Milda Geidāne - Puisiķciems

- Elmārs dūra… Valdis! - tik vien šis cilvēks spēja iz­dvest. Tas taču Kārlis! Nākamajā mirklī Raimonds metās atpakaļ, klaudzināja pie Marģera un Aldonas durvīm, sauca, ka jāzvana ātrajiem, laukā mirst Kārlis.

Vecais, lielais vīrs bija smags, viņi trijatā tikko spēja to ienest. Kārlis jau bija bez samaņas, drēbes un rokas asi­ņainas. Drīz divas mašīnas, bākugunīm zibot, iedrāzās Puisikos. Ātrā palīdzība un policija. Kārli aizveda, Rai­monds policistiem zināja vienīgi atstāstīt Kārļa vārdus par duršanu, ka pieminējis Elmāra un Valda vārdus. Mar­ģers atminējās, Kārlis reiz stāstījis par dārzeņkopības grāmatā pierakstītiem naudas zīmju numuriem, un viņi visi brauca uz Ceriņiem.

Aldona palika viena. Viņa nometās uz ceļiem, rokas sažņaugusi balsī lūdzās: "Jaunava Marija, Dieva māte, žēlo Kārli! Neļauj viņam mirt, tu, Vissvētākā! Vissvētā Sāpju Māte, ņem viņu savā aizgādībā!"

3.

Viņš gulēja dziļas, šauras aizas dibenā. Apkārt bija mēms, melns klusums. Tad no augšas atplūda liega ska­ņa, it kā sanētu vēja šūpotas pelēkas smilgas, pamazām kļuva spēcīgāka, dobjāka, tā dūc zemes bite. Pēkšņi viņš saklausīja koku zaru švīkstoņu un tālas cilvēku balsis. Kārlis atvēra acis, un skaņas pazuda. Viņš sakustējās, asa sāpe iedūra vēderā, kāpa uz augšu, apņēma sirdi, un viņš iekunkstējās. Kāda seja noliecās pār viņu, tai bija maigi, izplūduši vaibsti un galvā balta aubīte. Silti pirksti satvēra viņa roku, taustīja pulsu.

- Slimnieks pamodās, - maigi iedūdojās klusa balss.

- Tagad tikai pilnīgu mieru! Apslapiniet viņam lūpas! Šis ir vecā kaluma zēns. Lai katram jaunajam būtu tik spēcīga sirds.

Kārlis pūlējās atcerēties, kas ar viņu noticis, bet domas klīda prom kā viegli dūmi. Viņš pakustināja sausās, apkaltušās lūpas un juta, tām pieskaras valgums. Viņš bija gājis, rāpojis, pāri snigušas baltas pārslas. Kad, kur? Sniegs atkal sāka sijāties, un Kārlis grima baltā kupenā.

Kārlis atguvās lēnām. Tikai, otrreiz pamodies, uzzinā­ja, ka atrodas slimnīcā. Pat celties sēdus viņam neļāva, šuves varot pārtrūkt.

Svētdien uz ķeblīša blakus Kārļa gultai apsēdās Zigrīda, ziemas salā sasārtušiem apaļiem vaigiem. Baltu, pūkainu jaku mugurā viņa izskatījās kā mazs apaļš

pūpēdītis.

- Pēc jums vairākkārt apjautājās kāda dāma, - stāstīja māsiņa. - Teica, esot kaimiņiene Zigrīda. Vēlēja drīz iz­veseļoties. Nāca arī citi ciemiņi, bet dakteris neļāva jūs traucēt. Arī tos, no policijas raidīja prom. Jūs vēl nevarat dot liecību.

- Vai viņus, tos neliešus notvēra?

- Jā, cik man zināms.

Miegs mijās ar īsiem nomoda brīžiem, nāca ārsts un māsiņas. Beidzot kādu dienu atļāva tikties ar ciemiņiem. Pirmie bija Marģers un Lauma. Meitene teica, beidzot varēšot rakstīt Gatim. Viņa pēdējai vēstulei nav atbil­dējusi, gaidījusi, kad Kārļa onkulis atlabs. Negribējusi sliktu ziņu sūtīt. Gatis taču nezinot to briesmīgo notiku­mu. Viņa aizsūtījusi bildīti, kur redzamas abas ar Dūju, un viņš rakstījis, ka vasarā gribot iemācīties jāt.

- Tad mēs ar abiem zirgiem varēsim auļot gar jūras krastu, vai ne?

Kārlis piekrizdams palocīja galvu.

Marģers slavēja Kārļa attapību. Tās naudas zīmes ļā­vušas jau nākamajā rītā abus laupītājus dabūt ciet.

Svētdien uz ķeblīša blakus Kārļa gultai apsēdās Zig­rīda, ziemas salā sasārtušiem apaļiem vaigiem. Baltu, pū­kainu jaku mugurā viņa izskatījās kā mazs apaļš pūpēdītis, un Kārlis neviļus pasmaidīja.

Stiprie

iztur,

vājie salūst

Ta rakstīšanas indeve man no bērnu dienām bijusi. Pēc horoskopa esmu Vēzis un, kā astrologi apgalvo, visi Vēži ir fantazētāji. Bērnībā kādu laiku dzīvoju lauku mājās Aknīstē, rotaļu biedru tur nebija, es tos izdomāju, skaļā balsi ar viņiem sarunājos.

Lai stāstītu par sevi, vispirms jāmin mans tēvs Mārtiņš Geidāns. Kaut pasē man rakstīts Ābola, literāros darbus sāku publicēt un joprojām turpinu ar tēva uzvārdu. Viņš bija atraitnis, mana māte trim bērniem pamāte, bet es neizjutu, ka māsa un brāļi nav īstie. Lasīt iemācījos agri, jau sešu gadu vecumā, vien­laicīgi jauno un veco druku. Lasot pasakas, man ļoti nepatika, ka tajās vienmēr darbojās ļaunā pamāte. Es esot teikusi: "Kad izaugšu liela, rakstīšu tikai par labām pamātēm." Redzēju ik dienu mātes attieksmi pret pabērniem, viņa bija vienādi laba pret mums visiem. Pati šo teicienu neatceros, to pēc daudz gadiem man atgādināja māte. Jāatzīstas, par labo pamāti līdz šim vēl neesmu uzrakstījusi, tikai nedaudz ieskicējusi Aivelijas tēlā.

AUTORE PAR SEVI

Latviešu valodas skolotāja Rīgas 17. pamatskolā, kur mācījos, bija dzejniece Valda Mora. Viņa manos domrakstos saskatīja talanta dzirksti, un viņas ietekmē pat sāku dzejot. Diemžēl lielākā daļa manu dzejoļu

pazuduši, tie vispār nav publicēti, un pēdējo uzrakstīju, kad man bija 18 gadu. Pirmo stāstu "Salauztais sapnis" uzrakstīju 12 gadu vecumā, tas bija divu skolas burtnīcu apjomā. Iedevu izlasīt pusmāsai Martai, drīz sākās karš, viņa ar ģimeni (bija jau precējusies) aizbrauca no Rīgas uz Vidzemi, un mans stāsts par jaunu baletde­jotāju, kura salauž kāju, izgaisa.

Arī mūsu ģimene atstāja Rīgu, manu dzimto pilsētu. Devāmies uz tēva pusi - sēļu zemi. Viņam bija darbs Viesītē, es pabeidzu Viesītes pamatskolu, vēlāk mācījos vidusskolā, kuru izveidoja tūlīt pēc kara. Skolas gados rakstīju miniatūras, esejas, tās visas pazudušas, jo vairākkārt esmu mainījusi dzīvesvietu. Brīnumainā kārtā saglabājies pagarš stāsts "Aivelija", ko uzrakstīju 16 gadu vecumā. Pēc 50 gadiem, ņemot šo stāstu par pamatu, uzrakstīju romānu "Vēja dziesma".

Maina dzīve nav ritējusi gludi kā pa zīda diedziņu. Teva smagā slimība, pēc tam nāve pārtrauca skolas gaitas. Pēc 11. klases skolā vairs neatgriežos (arī tolaik bija 12 klases). Sāku strādāt dažādus darbus (pastā, kolhoza kantorī, par kluba vadītāju, dārzniecībā, arī lauku brigādē). Tieksme rakstīt palika, un 1951. gadā žurnāls "Bērnība" publicēja manu pirmo stāstu "Puķes". Tomēr par literārās darbības sākumu uzskatu 1956. ga­du, kad parādījās stāsti laikrakstā "Padomju Jaunatne", žurnālā "Padomju Latvijas Sieviete". Tolaik dzīves gai­tas bija atvedušas uz Vidzemi. Rosīgi darbojos Sigul­das jauno autoru apvienībā, ko vadīja skolotājs J. Ba- riss. Manus stāstus un tēlojumus publicēja dažādi preses izdevumi. 1960. gadā nāca klajā pirmais stāstu krājums "Pāri jātiek", kurš, diemžēl, palicis arī pēdējais. Vismaz pagaidām.

Tajos gados ne tikai strādāju maizes darbu un rak­stīju, bet arī iestājos un pabeidzu Neklātienes lauk­saimniecības tehnikumu. Diplomā rakstīts: agronoms dārzkopis, specializējies biškopībā. Kopš 1960. gada sāku strādāt par biškopi, un tā nokļuvu Kurzemē.

1963. gadā Latvijas Valsts Izdevniecība izdeva manu garstāstu "Viena vasara". To sacerēju un uzrakstīju, vēl dzīvodama Siguldas pusē. Ierosmi deva tuvākā apkār­tnē novērotais, pārdomas par to, ka cilvēkam, kurš uzdrošinās nebūšanas atklāt, ar tām cīnīties, par to jācieš.

Laikam biju pārāk naiva un nesapratu, ka padomju literatūrā nedrīkst par to rakstīt. Kad mans stāsts tika sijāts un vētīts izdevniecības sietos, no tā pāri palika vienīgi pelavas. Pakļaujoties redakcijas spiedienam, Jāņus pārtaisīju par Jaunības svētkiem, asumus nogludināju, partijas komitejas instruktors no Dunča pārvērtās par Danci, šī līnija tika mīkstināta un - ak šausmas! - es biju uzdrošinājusies rakstīt, ka komjau­niete izdara abortu. Mīlēt drīkstēja tikai garīgi! Līdz ar to Ninetes nelaimīgās mīlestības līnija zaudēja jēgu, viņa no dzīva cilvēka pārvērtās melnā, negāciju pilnā lellē. Par šo grāmatu saņēmu bargu kritiku un, šodien vērtējot, pilnīgi pelnītu. Vajadzēja paņemt darbu atpa­kaļ, nevis ļaut to neglābjami sabojāt.