Milda Geidāne - Puisiķciems

- Ak, vēl nav bijušas? Tu tak pavasarī teici, šis ar Dai­gu precēsies.

- Nejau ar Daigu. Mēs tā apspriedām, tomēr pārāk tu­vi radi. Lai Daigiņa apskatās kādu citu. Tik smukai jau izvēle plaša. Valdis precēs Veinbergu Lūces Randu. Tu tak viņu zini, abas kopā skolā gājāt.

- Tikai pirmajā klasītē. Randu aizsūtīja uz Stikliem, galva neko neņēma pretī. Tad tādu debīlo vien šis dabū­jis! - Lauma nicīgi pasmējās.

- Nesmej vis. Drīz tu raudāsi. Kad Puisikos ūtrupes āmurs klaudzēs. Tad vairs nevarēsi študierēt, lakotiem nadziņiem plātīties.

Autobusiņš bija klāt, visi steidzās iekāpt. Lauma no­sēdās, cik iespējams, tālāk no Līvijas. Laukā tikusi, skrē­ja teciņiem, nevienu vārdu viņa vairs negribēja dzirdēt. Gan pati uzzinās, kas mājās noticis, kāds iemesls Līvijas ļaunajam priekam.

- Tevi, meitiņ, mēs šodien negaidījām, - Aldona atklāti pateica. - Vai kaut kas atgadījies?

- Nē, man viss kārtībā. Krustmāte Danuta sūta svei­cienus.

- Paldies! Vai tev labi pie viņas?

- Jā. Drīz palikšu istabā viena. Regīna brauks uz Vāci­ju par auklīti strādāt. Ģimenē, kura pieprasījusi katoļ­ticīgu meiteni.

- Vai tad Regīna netika augstskolā? Man liekas, viņa uz juristiem gāja?

- Neizturēja konkursu. Eksāmenus nolika labi, bet konkurss bijis drausmīgs. Mamm, kas noticis? Satiku Lī­viju, viņa tā savādi muldēja. Par ūtrupes āmuru.

- Ko klausies to veco bada dzegūzi! Ir savas nepatik­šanas, tas tiesa. Vēlāk izstāstīšu. Ne mums vien iet sma­gi. Nelaime uzbruka arī Melisai.

- Līvija teica, prātā sajukusi.

- Jā, uz to pusi ir. Runāja pavisam nesamanīgi, cil­vēkus nepazina. Kārlis saka, Melisu nomocījusi sirdsapzi­ņa. Domā, ka vainīga Viļa nāvē. Ar vārdiem: "Ej pakār­ties!" izdzinusi no mājas. Pēc tam nācis naktīs rādīties. Man Melisas žēl. Kaut tie ārsti spētu atgriezt prātu! Ta­gad pa Rudzīšiem Raimonds raujas. Kartupeļus mēs ar talku noņēmām, viņš vāc nost bietes. Rūdis samaksāja elektrību, citādi Raimonds nebija ar mieru tur dzīvot. Govis un mazo telīti Mirdza aizveda, vēl tur palika cūkas un visa pārējā iedzīve.

- Vai tēvam Raimondu nevajadzēja? Var iztikt?

- Cik tad mums to kustoņu palicis! Gandrīz visi pār­doti. Paši tiekam galā.

Mātes pēdējie vārdi Laumai lika steigties laukā, jāredz, kas vēl palicis. Lielā kūts tukša, bet govis laikam ganībās, dienas siltas. Tikai pašā viņā galā, kur aizvien mitinājās sivēnmātes, divos aizgaldos urkšēja pa baltai cūkai. Tad Lauma gāja uz aploku.

Vārtiņi vaļā, visapkārt mēms klusums, tikai mušas, smalki sīkdamas, rudenīgajā saulītē atsilušas, lidinājās virs mēslu čupas. Meitene apstaigāja būdas. Visas tukšas, tas bija tik savādi. Tad viņa gar aploka malu metās uz lauku, kur vasarā auga mistrs. Viņa ieraudzīja zaļā, kup­lā atālā piesietu Dūju. Likās, smagums noveļas no bailēs sažņaugtās sirds. Lauma laidās teciņus, apķērās zirgam ap kaklu.

- Dūja, mīļo draudziņ, vai gaidīji mani? - Lauma vaicā­ja un atbildei ķēve iebubinājās. Tad viņa to atkabināja no ķēdes, paņēma aiz apaušiem un veda mājās.

Pagalmā Lauma sastapa tēvu. Viņš izskatījās pēkšņi novecojis, muti apņēma dziļas, asas rievas, seja šķita pe­lēka. Bet varbūt tādēļ, ka vaigus klāja vairākas dienas neskūtas bārdas rugāji?

- Tēt, kas īsti noticis? - Laumas balss drebēja satrau­kumā. - Mamma tikai dažus vārdus pateica. Es neko ne­saprotu. Kādēļ man nerakstījāt?

- Negribējās uztraukt. Tikpat tu mums palīdzēt neva­ri. Mūs iegāza tas parāds bankai. Nauda, ko atdevu Ojā­ram, pašam jāatmaksā. Termiņš nāk virsū. Daru, ko spē­ju, vēl nepietiek.

- Tēt, es uzlikšu Dūjai seglus, izlaidīšu kādu līkumiņu. Uz vakariņu laiku būšu atpakaļ. Dūja tik sen nav izkus­tināta.

- Šoreiz tu maldies. Vairākkārt bijusi Rudzīšos. Rai­monds iemācījās ar zirgu apieties. Veda šķūnī salmus, bietes, vēl šo to. Dūja veidojas par labu darba zirgu. Vēl taču tik jauna.

- Mana Dūjiņa… - Lauma noteica un gāja pēc segliem.

Marģers domīgs noskatījās, kā Dūja ar jātnieci aizjoņo

uz poligona pusi. Viņš jutās noguris. Savādi, darbu taču palicis mazāk, vairs nebija vakaros jābaro lielā cūku saime.

Kad Lauma atgriezās, viņai bija apsarkušas acis. Varbūt no vēja, varbūt viņa raudājusi? Vakariņas paēda klusēdami, tad Marģers teica: Aldon, atnes lielo saimniecības grāmatu. Lai ieskatās arī Lauma. Mūsu ienākumu un izdevumu skaitļi pateiks skaidrāk par vārdiem, kādos mīnusos pašlaik esam.

Lauma pētīja ierakstus, tad pavaicāja, vai tiešām pali­kušas tikai govis un trīs mazās telītes? Un divas vaislas cūkas? Pat barokļa nav?

- Nav gan. Kļūsim par veģetāriešiem. Kā Kārlis var iztikt? - Marģers rūgti pasmaidīja.

- Pa reizei dabūsi kādu šmorētu vistu, - Aldona apsolī­ja. - Tās vecenes pa ziemu neturēsim. Nepūt tik žēlīgi kā sila balodis. Gan ar Dieva palīdzību izķepurosimies.

- Kad tā padomā, mēs esam turpat, kur bijām pirms astoņiem gadiem, kad te sākām. Atnācām ar piecām go­vīm, divām cūkām, zirgu un traktoru. Nekur uz priekšu neesam tikuši. Pat māja ieķīlāta, - Marģers nespēja sa­valdīt savu rūgtumu.

- Tēti un mamma, - Lauma ierunājās. - Es pirmīt daudz domāju. Braukšu kopā ar Regīnu uz Vāciju. Gan tur vēl kāda auklīte vajadzīga. Sapelnīšu naudu, studēt var arī vēlāk, vēl esmu jauna. Un Dūju pārdodiet.

- Nē, - Marģers piepeši cieti noteica. - Kaut līdīšu jau­nos parādos, no Dūjas nešķirsimies. Kas tā par zemnieka māju bez suņa, gaiļa, kaķa un zirga? Tās domas par Vā­ciju met no galvas laukā! Tiklīdz aparšu zemi, iešu meža darbos. Krauzes Imants nosolījis vēl vienu cirsmu, pavi­sam netālu, šaipus Māliņciema. Kur tā raķešu bāze bija. Raimonds ies tur strādāt, es arī. Ar lopiem māte viena tiks galā. Vai tev tiešām Dūjas nebūtu žēl?

- Būtu gan, - Lauma atzinās, un balsī iedrebējās asa­ras. Viņa pateicīgi uzsmaidīja tēvam.

- Tev noteikti jāturpina studijas, - arī Aldonai bija piebilstami daži vārdi. - Aizrakstīšu Danutai, kādi mums pašlaik apstākļi, lai drusciņ tev piepalīdz. Es negribu, ka Līvija ņirgātos: Aldonas meita citu nevar, kā tikai Vāc- zemē bērniem dibenus mazgāt un podiņus nēsāt.

Otrā rītā Marģers gludi noskuvās, uzģērba tīras drēbes un aizbrauca. Pēc stundas viņš bija atpakaļ, iedeva Lau­mai divus desmitniekus. Lai ar tiem pagaidām iztiekot. Vairāk Imantam nebijis klāt. To, ka cerējis dabūt lielāku aizdevumu, Marģers noklusēja. Imants bija pateicis, visu ielicis tajā cirsmā, un nauda tik drīz nenāks atpakaļ.

Bija neparasti siltas oktobra pirmās dienas. Pēc sal­nām, kas dārzos nokoda krāšņos dāliju ziedus, sākās lietavas. Joprojām mežā auga baravikas, tikai lapiņu sē­ņu bija maz. Kārlim patika sēņot, viņš ik rītu pārstaigāja tuvāko mežu un bērzu birzi. Drīz lielais, zilais spainis bija pilns, varēja griezties uz mājas pusi.

Tajā rītā bija mazliet raizīgs prāts Džesijas dēļ, viņš centās ātrāk pārnākt. Jau vakarā viņa šķita mazliet gur­dena, šorīt nelabprāt izvilkās no būdas, pat nepieskārās bļodiņai, kaut tajā jauki smaržoja svaigā buljonā iedru­pināti maizes kumosiņi, peldēja daži gaļas gabaliņi. Kār­lis autoveikalā bija nopircis kauliņus, savārījis.

- Kas tev, draudziņ, noticis? - Kārlis norūpējies jautā­ja. Džesija, neaiztikusi ēdienu, ielīda atpakaļ būdā. Viņš to atlaida no ķēdes. Naktī viņa bija vaļā, tikai, uz mežu iedams, piesēja. Nepatika, ka suns skrēja līdzi.