Šoreiz spriedums bija lab­vēlīgs, manu grāmatu uzņēma 1990. gada plānā. Bija pat apstiprināts redaktors, mākslinieks, tirāža, cena, bet… kad vajadzēja parakstīt līgumu, saņēmu manuskriptu atpakaļ. Bija pietrūcis papīra, sākās lielais deficītu laiks.

Tas bija trieciens, un es atkal apklusu. Arī personīgā dzīvē tas bija smags laiks - slimība, dzīves drauga zaudējums, nāca arī dažādas citas izmaiņas. Bet ar 1994. gadu mani stāsti atkal sāka parādīties, gal­venokārt laikrakstā "Zeme". Visi "Kadiķu sīkstumā" ietvertie stāsti ir publicēti, uzrakstīti arī jauni. Kad paskaitīju, kopš 1985. gada periodikā publicēti 26 garā­ki un īsāki stāsti, pāris grāmatām pietiktu. Arī vairāk nekā ducis nenopietno un humoreskas, ko tagad parak­stu ar pseidonīmu Miķelis Podiņš.

1995./1996. gada ziemā uzrakstīju romānu "Vēja dziesma", to turpinājumos nodrukāja laikraksts "Zeme" no 1998. gada līdz 1999. gada vasarai.

"Lauku Avīzes" izsludinātais konkurss deva stimulu rakstīt nākamo darbu. Tā tapa mans "Puisiķciems". Attēlotā vide ļoti konkrēta, kopš 1993. gada pavasara mūsu ģimene dzīvo bijušā tanku poligona teritorijā. Nopirkdami dažas ēkas, izglābām tās no iznīcības. Senāk šim ciemam bija cits nosaukums, tagad te paliku­šas tikai sešas mājas. Taču pārējā apkārtne mazliet pārveidota, savā fantāzijā nedaudz izmainīju pārējo ciemu atrašanās vietas. Uz mūsu zemes, aiz krūmiem atrodas kādreizējo Puisiķu māju drupas. No turienes šis nosaukums.

Vietējie cilvēki cenšas saskatīt sevi manā "Puisiķ- ciemā", taču tas ir veltīgi. īstu prototipu nav, tik. i no dažādiem man zināmiem cilvēkiem paņemtas viņu rak­sturīgākās īpašības, un viņi neviens nedzīvo šeit. Kā sa­vulaik Blaumanis salika Ērgļu pagasta zemniekus jūrā uz atlūzuša ledus gabala, tā es savu personāžu novieto­ju pie bijušā tanku poligona un Kārli tieši tā teritorijā. Man bija doma parādīt, kā dzīvo mūsu "mazais cilvēks" šodienas laukos. Stiprie iztur, vājie salūst.

Aizvadītajā rudenī, lai nevajadzētu nervozēt, gaidot konkusa rezultātus, izvilku dienas gaismā romānu "Sili deg", ko jau sen biju uzrakstījusi. Pārlasīju, kritiski no­vērtēju, ķēros klāt un rakstīju visu no jauna. Šajā va­sarā turpinājumos tas tika publicēts laikrakstā "Ventas Balss". Varbūt kādreiz rakstīšu trešo daļu, jo tas bija iecerēts kā triloģija. Ieceru jau daudz…

Milda Geidāne-Abola

BIBLIOGRĀFIJĀ

Pāri jātiek. Stāstu krājums. LVI, Rīga, 1960. Viena vasara. Garstāsts. LVI, Rīga, 1963. Viršu saulgoze. Garstāsts. LVI, Rīga, 1967. Vēju dziesma. Romāns (Turpinājumos).

Laikraksts "Zeme", 1997.-1998. Puisiķciems. Romāns (Turpinājumos).

Laikraksts "Lauku Avīze", 1999. Sili deg. Romāns (Turpinājumos). Laikraksts "Ventas Balss", 1999.