Milda Geidāne - Puisiķciems

Kārlis izvilka no aploksnes lapiņu, kas bija izplēsta no rūtiņu burtnīcas. Viņš pameta skatienu pa logu laukā. Dūda ar visu vezumu stāvēja sētsvidū mierīga, it kā pie­sieta. Viņš iegāja istabā pēc brillēm, atlocīja lapiņu, sāka lasīt.

"Labdien Kārļa onkul!

Saņēmu Tavu vēstuli, bet tūlīt nerakstīju atpakaļ. Gai­dīju, ko dakterīte teiks, kad laidīs laukā. Nu jau esmu izlaista. Jau otro nedēļu dzīvoju pie labiem cilvēkiem. Pieskatu divus bērnus. Meitenītei 4 gadiņi, puisītim - 2. Dakterīte man šo vietu dabūja. Viņa teica, es nedrīkstu atgriezties Puisiķciemā. Man te klājas labi. Ir pašai sava istabiņa. Vienīgi pēc sava puisīša ilgojos. Māte bija at­braukusi, atveda manas drēbes. Apsolīja nākamreiz pa­ņemt līdzi Raiti. Kad dabūšu algu, gribu iestāties kursos, kārtīgi iemācīties angļu valodu. Par tiem jāmaksā. Ko skolā mācīja, visu esmu aizmirsusi. Vakari man brīvi. Te ir daudz grāmatu, es lasu visādus romānus. Televizoru neskatos, negribu cilvēkus traucēt. Joprojām dzeru zāles.

Ar vissirsnīgākiem sveicieniem

Melisa

Pasveicini no manis Dreimaņu ģimeni!"

Kārlim ietrīcējās roka, un baltā lapiņa noslīdēja uz grī­das. Neatskanēs Melisas dzidrā balss viņa tukšajā mājā. Viņš saprata, ka cita vide, jauni iespaidi, un ar bērniem nodarboties viņa mācījusies, tas palīdzēs Melisai atgūt garīgo līdzsvaru. Tomēr vilšanās sajūta palika. Kārlim bija grūti sev atzīties^ ka Melisas sievišķīgā pievilcība bija likusi par viņu domāt. Vai tiešām viņš to neapzināti iekārojis?

Gadiem ilgi viņš nebija jutis tieksmi pēc sievietes tuvu­ma. Velgas nāve bija pārāk smags trieciens. Viņš sievu no sirds mīlēja. Tas bija Dieva brīnums, ka viņš palika dzīvs un varēja atveseļoties, sadziedēt brūces un lūzumus. Kad Gatis pirmoreiz apciemoja slimnīcā, Kārlis, atguvies no nesamaņas bija jautājis, kas notika ar māti un māsu, vai viņas stipri savainotas.

- Viņām vairs nesāp, - tas bija viss, ko Gatis spēja pateikt.

Tā tumšā mašīna joņoja milzu ātrumā pretī pa ceļa kreiso malu. Viņš izmisīgi grieza stūri uz nepareizo pusi, bet bija par vēlu. Velga sēdēja blakus, Antra viņai aiz muguras. Ausis aizsita dobjais būkšķis, pēc tam bija tum­sa. Vēlāk Kārlis domāja, tā bija Augstākā Spēka griba, kas lika Gatim palikt pilsētā.

Kārlis bija tikko pārbraucis no slimnīcas, kad pie viņa ieradās Marģers. Pēc līdzjūtības vārdiem viņš tūlīt pa­vēstīja:

- Krievu armija pašlaik atstāj tanku poligonu, tur ir tukšas ēkas. Kamēr nav izdemolētas un nojauktas, tu kā­du varētu dabūt. Tur tev būtu ideāla vieta bišu dravai.

- Nudien, tu nāc kā Dieva sūtīts! - Kārlis iesaucās. - Es vairs nesapratu, kur bites likt. Arī dzīvoklis jāatbrīvo. Paldies par labu padomu!

Jau pirms lielās nelaimes Kārlis bija lauzījis galvu, kur pārvietot bites. Kad Zemzaru Ēriks atguva savu senču īpašumu, viņš tūlīt pateica: drava, kas tur atradās kopš kolhoza laikiem, jāvāc uz citu vietu. Dārzs viņam pašam vajadzīgs un klēts, kur bija dravas noliktava un darba tel­pas.

Kārlis dzīvoja centrā, kur Velgai skolotāju mājā bija piešķirts dzīvoklis, un ik dienas braukāja uz Zemzariem strādāt. Bišu saimes tagad piederēja viņam. Kad Kārlis bija šaubījies, vai izdosies tās iegūt, Aldona pamācīja, lai steidzīgi atpērk darba pajas no dzērājiem un vieglas peļ­ņas tīkotājiem. "Klausi manam padomam! Mans leitenes deguns saož lielas pārmaiņas." Aldonai tiešām bija tais­nība. Tāpat kā Dreimaņi, viņš paguva izņemt noguldīto naudu un izlietot lietderīgi, pirms kā devītais vilnis jūrā, visu noskalojot, vēlās pāri inflācija. Kā būtu dzīvojis, pen­sijas gadus sasniedzis, bez dravas? No kā izticis? Kā pār­dzīvotu lielo zaudējumu, ja nebūtu rūpju par tūkstošiem mazu seškājainu spārnainīšu?

Pievakarē Kārlis gāja uz Puisikiem. Viņš bija sācis ilgoties pēc cilvēku sabiedrības. Pirmo reizi šo garo gadu laikā. No Puisiku virtuves skanēja Aldonas un Zigrīdas balsis. Kārlim ienākot, tās spēji apklusa, sievietes uzmeta viena otrai savādu skatienu.

- Laikam mani aprunājāt? - Kārlis pasmējās, labdienu padevis.

- Nē, spriedām par savām, sieviešu darīšanām. Piesēdi un pastāsti kādu jaunu ziņu! - Aldona aicināja.

- Jā, viens jaunums man ir, - Kārlis atteica. - Melisa sūta tev un Marģeram sveicienus. - Un dažos vārdos at­stāstīja vēstules saturu.

- Ka tikai noturētos bērnu aukles amatā, - šaubīgi novilka Zigrīda.

- Manuprāt, tas ir labākais priekš Melisas, - noteica Aldona. - Te, tuvumā dzīvodama, nojuktu vēlreiz. Gan Mirdza bez pārmetumiem neiztiktu. Viņa Vili necieta. Man arī jauna ziņa. Marģers sarunāja par Rudzīšu zemes nomāšanu. Marģers jau sen pukojās, tāda laba zeme postā aiziet, nezāles vien aug.

- Marģers tagad pa mežu raujas?

- Jā, abi ar Raimondu. Jāizmanto izdevība, ka darbs mājas tuvumā. Un mums katrs lats vajadzīgs. Raimonds pa ziemu pie mums dzīvos, tu jau laikam zini. Kluss, kār­tīgs cilvēks.

Brīdi Kārlis vēl uzkavējās, tad devās atpakaļ. Kad dur­vis aiz viņa noklaudzēja, Aldona turpināja pārtraukto sa­runu:

- Nē, man tavs nodoms meklēt caur avīzi Jēčiem saim­nieku galīgi nepatīk. Tie nav labākie cilvēki, kas uz slu­dinājumiem atsaucas. Lielāko tiesu izbijuši cietumnieki. Vai arī tādi, kurus sieva padzinuši. Iekulsies ķibelē. Būtu es tavā vietā, apmainītu to būdu pret dzīvokli pilsētā.

- Ko es pilsētā iesākšu?

- Tev tik labs amats. Ne visi pērk tās humpalas. Dā­mas, kas patiešām ir dāmas, labprāt pie tevis šūtos. Es taču redzu, cik labi sēž mugurā tavas šūtās drēbes. Tu esi meistariene ar zelta rokām.

- Var jau būt, - Zigrīda gausi piekrita. - Bet ja tu zinā­tu, kā man tās lupatas apnikušas! Man patīk sajust siltu, mīkstu zemi. Redzēt, kā sēkliņa uzdīgst, aug, zied, briedi­na augļus. Man laikam vajadzēja par dārznieci mācīties. Žēl, ka tikai tagad, mūža otrā pusē, esmu apjēguši.

- Ja tiešām tā esi nolēmusi, tikai nepārsteidzies, ne­ņem pretī pirmo, kas pieteiksies. Apskaties labi! Viņi visi māk dziedāt lakstīgalas mēlē. Bet ja tev bail vienai, vai Indulis nevar vakaros braukt uz Jēčiem? Vai viņam ar to meiteni tik nopietni? Kas viņa ir?

- Rādās, ka nopietni. Sekretāre tai firmā, kur Indulis strādā. Vakaros grāmatvedības kursos mācās. Dieva lai­me, ka laikus no Melisas valgiem izpinķerēju. Ko tu, kai- miņien, domā, kas Melisai ar Bišu Kārli? Kāpēc šim vēs­tules raksta? Vai nav veco vīru savaldzinājusi? Viņai esot tādas spējas.

- Var jau būt. Bet Kārlis Melisai radinieks. Tev pašai derētu Kārlim piekantēties. Nevis ar sludinājumiem ņemties. Abi brīvi cilvēki, pēc gadiem īsti piemēroti. Kār­lim daba laba, un vēl pavisam sprauns.

- Es nezinu… varbūt, - Zigrīda piepeši samulsa. Vai tiešām Aldona spējusi uzminēt viņas visslēptākās domas? Viņai Kārlis patika. Savaldzināt? Kā? Viņa pamanīja, ka laukā sācis krēslot, steigšus jādodas uz Jēčiem, kur gaida Tobītis un cita dzīvā radība kūtī. Atdot Plūmīti atpakaļ Elvīrai, šķirties no piecām jaunām vistiņām un gaiļa? Jaunās zemenes, lietus ūdeņu atdzērušās, bija izveido­jušas kuplus cerus, nākamā vasarā būs savas ogas. Atstāt visu, ko neilgā laikā paspējusi iekopt? Puisiķciemā, šajā noslēgtajā pasaulē, Zigrīda bija jutusies labi. Viņa nevē­lējās dzīvot pilsētā, tajā ļaužu jūklī. Tikai cilvēku vajadzē­tu blakus.

Tagad, tumšos rudens vakaros dažreiz šķita, laukā no- čab soļi, kāds ap māju staigā. Vai tiešām vecā Žaņa dvēse­le? Jāparunā ar Kārli, lai atnāk ar saviem vārdiem un domu spēku. Aizvien biežāk Zigrīdu māca bailes. Bet Aldonas brīdinājums labi jāapdomā. Viņa vēl nesteigsies nosūtīt sludinājumu.