Milda Geidāne - Puisiķciems

Melisa tikko paguva savu rīta soli apskriet, kad Kārlis ar zirgu bija klāt. Izjūdzis Dūdu, viņš to iemetināja arklā, izdzina kādu duci pārvagu, noteica, ka vairāk līdz pus­dienai nespēšot noņemt. Melisa aizveda Dūdu uz ganī­bām piesiet, bet Kārlis paņēma viņas divriteni un stei­dzās atpakaļ uz Ceriņiem.

Veltīgi Melisa raudzījās uz lielā ceļa pusi, no Māliņcie- ma neviens nerādījās. Laikam tie seriāli svarīgāki par visu pasaulē, arī par kartupeļu krājumu ziemai, viņa ar rūgtu­mu nodomāja. Tikai Elmārs savā mašīnā atveda Sūrumu ģimeni, un Melisa aicināja viņus brokastīs. Līvija gan pa­smējās, ka ar tukšu vēderu naskāka locīšanās, tomēr neat­teicās no maizes, ceptām olām un kafijas. Melisa pastāstī­ja, Kārlim kunde šodien ieradīšoties medu pirkt.

- Tam vecītim naudas laikam daudz, - sprieda Elmārs. Melisa atteica: neesmu skaitījusi. Tad viņi devās uz tīru­mu. Pāris stundas rakņājās pa silto, mitro zemi, tad Melisa gāja mājās pusdienas gatavot.

Viņa tikko bija uzlikusi vārīties nomizotos kartupeļus, kad virtuvē ieslīdēja Elmārs un noprasīja, vai nav kāda šļuciņa? Mazliet pavilcinājusies, Melisa atkorķēja pudeli, pielēja glāzīti, pasniedza.

- Paklau, Melis, ko tu domā tālāk darīt? - apsēdies jā­teniski uz krēsla, ar rokām atzveltnē iekrampējies, viņš sāka tincināt. - Tu te viena iznīksi.

- Es to zinu. Tādēļ iešu prom.

- Jā, es dzirdēju. Pie večiem uz Lūžnavu. Paklausi ma­ni, neesi dumja! Laid ātrumā tos lopus prom. Es tev pagādāšu uzpircēju. Tiksi pie naudas. Un labu dzīvīti pil­sētā sagādāšu. Tu esi tāda… seksīga. Pēc tevis būs pie­prasījums. Viss būs okei, likumīgi un tikumīgi. Es to no­formēšu. Par tām pūlēm tu man drusciņ atlīdzināsi, vai ne? - Viņš izteiksmīgi patrina rādītāja pirkstu pret īkšķi.

Melisa klausījās, ne vārda nebilzdama, tad strupi no­teica: ej uz lauka, otru glāzīti dabūsi pusdienās. Elmārs uzmeta smīnīgu skatienu un izgāja pa durvīm. Lai tā zostiņa pamazām sagremo viņa sacīto. Ne jau apsolītais šņabis viņu te šodien atvedis, kaut arī tas nebija smādē­jams. Viņam bija savi nodomi.

Aizgājusi talciniekus aicināt pusdienās, Melisa vīlusies aplūkoja noraktās vagas. Tik maz, diez vai līdz vakaram pieveiks visas, ko Kārlis atara.

Līvija slavēja šmorētos gailīšus, tik mīksti un trekni. Jānis klusēdams iztukšoja pāris glāzītes. Vajadzētu kriet­ni vairāk, lai viņa mēle atraisītos. Elmārs prātoja, cik no medus Kārlis ieņems un kur to naudu liks.

- Dēliņam taupīs, - noteica Līvija. - Bet varbūt kāzas ar Zigrīdu rīkos. Tā bumbulīte saldas actiņas taisa, esmu novērojusi. Ies pie Kārļa uz kazarmu, varēs Indulis Jēčus pārdot. Tikpat tur nedzīvo.

- Indulim smuka brūtele pilsētā, - Daiga, sadzirdējusi mātes sacīto, piebilda. - Savām acīm redzēju kafejnīcā. Abi dudināja kā balodīši, knābīšus kopā sabāzuši.

Indulis… pilsēta… kafejnīca. Visu tā Daiga zina un redzējusi. Vilis toreiz bija teicis, naudu Daigai aizdevis, jo parāds veikalā. Melisa atliecās taisna un noprasīja, kad atdos naudu.

- Naudu? Kādu naudu? - Daiga brīnījās.

- Ko Vilis tev aizdeva. Kad maniem bullēniem bēres dzērāt.

- Nu tu laid galīgi šķērsām! Ne es Vilim kādu naudu prasījusi, ne viņš man devis.

- Vilis teica.

- Tad ej un prasi Vilim! Roc viņu laukā no kapa un prasi! Ārprāts, kas man te jādzird! No laba prāta nācu, paskaties, kādi mani nagi, vai ar tādiem varu cilvēkos rādīties? Pat cimdi nelīdz, viss manikīrs pagalam.

Linda knibināja cāļa stilbiņu, paošņāja glāzīti un patei­ca, tādus draņķus viņa iekšā neņem. Jānis atkorķēja otru pudeli, ielēja drebošām rokām vispirms sev, tad attapās un piepildīja Elmāra glāzi. Līvija izņēma pudeli viņam no rokām, ielēja savā glāzē un steigšus izdzēra.

Bridi Melisa noskatījās, tad piecēlās un sāka novākt traukus. īsi pateica, vakaram arī kas jāatstāj. Ieturēju­šies esam, iesim uz tīrumu.

- Uz tīrumu? - Jānis šļupstēja, - uz kādu tīrumu? Nekur es nekustēšu, man tepat labi. - Viņš nobeidza ar treknu krievu lamu vārdu.

- Brālīt, brauksim prom, - ierunājās Linda. - Šovakar nāks Omārs, man jābūt formā.

- Tu tak, dēliņ, neatstāsi mūs kājiniekos? - murmulē- ja krietni iereibuši Līvija.

- Rāmi, lēnām, pamazām! - Elmārs viņas apsau­ca. - Man tā rādās, bija vēl trešais trauciņš. Melis, skuķīt, liec galdā!

Melisa metās pie plaukta, paķēra trešo, vēl neatkor­ķēto pudeli un trieca pret grīdu. Stikla lauskas pašķīda uz visām pusēm, tām pāri tecēja asi smakojošs, bezkrā­sains šķidrums.

- Še, rijiet, laiziet, vācieties prom! - viņa kliedza.

- Dulla un traka, - Elmārs paraustīja plecus, bet Jānis gandrīz apraudājās, tik laba manta izķēzīta. Tad visi Sūrumi, viegli līgodamies, pārvēlās slieksnim. Tikai Lin­da turējās taisni, viņas lūpas nebija pieskārušās ļergai. Melisa sabruka histēriskās raudās. Pēc brīža viņa izvilkās laukā.

- Ko iesākt, ko iesākt? - viņa vaimanāja, rokas lauzī­dama. Lopi, kartupeļi, lopi, kartupeļi, es esmu seksīga, man būs pieprasījums. Vili, Vili, ej atpakaļ, es tevi ne­kāru, tu pats, pats, pats! Vili, neskaties bez acīm!

- Es neesmu Vilis, es esmu Kārlis, - kāda balss sacīja.

Kārlis, kāds Kārlis? Melisa pūlējās atcerēties, tukšu

skatienu viņa raudzījās vīrietī, kurš bija pienācis, satvē­ris viņas rokas. Sajutusi, ka viņu tur, Melisa sāka raus­tīties, pūlējās atsvabināties, kliedza, ka neies viņam līdzi, bet tvēriens kļuva vēl ciešāks. No kurienes tādam mazam sievietītim tik daudz spēka? Tikai ar pūlēm Kārlim izde­vās viņu savaldīt, laipni, mīlīgi runādams, mierinādams, viņš veda Melisu uz Puisikiem, kur bija telefons.

15. nodala

1.

Lauma pat nemanīja, cik ātri aizsteigušās nedēļas, un pēkšņi viņu pārņēma ilgas pēc mājām. Arī līdzi iedotā nauda izsīkusi, vajadzību bija tik daudz. Ja neierastos pā­ris lekcijās, viņa varētu piektdien ap pusdienas laiku do­ties ceļā, paspētu uz Lūžnavas busiņu.

Līvija grozījās gar pieturas vietu pilsētā, kad redzēja, laukuma viņā malā piestāj lielais tālsatiksmes autobuss un žigliem soļiem nāk šurp Lauma. Varen lepna izskatās, modīga soma plecā, pie rokas krāsains maisiņš, kājās garās bikses rudzu puķu zilumā, mugurā raiba, apdrukā­ta jaka, ģīmim visādus smiņķus uztriepusi, nadziņi mirdz vien. Nekas, meitiņ, drīz tu sēdēsi dubļu pančkā tāpat kā tava lielīgā mammiņa.

Glaimīgi smaidīdama, Līvija atņēma Laumas svei­cienu, tad noteica, no skata varot redzēt, ka studentei labi klājas, vaigi zied kā rozes.

- Jā, man klājas labi, - Lauma īsi attrauca, tad ap­vaicājās, kas jauns Puisiķciemā.

- Vai dieniņ, mums to jaunumu bez gala! - Līvija iesaucās. - Ved kaut ar vezumu. Melisa prātā sajuka, uz Jelgavu, uz trako māju aizveda.

- Vai tas var būt? - Lauma nespēja ticēt. - Jautrā Melisa? Viņa likās tāda… līdzsvarota.

- Kad es tev saku! Pati redzēju, kā ārdījās. Kliedza, traukus daudzīja. Mēs viņai kartupeļus rakām. Ņēma un visus padzina. Tad nav brīnums, ka Viliņam bija jākarās augšā. Ar tādu trako tak dzīvot nevarēja. Tu par Vili zini?

- Jā, mamma vēstulē pastāstīja.

- Tavam brūtgānam drīz būs kāzas, - Līvija pieklusi­nāja balsi, pieliecās Laumai tuvāk. Apmierināta redzēja, ka meitene pietvīkst.

- Kādam brūtgānam? - Lauma izlikās nesaprotam.

- Vai tev viņu tik daudz? Nu, tam pašam Valdim.